Divu nāciju teorija — definīcija, vēsture un loma Pakistānas izveidē
Padziļināta Divu nāciju teorijas skaidrojums: definīcija, vēsture, interpretācijas un tās loma Pakistānas izveidē 1947. gadā — ietekme, debates un seku analīze.
Divu nāciju teorija (urdu: دو قومی نظریہ do qaumī nazariya) ir Pakistānas izveides pamatā. Divu nāciju teorija visvienkāršākā veidā nozīmē, ka kultūras, politiskās, reliģiskās, ekonomiskās un sociālās atšķirības starp divām lielākajām subkontinenta kopienām — hinduistiem un musulmaņiem — ir tik būtiskas, ka tās nosaka atšķirīgas nacionālas intereses un pašapziņu. Šīs uzskatu atšķirības lielā mērā veicināja atšķirīgu politisko ideoloģiju rašanos, kas galu galā bija viens no galvenajiem iemesliem Indijas subkontinenta sadalīšanai divās neatkarīgās valstīs 1947. gadā. Divu nāciju teorija bija Pakistānas kustības un Indijas sadalīšanas pamatprincips.
Vēsturiskais konteksts
Divu nāciju teorijas saknes meklējamas vēl 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma politiskajās un sociālajās pārmaiņās Britu Āzijā. Koloniālā pārvalde, modernizācija, reliģiskā atmoda un izglītības kustības (piem., Aligarh kustība) radīja apziņu par kopienu atsevišķību. Daži agrīnie musulmaņu domātāji, piemēram, Sir Syed Ahmed Khan, uzsvēra, ka musulmaņi varētu saglabāt atšķirīgas intereses un vajadzības salīdzinājumā ar hinduisma majoritāti.
Politiskā kontekstā svarīga loma bija All-India Muslim League (dibināta 1906. gadā), kas pārstāvēja daļas subkontinenta musulmaņu politiskās intereses. Savukārt Indijas Nacionālais kongress un citas 共和主义 kustības propagandēja vienotas indiešu nācijas ideju. Britu politika "sadalīt un valdi" un vēlākas konstitucionālās reformas dažkārt pastiprināja kopienu politisko mobilizāciju.
Muhameds Ali Džinna un ideoloģiskā formulācija
Ideoloģiju, ka reliģija ir noteicošais faktors Indijas musulmaņu un hinduistu tautības noteikšanā, skaidri formulēja Muhameds Ali Džinna (Muhammad Ali Jinnah), kurš kļuva par Pakistānas kustības līderi. Džinna argumentēja, ka musulmaņiem, lai nodrošinātu politisku, sociālu un reliģisku drošību, ir nepieciešams pašnoteikšanās princips. Viņa retorika par "musulmaņu atmodu" un nepieciešamību pēc atsevišķas valsts ieguva politisku masu atbalstu 1930.—1940. gados.
Svarīgs pagrieziena punkts bija Lahoras rezolūcija (1940), kurā All-India Muslim League pieprasīja suverēnu autonomiju teritorijām, kurās pārsvarā dzīvoja musulmaņi — tas tika interpretēts kā prasība pēc atsevišķas valsts (Pakistānas) vai vismaz par konkrētas politiskas autonomijas nodrošināšanu.
Interpretācijas un variācijas
Pastāv vairākas divu nāciju teorijas interpretācijas, atkarībā no tās, cik stingri tiek saprasts "nācijas" jēdziens un ko uzskata par tautas sadalīšanas nepieciešamību:
- Mierīgāka, autonomijas interpretācija: teorija var tikt saprasta kā arguments par suverēnu autonomiju musulmaņu-majoritātes teritorijām, tomēr bez obligātas iedzīvotāju pārvietošanas — tas nozīmētu, ka hinduisti un musulmaņi turpina dzīvot blakus, bet ar atšķirīgām politiskām institūcijām.
- Ekstremālāka, separātiskā interpretācija: pēc šīs versijas hinduisti un musulmaņi ir "divi atšķirīgi un bieži antagonistiski dzīvesveidi", kas neļauj harmonisku kopdzīvi vienā valsts ietvaros. Šī interpretācija var novest pie iedzīvotāju pārvietošanas idejas un etniskās tīrīšanas teorētiskiem risinājumiem, ko vēsture ir rādajusi kā traģiskas sekas.
Pretargumenti un kritika
Pret divu nāciju teoriju iebilda un joprojām iebilst vairākas puses:
- Vienotās indiešu nācijas koncepcija: šis uzskats, ko pārstāvēja daudzi Indijas nacionālisti (piem., Mahatma Gandijs, Džavaraļals Neru), uzsvēra, ka hinduisma un islama piekritēji veido kopīgu politisko un kultūras telpu — "indiešu nāciju" — kurā atšķirības nav par iemeslu politiskai šķelšanai.
- Subnacionālā opozīcija: daudzviet subkontinentā (piem., Baločistānā, Sindhā, Paštunijā) pastāvēja un pastāv viedoklis, ka nevis reliģiskā piederība, bet gan reģionālā, etniskā un valodas piederība veido pamatu politiskām kopienām. Šīs grupas dažkārt pretojās gan Džinnas centieniem centralizēt musulmaņu politiku, gan vēlākajai Pakistānas politikai, kas ne visur atbilst reģionālajām interesēm.
