1973. gada Pakistānas konstitūcija: vēsture, struktūra un galvenās iezīmes

1973. gada Pakistānas konstitūcija — detalizēta vēstures, struktūras un galveno iezīmju analīze: federācija, parlamentārisms, islāma statuss, cilvēktiesības un grozījumu procedūra.

Vēsture un izveide

Viens no steidzamākajiem jaunās valdības uzdevumiem pēc 1971. gada krīzes bija izstrādāt jaunu konstitūciju. Kad beidzot tika atcelts karastāvoklis, 1972. gada aprīlī, pamatojoties uz 1970. gada vēlēšanu rezultātiem, tika sasaukta konstitucionālā asambleja. No dažādu partiju politiķu šķērsgriezuma tika izveidota komiteja. Starp galvenajām domstarpībām bija jautājums par to, vai jaunajā dokumentā jāievieš parlamentāra vai prezidentāla pārvaldība, kā arī par provinču autonomijas apmēru.

Pēc astoņu mēnešu darba Konstitucionālā komiteja 1973. gada 10. aprīlī iesniedza galīgo ziņojumu. Federālā asambleja pieņēma konstitūcijas projektu ar 135 balsīm "par" un 3 atturoties. Konstitūcija stājās spēkā 1973. gada 14. augustā; 12. augustā Nacionālā asambleja ievēlēja Zulfikaru Ali Bhuto par premjerministru. 1973. gada konstitūcija nozīmēja atgriešanos pie parlamentārās demokrātijas pēc iepriekšējā prezidentālā eksperimenta un pirmo reizi centās drošāk nodrošināt provinču intereses centrālajā līmenī.

Konstitūcijas struktūra un galvenās iezīmes

Galvenās 1973. gada konstitūcijas iezīmes var apkopot šādi:

1. Federāla republika ar parlamentāru pārvaldi. Valsts pamatforma ir federācija; īsteno parlamentāru sistēmu, kuras izpildvaru vada premjerministrs, ko ievēl no Nacionālās asamblejas vairākuma.
2. Islāma kā valsts reliģijas statuss. Konstitūcija akcentē islāma īpašo vietu un nosaka, ka gan premjerministram, gan prezidentam jābūt musulmaņiem.
3. Oficiālais nosaukums. Valsts tiek definēta kā "Pakistānas Islāmiskā Republika".
4. Grozījumu prasības. Konstitūcijas grozījumiem nepieciešams divu trešdaļu balsu vairākums Nacionālajā asamblejā un vienkāršs vairākums Senātā (augšpalātā), kas padara grozījumus salīdzinoši aizsargātus.
5. Cilvēktiesību garantijas ar saprātīgiem ierobežojumiem. Tiek garantētas pamatbrīvības un pamattiesības, taču konstitūcija paredz, ka tās var būt pakļautas "saprātīgiem ierobežojumiem", ko paredz likums, tostarp sabiedrības drošības un morāles nolūkā.
6. Tiesu varas loma. Augstākajai tiesai (Supreme Court) un provinciālajām Augstākajām tiesām ir piešķirtas pilnvaras nodrošināt pamattiesību izpildi un interpretēt konstitūciju, t.i., tiesu varai ir tiesība uz konstitucionālo pārbaudi.
7. Prezidenta un premjerministra attiecības. Prezidents darbojas galvenokārt ceremonāli un rīkojas saskaņā ar Ministru prezidenta saistošu padomu; daudzi prezidenta rīkojumi tiek parakstīti vai izdoti, balstoties uz valdības ieteikumiem.
8. Senāts un provinču pārstāvniecība. Senātu ievēl galvenokārt no provinču valdībām, nodrošinot vienlīdzīgu provinču pārstāvniecību centrālajā līmenī. Senātu nevar viegli atlaist, kas sniedz papildus garantijas provinču interešu aizsardzībai.
9. Ārkārtas pilnvaras. Konstitūcija paredz, ka ārkārtas situācijās federālā valdība var pieņemt likumus par plašu jautājumu loku un, ja nepieciešams, ierobežot vai apturēt pamattiesības.
10. Valodas jautājums. Konstitūcija pasludina urdu par nacionālo valodu un paredzēja, ka angļu valoda var tikt lietota oficiālajās procedūrās un administrācijā pārejas periodā (tika paredzēti noteikti laika ierobežojumi attiecībā uz valodas pielietojumu, tostarp iespēja saglabāt angļu valodas lietošanu noteiktu laiku).
11. Religijas izglītība un islāma vieta sabiedrībā. Konstitūcijā iekļautas normas par islāma mācību nozīmi; mācība par Korānu un islāma pamatiem tika uzsvērta kā svarīga izglītības sastāvdaļa.
12. Provinciju autonomija. Tā kā Pakistāna definēta kā federāla islāma valsts, daudzas paliekas varas tika rezervētas provincēm, lai nodrošinātu reģionālu pašnoteikšanos un mazinātu centrālas kontroli.

Grozījumi, apturēšana un vēlākā prakse

1973. gada konstitūcija deva tai plašu leģitimitāti, jo to izstrādāja un apstiprināja demokrātiski ievēlēta asambleja. Tomēr konstitūcija tika apturēta militāra apvērsuma laikā 1977. gadā, un tās darbība tika atjaunota tikai vēlāk, reizēm ar būtiskiem grozījumiem. No 1980. līdz 2010. gadam veiktie grozījumi — tostarp grozījumi, kas palielināja prezidenta pilnvaras vai kavēja tās — ir mainījuši sākotnējo institucionālo līdzsvaru. 2010. gada 18. grozījums, piemēram, atgrieza lielāku varas līdzsvaru starp centrālo valdību un provincēm, atjaunojot daļu provinču autonomijas.

Nozīme un kritika

1973. gada konstitūcija tiek uzskatīta par svarīgu posmu Pakistānas konstitucionālajā vēsturē, jo tā atjaunoja parlamentārisma principus un centās nodrošināt provinču tiesības. Tajā pašā laikā konstitūcija saturēja mehānismus, kas ļāva gan izpildvarai, gan militārajām varām ierobežot civilās brīvības ārkārtas situācijās. Kritiķi norādīja uz nepilnībām, kas ļāva vēlākajiem valdniekiem ar grozījumiem paplašināt savas pilnvaras, kā arī uz neskaidrībām saistībā ar islāma normu interpretāciju un tiesu un izpildvaras saskarēs.

Secinājums

1973. gada konstitūcija bija un joprojām ir Pakistānas politiskās sistēmas pamatdokuments. Lai gan tā ir piedzīvojusi apturēšanas un vairākus grozījumus, pati doma par federālu parlamentāru valsti ar ievērojamu provincju autonomiju, islāma nozīmes atzīšana un tiesu varas loma saglabājas kā tās centrālās iezīmes. Konstitūcijas darbība un interpretācija turpināja attīstīties atbilstoši valsts politiskajai pieredzei un tiesu praksei.

Jautājumi un atbildes

J: Kāds bija viens no steidzamākajiem jaunās valdības uzdevumiem?

J: Kad tika atcelts kara stāvoklis?

J: Kā Asambleja sanāca kopā?

J: Kas veidoja Konstitucionālo komiteju?

J: Kādas bija domstarpības komitejā?

J: Cik ilgā laikā tika iesniegts ziņojums?

J: Kādā datumā viņi iesniedza ziņojumu?

Meklēt pēc burta