Eta Carinae (η Carinae vai η Car) ir ļoti spoža zvaigzne Karīnas zvaigznājā, aptuveni 7 500–8 000 gaismas gadu attālumā no Saules. Tā ir viena no masīvākajām un spožākajām zvaigznēm mūsu Galaktikā un pieder pie mainīgo zvaigžņu klases, kuru novērojumi sniedz dārgas liecības par zvaigžņu dzīves beigu posmiem.
Sistēmā ir vismaz divas zvaigznes. Primārā zvaigzne ir spoži zilā mainīgā zvaigzne (LBV — luminous blue variable), kurai sākotnēji varēja būt aptuveni 150 Saules masas; tā laika gaitā ir zaudējusi milzīgu daudzumu materiāla — vismaz daudzas Saules masas, iespējams desmitus Saules masu. Ap primāro riņķo karsts pavadošs objekts — superģivars (vai ļoti masīvs O/WR tipa zvaigžņu pavadonis) ar aptuveni 30 Saules masām, kuru tieši optiski neizdala biezā miglāja, taču tā eksistence ir secināta no radio-, infrasarkanajiem, ultravioleto un rentgena novērojumiem, kā arī no spektrālajām un rentgena periodiskajām izmaiņām.
Homunkula miglājs un Lielā eruptācija
Eta Carinae ieskauj spilgts, divkāršs (dumbekļa formas) gāzes un putekļu mākonis, saukts par Homunculus miglāju, kas radies galvenokārt 1840. gadu lielās eruptācijas laikā. Šajā notikumā zvaigzne uz laiku kļuva par vienu no spožākajām debesu objektiem, izmetot milzīgu daudzumu materiāla — pašreizējie novērojumi liecina, ka Homunculus satur vairākas Saules masas materiāla, un tā lobo izplešanās ātrums ir simtiem kilometru sekundē (aptuveni dažus simtus km/s). Homunculus veidojums ir labi pētīts ar Hubble Kosmiskā teleskopa attēliem un daudzām citām observatorijām.
Sistēmas īpašības un uzvedība
Eta Carinae sistēmas kopējais spožums ir vairāk nekā piecus miljonus reižu lielāks par Saules spožumu. Tā izstaro plašu viļņu garumu spektru — no radioviļņiem un infrasarkanā starojuma līdz ultravioletam un rentgena starojumam. Rentgena starojums un spektroskopiskās īpašības mainās periodiski, kas liecina par to, ka sistēmā ir divas zvaigznes ar ekscentrisku orbītu. Orbītas periods ir apmēram 5,5 gadi (aptuveni 2020–2030 dienas), un periastrona tuvināšanās rada spēcīgas sadursmes starp zvaigžņu vējiem, kas izpaužas kā pastiprināta radiācijas un plūsmas aktivitāte.
Homunkula un plašākā Karīnas miglāja komplekss ir ļoti blīvs un putekļains, tāpēc daudzus sistēmas aspektus ir vieglāk pētīt infrasarkanajā un rentgena diapazonā. Tika novērots, ka pēc Lielās eruptācijas centrālā zvaigzne ir zaudējusi lielu daļu savas masas, un tā turpina intensīvi izdalīt materiālu, kas veido plašus masu zudumu viļņus un nopietni ietekmē tās turpmāko evolūciju.
Vērojami fakti un redzamība
Eta Carinae atrodas Homunkula miglumā, kas pats ir daļa no daudz lielākā Karīnas miglāja (NGC 3372). No zemes tās redzamība ir atkarīga no platuma: tā nav vērojama uz ziemeļiem no apmēram 30° ziemeļu platuma, bet uz dienvidiem no 30° dienvidu platuma tā ir labi redzama, īpaši dienvidu puslodē, kur Karīnas reģions atrodas tuvu zenītam.
Nākotnes attīstība
Ņemot vērā ļoti lielo masu un pašreizējo dzīves posmu, sagaidāms, ka Eta Carinae ieraušas supernovas vai pat hipernovas stadijā. Tā var eksplodēt kā supernova (vai vēl jaudīgāks kolapss), iespējams radot neitronzvaigzni vai melno caurumu. Cik precīzi un kad tas notiks, paliek neskaidrs — tas var notikt nākamājās tūkstošgadēs vai relatīvi ātri kosmiskā mērogā — nākamo gadu simtu vai tūkstošu laikā. Eksplozija, ņemot vērā lielo tuvumu un masivitāti, būtu nozīmīgs notikums gan astrofizikā, gan mūsu izpratnē par masīvu zvaigžņu dzīvi.
Kopumā Eta Carinae ir viena no interesantākajām un intensīvāk pētītajām masīvajām zvaigznēm — tās dinamika, ārkārtīgie masu zudumi un binārā mijiedarbība sniedz unikālu iespēju izprast masīvu zvaigžņu evolūcijas pēdējos posmus.
