Pieķeršanās zīdaiņiem
Pieķeršanās zīdaiņiem ir īpaša saikne, kas pirmo reizi izveidojas zīdaiņa vecumā. Tā ir pirmā saikne, kas zīdainim izveidojas parasti ar māti vai vecākiem.
1960. un 70. gados attīstības psiholoģes Mērijas Einsvortas veiktajos pētījumos par cilvēku mazuļiem atklājās, ka bērniem var būt dažādi pieķeršanās modeļi. Tas galvenokārt ir atkarīgs no tā, kā viņi ir pieredzējuši agrīno aprūpes vidi. Savukārt agrīnie pieķeršanās modeļi veido - bet nenosaka - indivīda vēlmes vēlākajās attiecībās.
Pirmajā attīstības posmā māte baro bērnu, un māte un zīdainis(-i) fiziski atrodas viens otra tuvumā, ja vien mātei nav jādodas prom, lai meklētu pārtiku (utt.). Kamēr mātes nav mājās, zīdainis(-i) paliek paslēpts(-i) un kluss(-i), dažkārt ligzdā vai alā.
Zīdaiņu vecums ir izšķirošs attīstības laiks - fiziskās augšanas un mācīšanās laiks, kurā attīstās sociālās prasmes, lai mijiedarbotos ar citiem un apgūtu dzīves prasmes, piemēram, ko ēst un kā reaģēt, ja tuvumā ir plēsēji.
Zīdaiņu vecums ir arī smadzeņu attīstības laiks. Zīdītāju smadzenēs ir ieprogrammēta tikai dažāda uzvedība kā fiksēts darbības modelis. Liela daļa uzvedības ir ģenētiski noteikta tikai kā potenciālas uzvedības sistēmas, kas jāaktivizē un jāattīsta. Tās ir šādas:
- uztveres attīstība
- ķermeņa normu noteikšana.
- agrīnās pieredzes ieprogrammēšana uzvedības modeļos.
- spēja identificēt citus cilvēkus savā grupā kā indivīdus, kas jūtas un reaģē līdzīgi sev - šajā procesā ir iesaistīti spoguļneironi.
Pieaugot neokorteksa izmēram, primātiem un jo īpaši cilvēkiem ir arvien sarežģītāka sociālā uzvedība. Māsu kopšana ir neatņemama tā sastāvdaļa, un tā pilda četras funkcijas:
- tā nodrošina pārtiku.
- tas palīdz mātei un zīdainim palikt kopā - zīdaiņa aizsardzībai;
- tā ļauj zīdainim novērot un mijiedarboties ar māti un mācīties no šīs pieredzes.
- mātes pienā ir antivielas. Tas nodrošina īslaicīgu aizsardzību pret dažām infekcijām, līdz nobriest bērna imūnsistēma.
Ja zīdainis ir daļa no metiena, tas spēlējas ar saviem metiena biedriem; ja tas ir vientuļš zīdainis, pēc pirmās zīdaiņa stadijas tas sāk spēlēties ar citiem mazuļiem, kas atrodas netālu, pietiekami tuvu, lai māte varētu ātri reaģēt uz jebkādām grūtībām.
Aprūpe prasa tuvumu; tuvums veicina sociālo mijiedarbību, un sociālā mijiedarbība ir būtiska izdzīvošanai. Pieķeršanās dažādā pakāpē pastāv dažādiem zīdītājiem, kas nav cilvēki; īpaši cilvēkiem tā ir ievērojami pastiprināta. Mednieku un vācēju, kā arī ciemu un zemnieku sabiedrībās māte parasti nēsāja bērnu vai uz īsu brīdi atstāja to pie mātes - kādas personas, ar kuru bērnam būs attiecības visa mūža garumā, piemēram, vecmāmiņas, tantes vai vecāka brāļa vai māsas. Tikai līdz ar civilizācijas un labklājības pieaugumu un jo īpaši pēdējo 60 gadu laikā šis bērnu audzināšanas modelis, kas iestrādāts mūsu zīdītāju bioloģijā, ir būtiski mainījies.
Secinājumi: Pieķeršanās zīdaiņiem ir daudzfunkcionāla uzvedības sistēma, kas ir būtiska sociāliem dzīvniekiem. Zīdaiņa vecumā izveidojas uzvedības modeļi, uz kuriem balstās citas ilgtermiņa attiecības. Pieķeršanās, kas radusies zīdaiņa aizsardzībā, drīz vien kļuva par primāro mērķi, lai atbalstītu smadzeņu attīstību. Citas funkcijas ir fizioloģisko sistēmu homeostāzes izveide, sociālā un emocionālā attīstība un mācīšanās. Pieķeršanās zīdaiņiem zināmā mērā ir sastopama visiem zīdītājiem, un cilvēkiem tā ir ievērojami paplašināta. Pieķeršanās ir uzvedības sistēma, kas pastāv jau piedzimstot, bet kas ir jāaktivizē un jāattīsta.
Pirmajos dzīves mēnešos mazuļi jūtas piesaistīti ikvienam, kas atrodas viņu tuvumā.
