Pēdu iesiešana Ķīnā: vēsture, tradīcija un sekas
Pēdu iesiešana Ķīnā — dziļa vēsture, tradīcijas un traģiskās sekas sievietēm: sociālais statuss, fiziskās traumas un kultūras debates, kas ietekmēja gadsimtus.
Kāju sasiešana ir sena ķīniešu paraža, kad mazu meiteņu pēdas tika cieši ietītas ar audumu, lai ierobežotu to izaugsmi un izveidotu ļoti mazas, deformētas pēdiņas. Dažas ķīniešu leģendas vēsta, ka sieviešu pēdas sāka iesiet jau Šangu dinastijas laikā (1700–1027 p.m.ē.), tomēr drošākie vēsturiskie pierādījumi liecina, ka pēdu iesiešana kļuva plaši izplatīta Song dinastijas (960.–1279. gs.) galmā. Prakse turpinājās dažās vietās līdz 20. gadsimta sākumam, kad to stingrāk aizliedza Ķīnas Tautas Republika un iepriekš arī citi modernizācijas virzieni sāka to ierobežot.
Izpilde un mērķi
Kāju sasiešana parasti tika sākta, kad meitenei bija apmēram 4–7 gadu veca, jo kauli vēl bija lokani. Procedūra ietvēra pirkstu salocīšanu uz pēdas pamatnes, pēdas labošanu un ļoti ciešu savilkšanu ar audumu, lai papēdis un pirksti saplaktu, bet pēdas vidusdaļa paceltos — tā radīja t.s. “lotos pēdu” formu. Mērķis bieži bija panākt, lai pēda nebūtu garāka par 3 collām (7,6 cm), kas kļuva par skaistuma standartu dažos laikos un reģionos.
Sociālais konteksts
Kāju sasiešana kalpoja arī kā sociālā statusa pazīme. Sasietas kājas liecināja, ka sieviete nepiedzīvo smagu fizisku darbu un pieder pie augstākas kārtas, kas padarīja viņu pievilcīgāku laulību tirgū. Ar laiku prakse izplatījās arī zemākām šķirām, kuras vēlējās iegūt sociālo prestižu; līdz 17. gadsimtam tā bija plaši izplatīta starp meitenēm, neatkarīgi no izcelsmes.
Par iemesliem un motīviem pastāv dažādi skaidrojumi. Daļa pētnieku uzsver, ka tas bija skaistuma ideāls un sociālas nākotnes — laulības — garantija. Citi norāda, ka daļa vīriešu tiešām uzskatīja sasietas kājas par erotisku atribūtu, un tas ietekmēja pieprasījumu. Ir arī viedokļi, ka prakse bija sievietes pakļaujoša un bīstama, taču citi brīdina pret vienkāršotu, tendenciozi vērstu vērtējumu, kas salīdzina vēsturiskos standartus ar mūsdienu Rietumu normām.
Veselības un dzīves kvalitātes sekas
Procesa dēļ daudzas meitenes un sievietes piedzīvoja nopietnas sāpes, infekcijas, deģeneratīvas deformācijas un mūža garumā samazinātu kustību spēju. Bieži vien pēdu stāvoklis bija pasliktinājies vai sabojāts uz mūžu. Ķīnas sabiedrībā šīs sekas bija redzamas vēl daudzus gadu desmitus — pat starp sievietēm, kas bija 70–80 gadu vecas saskaņā ar Sanfrancisko Universitātes publicēto pētījumu}. Cilvēkiem ar sasietām pēdām bieži bija pastāvīgas sāpes, stājas problēmas un ierobežota spēja strādāt vai staigāt bez palīdzības.
Pretestība un aizliegumi
Kad Mandžūrijā uzvarēja Ciņu dinastija, Mandžūrijas imperatori izdeva likumus, kas mēģināja aizliegt kāju sasiešanu, tomēr šie noteikumi ilgstoši darbojās slikti un prakse saglabājās zemāko šķiru vidū. 1874. gadā Šanhajā britu priesteris sasauca pirmo vietējo komiteju, kas aktīvi vērsās pret pēdu sasiešanu, un vēlāk veidojās plašākas pretprakses kustības un sabiedriskas organizācijas.
Pēc Ciņu dinastijas sabrukuma republikāniskā valdība turpināja likumdošanas un sabiedriskas kampaņas pret šo praksi — piemēram, sievietēm ar sasietām kājām pēc 1915. gada tika noteikti naudas sodi. 20. gadsimtā rietumu mode un modernizācijas idejas palielināja pretestību tradīcijai. Ķīnas Tautas Republika vēlāk oficiāli aizliedza praksi, lai gan tā pilnībā neizzuda uzreiz.
Saskaņā ar Xinhua ziņu aģentūras sniegto informāciju, pēdējā fabrika, kas ražoja apavus sievietēm ar sasietām kājām, pārtrauca šo apavu ražošanu 1998. gadā Harbinā, Ķīnā.
Mūsdienu skatījums un mantojums
Šodien pēdu iesiešana tiek plaši uzskatīta par cilvēktiesību un veselības pārkāpumu. Tomēr tās izpratne prasa kontekstuālu skatījumu: praksē bija gan piespiešana, gan sieviešu līdzdalība, gan kultūras normas, kas ierobežoja izvēli. Vairāki pētnieki un muzeji saglabā stāstus un apavus kā vēsturisku liecību par praksi, lai atcerētos tās sekas un mācītos no vēstures.
Galvenās mācības, ko izceļ vēsturnieki, ir sarežģītība — ka gan sabiedriskais spiediens, gan individuālas izvēles, gan ekonomikā un mājas dzīvē iesakņojušies normatīvi veidoja šo praksi. Šīs atziņas palīdz saprast, kā tradīcijas var ietekmēt cilvēku dzīves un kā sabiedrība var strādāt, lai mazinātu kaitīgas prakses nākotnē.
Sieviete ar sasietām kājām.
Jautājumi un atbildes
J: Kad sākās pēdu sasiešana?
A: Kāju sasiešana sākās Song dinastijas galmā, kas bija laikā no 960. līdz 1279. gadam pēc mūsu ēras.
J: Kāds bija pēdu sasiešanas mērķis?
A: Kāju iesiešana bija sociālā statusa pazīme. Tas nozīmēja, ka sievietei nav jāstrādā smags darbs un viņai ir augstāks sociālais stāvoklis.
J: Cik ilgi tika sasietas kājas?
A: Kājas parasti sasēja tā, lai tās būtu ne garākas par 3 collām (7,6 cm).
J: Kas notika, kad Mandžūrijā izveidojās Ciņu dinastija?
A: Mandžūrijas imperatori uzrakstīja daudzus likumus, kas aizliedza kāju sasiešanu, taču tie nebija ļoti efektīvi.
Jautājums: Kas notika 1874. gadā saistībā ar kāju sasiešanu?
A: 1874. gadā Šanhajā kāds britu priesteris izveidoja pirmo komiteju pret pēdu sasiešanu.
J: Kā Rietumu mode ietekmēja Ķīnu 20. gadsimta sākumā?
A: 20. gadsimta sākumā Rietumu mode sāka arvien vairāk ietekmēt Ķīnu.
J: Kad Ķīnā beidzot beidzās kāju sasiešana?
A: Ķīnas Tautas Republika 1998. gadā, kad Harbinā, Ķīnā, pārtrauca ražot pēdējo apavu sieviešu ar sasietām kājām ražotni, kas pārtrauca ražot apavus sievietēm ar sasietām kājām, noteica kāju sasiešanu ārpus likuma.
Meklēt