Vērpļa galaktika ir pazīstama arī kā Messier 51a, M51a vai NGC 5194. Tā ir liela galaktika ar plašām un skaidri definētām spirālēm, kurām blakus atrodas mazāka pavadošā galaktika NGC 5195. Abu galaktiku savstarpējā gravitācijas mijiedarbība ir radījusi izteiktas tidalās struktūras — tiltiņus un strūklas — kā arī veicinājusi intensīvu zvaigžņu veidošanos spirālveida zaros. Vērpļa un tās pavadošās galaktikas mijiedarbība ietver vairākus tuvākus pārejveida saskares posmus; dažkārt šo procesu raksturo kā daļēju sadursmi vai pāreju uz saplūšanu.
Vērpulis bija pirmā galaktika, kas tika klasificēta kā spirālveida galaktika — spirāles struktūru skaidri ieraudzīja 19. gadsimta teleskopi, un tā kļuva par prototipu šai kategorijai. Attāluma mērījumi uz šo objektu ir veikti, izmantojot vairākas metodes (piemēram, Cefeīdu mērījumus, virziena spilgtuma novērtējumus u.c.), un rezultāti ir nedaudz atšķirīgi: tos mēdz citēt no aptuveni 15 līdz 35 miljoniem gaismas gadu. Mūsdienu aprēķini balstoties uz precīzākiem datiem liecina, ka tā atrodas aptuveni 23 ± 4 miljonu gaismas gadu (apmēram 7 ± 1,2 miljonu parseku) attālumā no Piena Ceļa. Messier 51 ir viena no vislabāk zināmajām un visbiežāk pētniecībā izmantotajām galaktikām debesīs.
Tās spirāles ir tik iespaidīgas, ka to dažkārt dēvē par "grandiozā dizaina" spirālgalaktiku — tas nozīmē, ka spirālveida zari ir skaidri definēti un regulāri, nevis fragmentēti vai trausli. Tai ir aktīvs galaktikas kodols, kas klasificēts kā Seyfert tipa AGN, un to, visticamāk, darbina masīvs melnais caurums. Šo kodolu pētī radioviļņu, rentgena un optisko novērojumi, kas atklāj gan spēcīgu starojumu, gan varbūtējus izplūdināšanas elementus apkārtējā gāzē.
Šo galaktiku un tās pavadoni NGC 5195, kas atrodas Canes Venatici zvaigznājā, ir viegli pamanāma astronomiem amatieriem. Abas galaktikas var redzēt ar binokli; labā redzamība ar nelieliem teleskopiem ļauj ieraudzīt spirāļu struktūru un mijiedarbības izraisītas neparastas detaļas. Virpuļgalaktika ir populārs mērķis arī profesionāliem astronomiem — tās plašās, gaišās spirāles, bagātās H II reģioni (jonizētas gāzes pūļi) un skaidri izteiktās putekļu joslas padara to par ideālu laboratoriju zvaigžņu veidošanās, spirālu viļņu teorijas un galaktiku mijiedarbību pētīšanai. Viņi pēta tās galaktiku uzbūvi (īpaši spirālveida zarus) un galaktiku mijiedarbību.
Vērpļa galaktika ir intensīvi pētīta visos elektromagnētiskā spektra diapazonos — no radioviļņiem (molekulārā gāze un sinhronais starojums), infrasarkano (putekļu sasilšana un aizsegi), optisko (zvaigžņu populācijas un emisijas līnijas) līdz rentgena starojumam (aktīvais kodols un ultraluminējošie rentgena avoti). Jāpiemin arī vairāki reģistrēti supernovu gadījumi šajā galaktikā, piemēram, SN 1994I (tipa Ic), SN 2005cs (tipa II-P) un SN 2011dh (tipa IIb), kas snieguši svarīgu informāciju par masu zvaigžņu evolūciju un eksploziju mehānismiem.
M51 ir bijusi centrālais objekts daudziem nozīmīgiem pētījumiem: tā kalpojusi par klasiķu piemēru, pārbaudot spirālo viļņu teorijas, paraugu novērojot, kā galaktiku mijiedarbība aktivizē zvaigžņu dzimšanu, un parādījusi, kā plūsmu veidi un putekļu joslas koncentrē gāzi, veicinot jaunu klasteru rašanos. Lai gan tā nav milzīga galaktika salīdzinājumā ar dažām citām sobrukšanas vai lielo apjomu sistēmām, tās tuvums un skaidrā forma padara to par neaizvietojamu mērķi gan izglītojošiem attēliem, gan dziļiem zinātniskiem pētījumiem.