Toksiskie (smagie) metāli — definīcija, riski un veselības ietekme

Uzziniet toksisko (smago) metālu definīciju, veselības riskus, saindēšanās pazīmes un profilaksi — svins, dzīvsudrums, kadmijs un citi draudi.

Daudzi metāli, īpaši smagie metāli, ir toksiski, taču daži smagie metāli ir būtiski cilvēka organismam, un dažiem, piemēram, bismutam, ir zema toksicitāte. Visbiežāk toksisko metālu definīcijā ietilpst vismaz kadmijs, mangāns, svins, dzīvsudrabs, dzīvsudrabs un citi metāli.

Un arī radioaktīvie metāli. Tie var būt diezgan kaitīgi un bīstami, atkarībā no devas, ekspozīcijas ilguma un konkrētā metāla īpašībām.

Definīcija

Toksiskie (smagie) metāli ir ķīmiskas vielas, kas var ietekmēt cilvēka veselību, pat nelielās devās vai ilgstošas ekspozīcijas gadījumā. Ne visi smagie metāli viennozīmīgi ir bīstami — daži ir ķermenim nepieciešami (piem., dzelzs, varš, mangāns), bet pārāk liels daudzums vai specifiskas vielas (piem., svins, kadmijs, dzīvsudrabs, arsēns) izraisa toksicitāti.

Biežāk sastopamie toksiskie metāli un to īpatnības

• Svins (Pb) — uzkrājas kaulos un nervu sistēmā; īpaši bīstams bērniem (attīstības traucējumi, samazināta izziņa), pieaugušajiem var izraisīt hipertensiju, nieru bojājumus un reproduktīvas problēmas.
• Dzīvsudrabs (Hg) — īpaši toksisks nervu sistēmai; organiskie dzīvsudraba savienojumi (metildzīvsudrabs) uzkrājas pārtikas ķēdē (piem., lielas zivis) un var izraisīt smagas neiroloģiskas sekas.
• Kadmijs (Cd) — ietekmē nieres un kaulus; hroniska ekspozīcija var izraisīt nieru mazspēju, kaulu demineralizāciju un elpošanas ceļu slimības.
• Arsēns (As) — hroniska iedarbība saistīta ar ādas izmaiņām, vēža risku (piem., plaušas, āda), kardiovaskulāriem un vielmaiņas traucējumiem.
• Mangāns (Mn) — nepieciešams organismam, taču pārmērīga inhalācija (piem., rūpnieciskā vide) var izraisīt neiroloģiskas izmaiņas, kas līdzinās Parkinsona slimībai.
• Bismuts — parasti zema toksicitāte, izmanto farmācijā; tomēr lielas devas var radīt apreibināšanos un citu simptomu.
• Radioaktīvie metāli (piem., urāns, plutonijs) — kombinē radiācijas un ķīmisko toksicitāti; var bojāt DNS un iekšējos orgānus.

Avoti un ekspozīcija

Ekspozīcija var rasties caur:

• piesārņotu dzeramo ūdeni (arsēns, svins),
• piesārņotu pārtiku (dzīvsudrabs zivīs, kadmijs dažos pārtikas produktos),
• gada magnētiskā darba vieta vai rūpniecība (metālu apstrāde, laku, bateriju ražošana, metālu metināšana),
• tvertnēm un vecām krāsām (svins),
• tabakas dūmi (kadmijs),
• medikamentiem un tradicionālajiem līdzekļiem dažās kultūrās (arsēna vai dzīvsudraba saturs),
• ražošanas atkritumiem, piesārņotām augsnēm un putekļiem.

Veselības ietekme — akūta un hroniska

Smago metālu toksicitāte var būt akūta (liela deva īsā laikā) vai hroniska (mazākas devas ilgstoši). Sekas var būt plašas:

• Nervu sistēma: koncentrācijas samazināšanās, atmiņas traucējumi, reibonis, trīce, neiroloģiska atrofija; smagos gadījumos koma.
• Vēdera un gremošanas traucējumi: slikta dūša, vemšana, sāpes vēderā, caureja.
• Nieres un aknu bojājumi: hormonālās un detoksikācijas funkcijas traucējumi, nieru mazspēja (piemēram, kadmijs).
• Asinsrite un hematoloģija: anēmija (svins), izmaiņas leikocītos un koagulācijā.
• Imūnsistēma: samazināta aizsardzība pret infekcijām.
• Reproduktīvā veselība: auglības problēmas, augļa attīstības traucējumi grūtniecības laikā.
• Kauli: demenralizācija, palielināta lūzumu riskam (kadmijs).
• Vēža risks: dažu metālu hroniska iedarbība saistīta ar palielinātu audzēju risku (arsēns, hroms u.c.).

Simptomi, kas var liecināt par smago metālu iedarbību

Simptomi var būt vispārīgi un dažādi:

• nogurums, vājums, svara zudums;
• muskuļu sāpes, trīce, koordinācijas traucējumi;
• galvassāpes, reibonis, atmiņas problēmas;
• kuņģa-zarnu trakta simptomi (sāpes, vemšana, caureja);
• elpošanas grūtības (inhalācijas gadījumā);
• ādas izmaiņas, mati izkrišana;
• izmaiņas urinācijā vai tumšs urīns (nieru bojājumi).

Ja ir aizdomas par akūtu saindēšanos vai smagām neiroloģiskām izpausmēm, nepieciešama tūlītēja medicīniska palīdzība.

