Pagājušās tūkstošgades sākumā tirdzniecības kuģi kuģoja starp Indiju rietumos un Ķīnu austrumos, šķērsojot Bengālijas līci un Malakas šaurumu. Pa ceļam tirgotāji izplatīja Indijas kultūru - īpaši hinduismu un budismu, kā arī sasniegumus zinātnēs un mākslā, sanskrita rakstības sistēmu un izsmalcinātus valstiskuma modeļus - pa Dienvidaustrumu Āzijas kontinentālo daļu līdz pat Vjetnamas dienvidu daļai un Indonēzijas salām.

Indijas ietekme un "indianizācija"

Indijas kultūras ietekme reģionā, ko mūsdienās sauc par "indianizāciju", nebija vienkārši tieša pārnešana, bet plaša un ilgstoša mijiedarbība. Tirgotāji, misionāri, skolotāji un amatnieki pārveda reliģiskās idejas (hinduismu, budismu — īpaši mahajānu un vēlāk theravādu variantus), kā arī gramatiku, likumu normas, laika rēķinu un arhitektūras formas. No Indijas nāca arī administratīvie modeļi: dievišķā karaļa ideja, hierarhiski rituāli un ceremonijas, kā arī sanskrita un pali tekstu lietošana valdnieku titulēšanā un inskripcijās. Vietējie valdnieki daudzus no šiem elementiem pielāgoja savām vajadzībām, radot jaunus, sintezētus kultūras veidus.

Khmeru impērija un Angkoras civilizācija

Visiespaidīgākā kontinentālajā Dienvidaustrumāzijā bija khmeru impērija, kas savu būtisko izaugsmi sāka ap 8. gadsimtu un sasniedza kulmināciju 9.–13. gadsimtā. Khmeru politiskais centrs bija mūsdienu Kambodžā, un tās ietekme stiepās uz plašām teritorijām, kas ietvēra daļas no Laosas un Taizemes.

  • Templu arhitektūra: khmeri uzcēla milzīgus templi kompleksus, no kuriem slavenākais ir Angkors. 12. gadsimtā būvētais Angkor Wat un vēlākais Angkor Thom ar Bayonas tempļa torņiem ir gan reliģiski, gan mākslinieciski centri.
  • Devaradža ideja: valdnieki ieguva dievišķu statusu — viņus traktēja kā dievu valdniekus (devaradžām) un tas spēlēja centrālu lomu valdības leģitimizācijā.
  • Apūdeņošana un hidrotehnika: sarežģītas ūdens sistēmas — rezervuāri (baray), kanāli un dambji — ļāva kontrolēt un palielināt rīsu ražu, nodrošinot pārtikas pārpalikumu un iedzīvotāju koncentrāciju Angkoras apkaimē. Tonlē Sapa (Lielais ezers) loma un Mekongas sezonālā plūsma bija būtiski elementi vietējā lauksaimniecībā.

Khmeru māksla un reljefi attēloja dzīves un reliģisko uzskatu kopumu, savienojot hindu un budistu motīvus ar vietējām tradīcijām.

Šrivijaja un jūras varas

Tajās pašās desmitgadēs jūras Dienvidaustrumāziju dominēja Šrivijaja — jūras karaliste, kuras centrs atradās Sumatra salā (mūsdienu Palembang). No 7. līdz 12. gadsimtam Šrivijaja kontrolēja svarīgākos tirdzniecības ceļus pa Malakas šaurumu un Javas jūru.

  • Šrivijajas ietekme balstījās uz tirdzniecības kontroli, kuģniecības zināšanām un diplomātiskajām saitēm ar Indiju, Ķīnu un citām salu valstīm.
  • Palembangā atradās ne tikai tirgotāji, bet arī mācītāji un klosteri — Šrivijaja bija nozīmīgs budisma studiju centrs, kas uzturēja sakarus arī ar Indijas un Ceilonas mācību centriem.
  • Šo jūras valdību raksturoja fleksibilitāte: tā bieži nodibināja dominējošu pozīciju pār ostām un šaurumiem, izmantojot ekonomisku un militāru spiedienu.

Citas galvenās varas un reģionālās kultūras

Dienvidaustrumāzijā pastāvēja arī vairākas citas nozīmīgas valstis un kultūras, kas papildināja reģiona daudzveidību:

  • Funan (Mekongas delta) — agrīna valsts (aptuveni 1.–6. gs.), kas bija viens no pirmajiem indisko ietekmi pieņemošajiem centriem Kontinentālajā Dienvidaustrumāzijā.
  • Champa (centrālā Vjetnama) — slavena ar torņu-templi arhitektūru, jūras tirdzniecību un armiju; arī šeit spēcīga bija hindu-budistu tradīcija.
  • Javas salas valdības, piemēram, Sailendra un vēlāk Mataram, radīja izcilus mākslas darbus — piemēram, Borobudur (liela budistu stupu baznīca), kā arī attīstīja kluso kultūras apmaiņu ar citiem reģioniem.
  • Majapahit (13.–16. gs.) nodibināja plašu ietekmi Indonēzijā un bieži tiek uzskatīts par vienu no pēdējiem lielajiem hinduiski budistiskajiem impēriju centriem pirms islāma izplatīšanās jūras daļā.

Kultūras sinerģija un mantojums

Dienvidaustrumāzijas civlilizāciju attīstību raksturoja spēja sintezēt ārējās ietekmes ar vietējām tradīcijām. No Indijas nākušās rakstības sistēmas (bieži cēlušās no Pallava stila) deva pamatu vietējo skriptu attīstībai (khmeru, javāņu, tailandiešu u. c.), un arhitektūras, skulptūras un literatūras elementu kombinācija radīja raksturīgu reģionālu izteiksmi.

Ilgtermiņā tirdzniecība, reliģiskā mobilitāte un politiskā konkurence veicināja urbanizāciju, tehnoloģiju pārnesi (piemēram, apūdeņošanas risinājumus), kā arī sociālo un reliģisko daudzveidību. Vēlākajos gadsimtos šīs hindu-budistu tradīcijas jūras zonā daļēji tika aizstātas ar islāmiskām kultūrām, taču daudzviet kontinentālajā daļā khmeru un citu seno civilizāciju ietekme joprojām ir redzama mūsdienu Kambodžas, Laosas, Taizemes un Vjetnamas kultūrā, uzskatos un materiālajā mantojumā.