Koncentriskās zonas modelis (Burgess): definīcija, piemēri un kritika

Koncentriskās zonas modelis (Burgess): skaidra definīcija, Čikāgas piemēri un kritiska analīze pilsētplānošanā — uzzini modeļa stiprās un vājās puses.

Koncentriskās zonas modelis jeb Burgesa modelis ir modelis, kas izskaidro, kā apdzīvota vieta, piemēram, pilsēta, aug. To izstrādāja Ernests V. Bērdžess (Ernest W. Burgess) laikā no 1925. līdz 1929. gadam. Burgess pētīja Čikāgas izaugsmi 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Tajā laikā uz Čikāgu pārcēlās daudzi cilvēki.

Šis modelis bija pirmais, kas izskaidroja, kāpēc noteiktas iedzīvotāju grupas dzīvoja noteiktos pilsētas rajonos. Burgess teica, ka ap pilsētas centru bija apļi. Tas, kādā aplī atradās zemes gabals, noteica, kā tas tika izmantots. Burgess saskatīja dažādas zonas, sākot no centra:

1. Centrālais biznesa rajons - pilsētas centrs
2. Jauktas izmantošanas zona, kurā ir gan komerciālas, gan dzīvojamās ēkas.
3. Zemas klases dzīvojamās mājas; vēlāk tās tika dēvētas par iekšpilsētu priekšpilsētām - mājokļi ir lēti, dzīves līmenis zems.
4. Augstākas klases dzīvojamā zona; vēlāk saukta par ārējo priekšpilsētu. Labāka dzīves kvalitāte, dārgāka dzīvošana.
5. Piepilsētas zona

Bārdžess novēroja, ka turīgāki cilvēki mēdz dzīvot tālāk no pilsētas centra. Pilsētai augot, auga arī pilsētas centrs, bet gredzeni pārvietojās uz āru.

Modela pamatprincips un procesi

Galvenā ideja ir vienkārša: pilsētas centrā ir koncentrēts komercdarbības un darba iespēju centrs (CBR), ap kuru veidojas rindas vai gredzeni ar atšķirīgu zemes izmantošanu. Burgess aprakstīja procesu, ko sauc par invāziju un sukcēziju — jauna sociāla vai ekonomiska grupa ieņem kādu zonu (invāzija), tad pakāpeniski mainās tās raksturs un iedzīvotāju sastāvs (sukcēzija). Piemēram, industriālā attīstība var izspiest dzīvojamās ēkas tuvāk centra, un tās vietā parādās noliktavas vai fabrikas; iedzīvotāji tiek pārvietoti uz ārējām zonām.

Piemēri un lietojamība

Burgess modelis labi ilustrē situāciju ASV un citās ātri industrializējušajās pilsētās 19. un 20. gadsimta sākumā. Tipisks piemērs ir situācija, kad jaunajiem imigrantiem un zemo ienākumu grupām pilsētas centrā vai tieši blakus centram bija lētāki īres nami un vieglāk pieejami darba tirgus resursi. Piemēri mūsdienās var būt iekšpilsētas rajoni ar zemu dzīves līmeni, kam aiz muguras ir komerciālas zonas un tālāk — priekšpilsētas ar labāku apbūvi un privāto mājokļu zonām.

Kritika un ierobežojumi

Modelim ir arī dažas problēmas, piemēram:

• Vienkāršība: modelis pieņem, ka pilsēta ir plakaniska un izaug vienmērīgi visos virzienos. Reālās pilsētas veidojies atbilstoši dabas šķēršļiem, ceļu tīklam, upēm, kalniem un vēsturiskai apbūvei.
• Transporta un tehnoloģiju nozīmes ignorēšana: Burgess neprognozēja automašīnu un sabiedriskā transporta attīstību, kas mainīja dzīvesvietas izvēles un ļāva straujākai priekšpilsētu izaugsmei.
• Sociālekonomisko faktoru sarežģītība: modelis pārāk vienkāršo cilvēku uzvedību, nepietiekami ņemot vērā etnisko segregāciju, pilsētas plānošanas politiku, īres tirgu un gentrifikāciju.
• Nesaistošs mūsdienu realitātei: daudzas mūsdienu pilsētas ir policentriski attīstījušās (vairāki biznesa centri), veidojušās sektoru formā vai izkliedētas (“edge cities”), tāpēc koncentriskie gredzeni nav tipiski.
• Reģionālas atšķirības: Eiropas un senāku pilsētu centros bieži dzīvo augstāka sociālā klase, pretēji Burgess novērotajam Čikāgas modelim; arī jaunattīstības valstu pilsētās parādās citi modeļi (piem., neformālās apbūves malas).
• Empīriskā atbalsta trūkums: daži pētījumi rāda, ka koncentriskā struktūra var pastāvēt noteiktos laikos un vietās, taču tā nav universāla likumsakarība.

Alternatīvie modeļi un mūsdienu skatījums

Urbanisti un ģeografi izstrādājuši citus modeļus, kas paplašina vai izaicina Burgess idejas, piemēram, sektoru modelis (Homer Hoyt) un vairākas kodolu (multiple nuclei) teorijas (Chauncy Harris un Edward Ullman). Mūsdienu pilsētplānošanā bieži lieto kombinētus skatus: ir pilsētas ar vēsturisku centru, vairākiem darba centriem, piepilsētu "spokes" un transporta mezgliem. Tomēr koncentriskās zonas modelis saglabā vērtību kā vienkāršs didaktisks instruments, kas palīdz saprast pamata tendences — kā pakāpeniska urbanizācija un ekonomiskās attīstības spiediens var mainīt zemes izmantošanu.

Kopsavilkums

Koncentriskās zonas modelis (Burgess) ir svarīgs pilsētplānošanas un urbānās ģeogrāfijas vēsturiskais posms. Tas skaidro, kā darba vietu, mājokļu un sociālo grupu koncentrācija var veidot telpiskas struktūras ap pilsētas centru. Tomēr tas ir vienkāršots apraksts, kas neatbilst visām pilsētām un laikmetiem. Lai izprastu konkrētas pilsētas struktūru, jāņem vērā transporta infrastruktūra, vēsturiskie apstākļi, politiskās izvēles un mūsdienu ekonomiskās transformācijas.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir Koncentrālās zonas modelis?

J: Kas izstrādāja koncentriskās zonas modeli?

J: Kas bija Ernesta V. Bērdžesa iedvesmas avots, lai izstrādātu Koncentrālās zonas modeli?

J: Ko Ernests V. Bērdžess novēroja, analizējot Čikāgas izaugsmi?

J: Kādas bija dažādās pilsētas zonas saskaņā ar Koncentrisko zonu modeli?

Jautājums: Kā saskaņā ar koncentrisko zonu modeli turīgāki cilvēki mēdza dzīvot attiecībā pret pilsētas centru?

J: Kādas ir dažas problēmas, kas saistītas ar koncentrisko zonu modeli?

Meklēt pēc burta