Kenets Gedess Vilsons (Kenneth Geddes Wilson, 1936. gada 8. jūnijs – 2013. gada 15. jūnijs) bija amerikāņu teorētiskās fizikas pionieris un Nobela prēmijas laureāts fizikā. Viņa darbs ievērojami mainīja izpratni par fāžu pārejām, kritiskajām parādībām un kvantu lauka teoriju kopumā.
Izglītība un akadēmiskā karjera
Vilsons beidzis Hārvarda universitātes bakalaura programmu, kur viņš bija arī Putnama stipendiāts. 1961. gadā viņš ieguva doktora grādu Kalifornijas Tehnoloģiju universitātē (Caltech), strādājot pie Mureja Gelmana (Murray Gell-Mann). 1963. gadā viņš pievienojās Kornela universitātei kā jaunākais pasniedzējs Fizikas fakultātē, un 1970. gadā kļuva par profesoru.
1974. gadā viņam piešķīra Kornela fizikas profesora nosaukumu Džeimsa A. Vīksa (James A. Weeks) godā. 1985. gadā Vilsons kļuva par Kornela Zinātnes un inženierzinātņu teorijas un simulācijas centra (tagad pazīstams kā Kornela teorijas centrs, viens no Nacionālā zinātnes fonda nacionālajiem superdatoru centriem) direktoru. Kopš 1988. gada viņš darbojās arī kā Ohaio štata universitātes mācībspēks. Pēc karjeras centrālajām pētniecības tēmām Vilsons arvien biežāk pievērsa uzmanību fizikas izglītībai un skaitļošanas izmantošanai mācībās.
Renormalizācijas grupa un zinātniskais pienesums
Vilsona galvenais ieguldījums bija renormalizācijas grupas (RG) teorijas attīstīšana un tās pielietojums kritiskajām parādībām statistiskajā fizikā un kvantu lauka teorijā. 1982. gadā viņam piešķīra Nobela prēmiju fizikā par to, ka viņš savienoja kvantu lauka teoriju ar statistisko teoriju otrās kārtas fāžu pāreju kritisko parādību aprakstam.
- Vilsons formulēja RG pieeju, kas ļauj sistemātiski «izintegrēt ārā» īssprieguma (īsa mēroga) atradumus, iegūstot efektīvas teorijas ilgākā mērogā. Tā koncepcija — skalu maiņas, fiksētās vietas un universālās uzvedības izpratne — izskaidro, kā dažādas sistēmas var dalīt vienādā kritiskā uzvedībā.
- Kopā ar Maiklu E. Fišeru un citiem viņš attīstīja metodes, kas ļāva iegūt kvantitatīvus rezultātus, piemēram, epsilon-paplašinājumu un citus instrumentus kritisko eksponentu aprēķināšanai.
- Viņš arī izstrādāja numeriskās renormalizācijas grupas metodes un pielietoja tās tādām problēmām kā Kondo efekts, sniedzot konstruktīvas un rēķināmas pieejas sarežģītām kvantu problēmām cietvielu fizikā.
Pētniecība, skaitļošana un superdatori
Vilsons bija aktīvs superdatoru un skaitļošanas izmantošanas aizstāvis zinātnē. Viņš uzstāja, ka federālajai valdībai jāatbalsta jaudīgas skaitļošanas resursu iegāde un pieejamība pētniecībai. Kornela teorijas centra izveide un vadība bija tieša izpausme šai vizijai — centrs kalpoja kā vieta, kur attīstīt un izmantot lielo skaitļošanas resursu iespējas fizikā un citās nozarēs.
Atzinības un apbalvojumi
Bez Nobela prēmijas (1982) Vilsons ir saņēmis vairākas citas ievērojamas atzinības, tostarp Vulfa balvu fizikā (kopā ar Maiklu E. Fišeru un Leo Kadanovu) 1980. gadā. Viņa darbs ir plaši citēts un kalpojis par pamatu daudziem turpmākiem pētījumiem statistiskajā fizikā un kvantu lauku teorijā.
Personīgā dzīve un mantojums
Vilsona ģimenē bija vairāki zinātnieki: viņa tēvs bija ievērojamais ķīmiķis E. Braits Vilsons, un brālis Deivids — mācībspēks Kornela universitātē. Vilsons bija pazīstams arī ar saviem tiešajiem un skaidrajiem lekciju stiliem, kā arī ar prasmi sasaistīt sarežģītas teorijas ar praktiskiem skaitliskajiem piemēriem.
Viņa doktorantūras audzēkņu pulkā bija vairāki vēlāk plaši pazīstami fiziķi, un viņa idejas turpina ietekmēt gan teorētiskos, gan eksperimentālos pētījumus.
Vilsons nomira 2013. gada 15. jūnijā Sako, Menas štatā, 77 gadu vecumā no limfomas. Viņa ieguldījums fizikā — īpaši renormalizācijas grupas koncepcijas izstrādē un tās pielietojumos — ir viens no modernās teorētiskās fizikas stūrakmeņiem.