- Akadēmiska kritika: daudzi vēsturnieki un politologi norāda, ka divu nāciju teorija bija politisks instruments, kura mērķis bija mobilizēt politisku atbalstu konkrētā laikā un kontekstā, un ka nacionālo identitāšu veidošanās ir komplekss process, kurā reliģija ir tikai viens no faktoriem.
1947. gada sadalīšana un sekas
Konceptuālā sadalīšana pārvērtās par praktisku realitāti 1947. gadā, kad Britu Indija tika sadalīta Indijas Savienībā un Pakistānā. Šīs sadalīšanas sekas bija dramatiska iedzīvotāju migrācija un plašs vardarbības vilnis. Aptuvenie dati liecina, ka migrēja desmitiem miljonu cilvēku (plaši minēts 10–15 miljoni), un cilvēku upuru skaits tiek lēsts plašā diapazonā (simtiem tūkstošu līdz vairāk nekā miljonam), jo precīzi dati ir neskaidri un dažādos avotos atšķiras. Turklāt sadalīšana atstāja mantojumā ilgstošas teritoriju strīdus (piemēram, Kašmira), politiskas spriedzes un reģionālās sadrumstalotības gan Indijā, gan Pakistānā.
Mūsdienu nozīme un diskusijas
Divu nāciju teorija joprojām ir intensīvu diskusiju un polarizētu vērtējumu objekts. Pakistānā tā tiek plaši audzināta kā valsts dibināšanas leģitimizācijas arguments, kamēr Indijā un akadēmiskajā pasaulē tai bieži tiek veltīta kritika kā vienkāršotai vai politiski motivētai nostājai. Mūsdienu pētnieki akcentē, ka nacionālās identitātes veidošanās ir daudzdimensionāls process — tajā mijiedarbojas reliģija, ekonomika, reģionālā piederība, valoda, klase un koloniālā politika.
Secinājums
Divu nāciju teorija bija un paliek centrāla ideja Dienvidāzijas moderno valstu veidošanās izpratnē. Tā skaidro, kā religiskā piederība var kalpot par politiskas mobilizācijas pamatu, taču arī atklāj šīs pieejas ierobežojumus un bīstamību, ja tā tiek izmantota, lai attaisnotu segregāciju vai vardarbību. Sapratne par divu nāciju teorijas vēsturi un vairākām tās interpretācijām palīdz izprast gan 20. gadsimta notikumus subkontinentā, gan mūsdienu politiskos un sociālos izaicinājumus reģionā.
Britu Indijas 1909. gada karte, kurā attēlotas dažādas reliģijas: Indiāņi attēloti sarkanā krāsā, musulmaņi - zaļā krāsā. Pakistānas un Bangladešas valstis tika izveidotas no zaļi attēloto teritoriju daļām.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir divu nāciju teorija?
A: Divu nāciju teorija ir Pakistānas izveides pamatā, un tā apgalvo, ka kultūras, politiskās, reliģiskās, ekonomiskās un sociālās atšķirības starp hinduistiem un musulmaņiem Subkontinentā bija tik lielas, ka tās radīja divas atšķirīgas politiskās ideoloģijas, kā rezultātā Indija tika sadalīta divās neatkarīgās valstīs.
J: Kas ierosināja šo teoriju?
A: Divu nāciju teoriju ierosināja Muhameds Ali Džinna, kurš to nosauca par musulmaņu atmodu Pakistānas izveidei.
J: Kādas ir dažas šīs teorijas interpretācijas?
A.: Dažas interpretācijas iestājas par suverēnu autonomiju teritorijām, kurās pārsvarā ir musulmaņi, bez iedzīvotāju pārvietošanas, savukārt citas apgalvo, ka hinduisti un musulmaņi veido "divus atšķirīgus un bieži vien antagonistiskus veidus", kas nevar līdzāspastāvēt vienā valstī, un tāpēc ir nepieciešama iedzīvotāju pārvietošana.
J: Kādi ir daži avoti, kas ir pretrunā šai teorijai?
A: Pret šo teoriju iebilst tie, kas uzskata, ka pastāv viena Indijas tauta, ko veido gan hinduisti, gan musulmaņi, vai tie, kas uzskata, ka ne hinduisti, ne musulmaņi nav īstas nācijas, bet drīzāk provinciālas vienības, kas pelnījušas suverenitāti visā subkontinenta teritorijā.
Kā šī ideoloģija noveda pie hinduistu nacionālistu organizācijām? A: Šī ideoloģija noveda pie hinduistu nacionālistu organizācijām, kas strādāja, lai padarītu Indiju par līdzīgu valsti tur dzīvojošo hinduistu vairākumam.
J: Kā Muhameds Ali Džinna atsaucās uz šo ideju?
A.: Muhameds Ali Džinna šo ideju dēvēja par musulmaņu atmodu Pakistānas izveidei.
Meklēt