Pārskats
Lielākoties cilvēki, kas rūpējas par bērnu, ir bērna māte un tēvs. Ja māte vai tēvs nāk, kad bērns raud, un izturas pret bērnu ar maigumu, bērns iemācās, ka vecāki par viņu rūpēsies. Ja māte vai tēvs smaida mazulim, runā ar viņu, dzied mazulim un apciemo mazuli pat tad, kad tas nerauc, mazulis iemācās, ka vecāki viņu mīl. Kad mazulis ir iemācījies, ka ir mīlēts un ka par viņu parūpēsies, ja viņš raudās, viņš parasti izaug par cilvēku, kurš sagaida, ka citi cilvēki būs laipni. Ja bērns jūtas mīlēts un aprūpēts un domā, ka citi cilvēki būs laipni, tiek uzskatīts, ka šis bērns ir droši piesaistīts.
Teorijas
Divi cilvēki bija svarīgi, domājot un rakstot par pieķeršanās teoriju, - Džons Boulbijs un Mērija Einsvorta.
Boulbijs rakstīja, ka vecāku rūpes un mīlestība, ko bērns saņem no vecākiem, veido svarīgu ideju. Šo ideju viņš sauca par iekšējo darba modeli. Iekšējais darba modelis ir tas, kā bērns domā par sevi, saviem vecākiem un citiem cilvēkiem. Ja vecāki ir ar mīlestību rūpējušies par bērnu, tas aug ar pozitīvu iekšējo darba modeli. Šis bērns domās, ka viņš ir mīļš, jo ir ticis mīlēts. Tas domās, ka vecāki ir labi, jo viņi ir bijuši gādīgi. Un bērns nebaidīsies mēģināt sadraudzēties ar jauniem cilvēkiem, jo viņš gaidīs, ka cilvēki būs jauki. Bērni, kuriem ir pozitīvs iekšējais darba modelis, visticamāk, būs laipni arī pret citiem cilvēkiem. Boulbijs uzskatīja, ka pozitīvs iekšējais darba modelis palīdzēs cilvēkiem iegūt draugus.
Boulbijs rakstīja, ka pieķeršanās process cilvēkos ir līdzīgs tuvībai, kāda pastāv starp māti un mazuļiem šimpanzēm, gorillām un orangutāniem. Boulbijs uzskatīja, ka pieķeršanās cilvēkiem attīstās pakāpeniski, četros posmos.
Mērija Einsvorta redzēja, kā mātes izturas pret saviem mazuļiem dažādās pilsētās un valstīs. Viņa redzēja, ka daudzos gadījumos mātes un mazuļi uzvedās vienādi, pat ja ģimenes dzīve bija ļoti atšķirīga. Ainsvorta izveidoja veidu, kā pārbaudīt, kā veidojas pieķeršanās attiecības starp māti un viņas mazo bērnu. Viņa to nosauca par "Dīvaino situāciju".
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir pieķeršanās zīdaiņiem?
A: Pieķeršanās zīdaiņiem ir īpaša saikne, kas pirmo reizi izveidojas bērnībā. Tās ir pirmās attiecības, kas zīdainim ir, parasti ar māti vai vecākiem.
J: Ko atklāja Marijas Ainsvortas pētījumi par cilvēku zīdaiņiem?
A: Mērijas Ainsvortas pētījumos tika konstatēts, ka bērniem var būt atšķirīgi pieķeršanās modeļi atkarībā galvenokārt no tā, kā viņi ir pieredzējuši agrīno aprūpes vidi.
J: Kā māte baro bērnu pirmajā attīstības posmā?
A.: Pirmajā attīstības posmā māte baro bērnu un fiziski uzturas viņa tuvumā, ja vien viņai nav jādodas prom, lai meklētu pārtiku (utt.). Kamēr viņa ir prom, zīdainis(-i) paliek paslēpts(-i) un kluss(-i), dažkārt ligzdā vai alā.
Kādas ir dažas zīdaiņu barošanas funkcijas?
A: Zīdaiņiem zīdīšana pilda četras funkcijas: nodrošina ar pārtiku, palīdz saglabāt saikni ar māti, lai nodrošinātu aizsardzību, ļauj novērot un mijiedarboties ar māti un mācīties, izmantojot šo pieredzi, kā arī nodrošina antivielas, kas īslaicīgi aizsargā pret dažām infekcijām, līdz nobriest pašu imūnsistēma.
J: Kā primātiem ir sarežģītāka sociālā uzvedība nekā citiem zīdītājiem?
A: Primātiem ir pakāpeniski sarežģītāka sociālā uzvedība nekā citiem zīdītājiem, jo pieaug to neokorteksa izmērs. Tas ietver uztveres attīstību, kas nosaka ķermeņa normas, agrīnās pieredzes programmēšanu uzvedības modeļos un spēju identificēt citus savā grupā kā indivīdus, kas jūtas līdzīgi sev.
J: Kā mūsu zīdītāju bioloģiju ir izmainījusi civilizācija un labklājība?
A: Līdz ar civilizāciju un labklājību mainījās bērnu audzināšanas prakse, kas bija iestrādāta mūsu zīdītāju bioloģijā, piemēram, mātes parasti nenesa bērnus vai uz īsu brīdi atstāja tos pie mātes, piemēram, vecmāmiņas vai tantes.
J: Kādi ir daži zīdaiņu piesaistes mērķi?
A: Zīdaiņu pieķeršanās galvenais mērķis ir atbalstīt smadzeņu attīstību, vienlaikus nodrošinot fizioloģisko sistēmu homeostāzi, sociālo un emocionālo attīstību, apgūstot tādas prasmes kā, piemēram, ko ēst, ja tuvumā ir plēsēji, un veicinot sociālo mijiedarbību, kas ir būtiska izdzīvošanai.
