Elizabete Gladisa Millvina Dīna (Elizabeth Gladys Millvina Dean, 1912. gada 2. februāris – 2009. gada 31. maijs) bija pēdējā dzīvajā palikusī izdzīvojusī no 1912. gada 15. aprīlī nogrimušā RMS "Titāniks". Viņa bija jaunākā persona uz kuģa — tikai apmēram divu mēnešu vecumā –, tāpēc paša notikuma viņa praktiski neatcerējās.
Agrīnā dzīve un glābšanās
Dīna kopā ar māti, tēvu un brāli devās uz kuģa kā daļa no ģimenes, kas bija ceļā uz jaunu dzīvi. Kad Titāniks ietriecās aisbergā, viņas tēvs saprata bīstamību un lika savai sievai sagatavot bērnus un doties uz kuģa klāju. Millvina, viņas māte un brālis tika uzņemti glābšanas laivā un izdzīvoja; viņas tēvs diemžēl nomira.
Vēlāka dzīve un attiecības ar Titāniku
Lielāko dzīves daļu Dīna pavadīja ārpus publiskās uzmanības. Tikai aptuveni septiņdesmit gadu vecumā viņa sāka piedalīties ar Titāniku saistītos atceres pasākumos un sniegt intervijas. Viņa pievērsās šiem pasākumiem ar pietāti un rūpēm par upuru piemiņu, taču kategoriski pretojās iespējamām komerciālām izmantošanām, kas, viņasprāt, pazeminātu traģēdijas nopietnību.
Dīna bieži izteica nepatiku pret tiem mediju attēlojumiem, kas, viņasprāt, trivializēja vai dramatizēja traģēdiju. No filmām viņa noskatījās vienu — A Night to Remember — taču teica, ka skatīšanās viņai bija pārāk sāpīga, un viņa šo pieredzi neatbalstīja. Viņa atteicās no daudziem piedāvājumiem, kas saistīti ar Titānika piemiņas priekšmetu komercializāciju vai sensacionālu publicitāti.
Pēdējie gadi, pēdējā izdzīvojušā loma un nāve
Kad 2007. gada 16. oktobrī nomira Barbara Vesta, Millvina Dīna kļuva par pēdējo zināmo Titānika izdzīvojušo. Šo statusu viņa uztvēra ar pietāti un apdomību — viņa turpināja piedalīties atceres pasākumos, sniegt intervijas un atgādināt par traģēdijas upuriem, vienlaikus norādot, ka nevēlas, lai notikums kļūtu par izklaides objektu.
Millvina Dīna nomira 2009. gada 31. maijā 97 gadu vecumā. Viņas dzīve un atmiņas par Titāniku kalpoja par saikni starp mūsdienām un vienu no slavenākajām jūrniecības traģēdijām pasaules vēsturē — viņas stāsts ir gan cilvēcisks, gan atgādinājums par cieņu pret pagātnes upuriem.
Piezīmes: šajā rakstā ir uzsvērta Millvinas Dīnas attieksme pret Titānika piemiņu un viņas loma kā pēdējai izdzīvojušajai; plašāku biogrāfisku informāciju par viņas privāto dzīvi var atrast specializētās biogrāfijās un arhīvos.