Edvards Baljols — Skotijas troņa pretendents, īslaicīgi valdīja (1283–1367)
Edvards Baljols (1283–1367) — Skotijas troņa pretendentu stāsts: īslaicīgs valdnieks (1332–1336), politiskās intrigas, angļu atbalsts un cīņa par varu.
Edvards Baljols (apm. 1283–1367) bija Skotijas troņa pretendents un īslaicīgs karalis, kurš aktīvi piedalījās Pirmā Skotijas neatkarības kara notikumos. Viņš bija Džona Balliola vecākais dēls un tādējādi tiešais mantinieks Skotijas tronim pēc tēva. Pēc Norvēģijas princeses Margarētas (sauktas arī par "Norvēģijas Meiteni") nāves un ilgstošajām dinastiskajām strīdām par tronīpašniecību, Balliolu ģimenes tiesības uz troņa turpināja pastāvēt, taču reālo varu Skotijā izrāva citās cīņās iesaistītie spēki.
Fons un tiesības uz troņa
Edvarda jaunība un politiskā pozīcija bija cieši saistīta ar tēva likteni: Džons Balliols tika pasludināts par Skotijas karali 1292. gadā, bet 1296. gadā viņu gāza un pakļāva Anglijas karalim. Balliolu ģimene tālāk zaudēja ietekmi, īpaši pēc Roberta I (Robert the Bruce) izcelšanās un Bannokbērnas (Bannockburn) kaujas 1314. gadā, kas nostiprināja bruņu partijas varu. Edvarda pozīcija kļuva par daļu no plašākiem konfliktu un atriebības lokiem, ko vadīja tā sauktie "the Disinherited" — zemes un titulus zaudējušie Skotijas bruņinieki.
Atgriešanās un īslaicīga valdīšana (1332–1336)
Edvards Baljols aktīvi meklēja atbalstu, lai atgūtu tēva tiesības. 1332. gadā, ar "the Disinherited" atbalstu un ar Anglijas karaļa Edvarda Longshanka un vēlāk Edvarda II un visvairāk Edvarda III taktisku vai tiešu atbalstu, viņš iebruka Skotijā. Pēc uzvaras pie Dupplin Moor (11. augusts 1332) Edvards tika kronēts Skoņā (Scone) 1332. gada rudenī. Uzbrukumi un kaujas, tostarp Halidon Hill (19. jūlijs 1333), kur angļu bruņotā atbalsta klātbūtne bija izšķiroša, īslaicīgi nostiprināja viņa pozīcijas.
Kāpēc viņa varas periods bija īss
Edvarda valdīšana bija pretrunīga un atkarīga no angļu militārā atbalsta. Daudzi skoti viņu uztvēra kā angļu marioneti, kas vājināja viņa iekšpolitisko leģitimitāti. Pretinieku kustība, kas atbalstīja Roberta I sekotājus un vēlāk viņa dēlu, karali Deividu II, regulāri rīkoja sacelšanās un militāras operācijas, kas izraisīja Balliola atkārtotu izraidīšanu no troņa. Lai gan viņš laiku pa laikam atgriezās ar angļu palīdzību un īslaicīgi pārņēma kontroli, viņam nekad neizdevās nodibināt stabilu, ilgtermiņa varu visā Skotijā.
Vēlā dzīve un atteikšanās no pretenzijām
Edvards turpināja uzturēt pretenzijas uz troņu un vairākas reizes mēģināja atjaunot kontroli pār Skotiju, taču bez ilgstoša panākuma. 1356. gadā viņš formāli atteicās no savām tiesībām uz Skotijas troni, saņemot par to pensiju un zemes no Anglijas karaļa, un no šī brīža viņa reālā iespēja atjaunot troņa varu būtiski samazinājās. Pārējo mūžu Edvards pavadīja galvenokārt Anglijā un mira 1367. gadā.
Mantojums
- Edvards Baljols ir atcerēts kā pretenidents, kura centieni atgūt tēva tiesības radīja nozīmīgas militāras sadursmes Skotijas neatkarības karam.
- Viņa valdīšana 1332.–1336. gadā demonstrē, cik liela nozīme tajā laikā bija ārvalstu atbalstam (īpaši Anglijai) un cik trausla bija iekšpolitiskā atbalsta bāze, ja viņu uzskatīja par sveša karaļa sabiedroto.
- Balliolu gadījums ilustrē arī plašāku fenomenu — daudzas ģimenes un bruņinieku grupas, kas pazuda no varas pozīcijām un vēlējās atgūt savas tiesības, bieži izmantoja svešu varu, kas ilgtermiņā radīja vēl lielāku politisko nestabilitāti.
Vēsturiski Edvards Baljols ir viena no pretrunīgākajām figūrām Skotijas viduslaiku vēsturē: gan karaliska dinastijas mantinieks, gan ārvalstu atbalsta dēļ bieži uztverts kā svešas intereses pārstāvis. Viņa rīcība un to sekas palika nozīmīga Skotijas neatkarības cīņu attīstībā.
Meklēt