Saindēšanās ar smagajiem metāliem

Saindēšanās ar smagajiem metāliem nozīmē toksisku smago metālu uzkrāšanos ķermeņa mīkstajos audos un orgānos. Smagie metāli, ar kuriem visbiežāk saindējas cilvēki, ir svins, dzīvsudrabs, arsēns un kadmijs. Saindēšanās var būt akūta (piem., nejauša ingerēšana lielā devā) vai hroniska (ilgstoša, zema līmeņa iedarbība).

Diagnoze — kā uzzināt, vai organismā ir smagie metāli?

Diagnostika parasti ietver:

• Medicīnisko anamnēzi un ekspozīcijas novērtējumu (darba vide, dzīvesvietas avoti, pārtika, medicīnas vai tradicionālo līdzekļu lietošana);
• Fizikālo izmeklēšanu — neurologiskie, dermatoloģiskie, kardiovaskulārie un citi atradumi;
• Laboratoriskos testus:
  • asins analīzes (dažiem metāliem, piemēram, svinam un dzīvsudrubam, akūtas ekspozīcijas noteikšanai);
  • urīna testi (bioloģiskās monitorēšanas tests, bieži pēc provokatīvās (chelatora) testēšanas);
  • matu vai nagu analīzes (var palīdzēt noteikt ilgtermiņa eksponētību, taču interpretācija jāveic uzmanīgi);
  • nieru un aknu funkcijas testi, hematoloģiskie rādītāji un attēlveidošana nepieciešamības gadījumā.

Testu izvēle un rezultātu interpretācija jāveic ārstam vai toksikologam, jo dažiem metāliem bioloģiskie rādītāji atspoguļo tikai pēdējās dienas vai nedēļas ekspozīciju, bet citi uzkrājas ilgāk.

Ārstēšana

• Ekspozīcijas pārtraukšana: svarīgākais solis — likvidēt vai samazināt avotu (piem., pārtraukt darba iedarbību, nodrošināt drošu ūdeni, noņemt svina krāsu).
• Simptomātiska ārstēšana: atbalstoša terapija, hidratācija, uztura atbalsts, specifisku orgānu funkciju atbalsts.
• Chelācijas terapija: lieto speciālus koordinācijas līdzekļus (piem., DMPS, EDTA, BAL, DMSA) smagas intoksikācijas gadījumā. Chelācijas terapija tiek ordinēta un uzraudzīta tikai speciālista vadībā, jo tai ir blakusparādības un tā var izvadīt arī nepieciešamos mikroelementus.
• Rehabilitācija: neiroloģiskās sekas var prasīt fizikālo un kognitīvo rehabilitāciju.

Profilakse un sabiedrības drošība

Profilakse ietver gan individuālus, gan sabiedrības līmeņa pasākumus:

• par darba drošību rūpnieciskajās nozarēs — ventilācija, personīgā aizsardzība, monitorings;
• ūdens un pārtikas kvalitātes kontrole — regulāras analīzes, nepieciešamības gadījumā filtrēšana vai avota nomaiņa;
• vecu svina krāsu un bīstamu atkritumu droša likvidācija;
• izglītība — informēt sabiedrību par risku lielām zivīm (dzīvsudrabs), tabakas dūmiem (kadmijs), un par drošu bērnu vidi;
• regulatīvie pasākumi — starptautiskas un valsts normas par pieļaujamiem piesārņojuma līmeņiem (piem., PVO/WHO, EPA u.c.).

Īpaši riska grupas

• Bērni — lielāks uzsūkšanās procents, jutīgāka attīstības smadzeņu iedarbība (dažiem metāliem, īpaši svinam);
• Grūtnieces — metāli var šķērsot placentu un ietekmēt augļa attīstību;
• Darbinieki rūpniecībā — palielināta profesionālā riska pakāpe;
• Vāji uzņēmīgi indivīdi (cilvēki ar hroniskām nieru vai aknu slimībām), kuriem mazāka spēja izvadīt toksīnus.

Ko darīt, ja aizdomas par iedarbību

• novērst vai samazināt turpmāko kontaktu ar iespējamo avotu,
• meklēt medicīnisko palīdzību un informēt ārstu par aizdomām un iespējamo ekspozīcijas avotu,
• veikt ieteiktos laboratoriskos testus un turpināt uzraudzību,
• neuzsākt chelācijas terapiju pašārstēšanās ceļā — to var ordinēt tikai speciālists.

Kopumā smagie metāli ir svarīga sabiedrības veselības tēma: atbilstoša monitoringa, regulējuma un preventīvo pasākumu ievērošana būtiski samazina ar tiem saistīto risku. Ja nepieciešams, konsultējieties ar ģimenes ārstu, darba drošības speciālistu vai toksikologu.

Jautājumi un atbildes

J: Kādi ir visbiežāk sastopamie metāli, kas saistīti ar saindēšanos ar smagajiem metāliem?

J: Vai ir kādi būtiski smagie metāli?

J: Cik ilgi cilvēki lieto smagos metālus?

J: Kādi ir galvenie draudi cilvēka veselībai, ko rada smago metālu iedarbība?

J: Ko nozīmē "saindēšanās ar smagajiem metāliem"?

J: Kādas starptautiskās organizācijas regulāri pārbauda šo elementu iedarbības ietekmi uz cilvēka veselību?

J: Kā jūs varat noteikt, vai jūsu organismā ir bijuši lieli toksisku vielu daudzumi?

Meklēt pēc burta