Zīdaiņu pieķeršanās — definīcija, veidi un nozīme attīstībā
Uzzini zīdaiņu pieķeršanās definīciju, veidus un to nozīmi bērna emocionālajā un sociālajā attīstībā — praktiski padomi vecākiem un speciālistiem.
Pieķeršanās zīdaiņiem ir dziļa emocionāla un uzvedības saikne, kas parasti pirmo reizi izveidojas zīdaiņa vecumā. Tā ir pamatīga attiecību bāze, kuru zīdainis parasti veido ar māti vai citiem nozīmīgiem vecākiem. Šī saikne ne tikai nodrošina tūlītēju drošību un aprūpi, bet arī ietekmē bērna sociālo, emocionālo un kognitīvo attīstību ilgtermiņā.
Pieķeršanās veidi un to nozīme
Klasiķu pētījumi (piem., Mērijas Einsvortas darbi 1960. un 70. gados) parādīja, ka zīdaiņiem var veidoties dažādi pieķeršanās modeļi atkarībā no agrīnās aprūpes kvalitātes un pieejamības. Galvenie pieķeršanās tipi, kurus parasti apraksta attīstības psiholoģijā, ir:
- droša pieķeršanās — bērns uzticas, ka aprūpētājs reaģēs uz vajadzībām, tāpēc var droši izpētīt vidi;
- izvairīga pieķeršanās — bērns samazina emocionālo kontaktu un var izrādīt neatkarību kā adaptīvu reakciju uz neatbilstošu reaģēšanu;
- ambivalenta (rezistenta) pieķeršanās — bērns reaģē ar neskaidrību un nemieru, kad aprūpētāja pieejamība ir nepastāvīga;
- dezorganizēta pieķeršanās — zīdainis rāda pretrunīgas vai neatbilstošas reakcijas, kas bieži saistītas ar stresa vai traumatiskiem apstākļiem.
Šie pieķeršanās modeļi veido uzvedības tendences, kas ietekmē, kā persona vēlāk veido tuvības attiecības, tomēr tie nav absolūti nosacīti — cilvēka attiecību stils var mainīties ar pieredzi, terapiju vai mainījušos dzīves apstākļu dēļ.
Smadzeņu attīstība, uzvedības programmēšana un mācīšanās
Zīdaiņu vecums ir intensīvs smadzeņu attīstības periods. Agrīna mijiedarbība ar aprūpētājiem aktivizē un veido smadzeņu tīklus — arī tos, kas saistīti ar sociālo atpazīšanu, emocionālo regulāciju un mācīšanos. Smadzenes nav pilnībā "ieprogrammētas" ar precīziem uzvedības modeļiem; lielākā daļa uzvedības potenciāla ir ģenētiski noteikta kā attīstāmas sistēmas, kuras jāaktivizē caur pieredzi. Starp galvenajām attīstības jomām ir:
- uztveres attīstība — spēja uztvert un interpretēt apkārtējo pasauli;
- ķermeņa normu noteikšana — pamata fizioloģijas regulācija un mijiedarbība ar vidi;
- agrīnās pieredzes ieprogrammēšana uzvedības modeļos — ieradumi, reakcijas un drošības sajūta, kas veido rīcības modeļus;
- spēja identificēt citus grupā kā indivīdus ar līdzīgām emocijām un reakcijām — procesā iesaistīti, piemēram, spoguļneironi, kas palīdz empātijai un sociālai mācīšanai.
Pieaugot neokorteksa izmēram, primātiem un īpaši cilvēkiem attīstās arvien sarežģītāka sociālā uzvedība, kas ļauj veidot ilgtermiņa sociālās attiecības un kultūras pārmantošanu. Hormonālie mehānismi (piemēram, oksitocīns), regulāra saskare un reaģēšana uz zīdaiņa signāliem stiprina pieķeršanos un atvieglo smadzeņu attīstību.
Aprūpe un tās funkcijas
Aprūpe (caregiving) ir centrāla pieķeršanās veidošanā. Tā nenodrošina tikai pārtiku — tās funkcijas ir daudzveidīgas un savstarpēji saistītas:
- nodrošina pārtiku un enerģiju fiziskai izdzīvošanai;
- palīdz mātei un zīdainim palikt kopā, tādējādi uzlabojot aizsardzību un drošību;
- ļauj zīdainim novērot un mijiedarboties ar aprūpētāju, mācoties sociālās prasmes un emocionālo regulāciju;
- mātes pienā ir antivielas, kas sniedz īslaicīgu aizsardzību pret noteiktām infekcijām, kamēr bērna imūnsistēma attīstās.
Sociālā mijiedarbība, spēles un metiena loma
Ja zīdainis ir daļa no metiena (vairāku mazuļu grupas), spēlēšanās ar metiena biedriem veicina motorisko, sociālo un kognitīvo attīstību. Vientuļāki zīdaiņi pēc primārā aprūpes perioda bieži meklē spēļu partnerus citos tuvumā esošos mazuļos, bet šīs mijiedarbības vieta un drošības līmenis ir atkarīgs no mātes vai aprūpētāja klātbūtnes un reakcijas ātruma.
Kultūrvēsturiskie aspekti un mūsdienu pārmaiņas
Pieeja zīdaiņu audzināšanai ir mainījusies ar civilizācijas attīstību un materiālās labklājības pieaugumu. Mednieku-vācēju, ciemu un tradicionālajās lauksaimniecības sabiedrībās aprūpe bieži tika nodrošināta kolektīvi — bērns tika nēsāts vai uzraudzīts vairākām pieaugušajām personām, kas veicināja pastāvīgas saites ar plašāku ģimenes loku. Pēdējo 60 gadu laikā daudzās sabiedrībās audzināšanas prakses ir mainījušās (piem., bērnu uzraudzība, darba modes un veselības aprūpes iespējas), bet cilvēku bioloģiskā predispozīcija pieķerties un meklēt tuvumu paliek būtiska.
Secinājumi
Pieķeršanās zīdaiņiem ir daudzfunkcionāla uzvedības sistēma, kas nodrošina izdzīvošanu, drošību un smadzeņu attīstību. Agrīnās pieķeršanās pieredzes veido pamatstruktūras, uz kurām balstās vēlākas sociālās un emocionālās attiecības, taču tās nav galīgi noteicošas — pieredze un attīstība var mainīt attiecību stilus. Pieķeršanās izpaužas dažādos līmeņos visiem zīdītājiem, un cilvēkiem tā ir īpaši attīstīta sakarā ar ilgstošu neokortikālu attīstību, kultūras praksi un sociālo mijiedarbību. Lai atbalstītu veselīgu pieķeršanos, svarīga ir konsekventa, jutīga un droša aprūpe, kas atbilst zīdaiņa vajadzībām un veicina viņa fizisko un emocionālo attīstību.
Pirmajos dzīves mēnešos mazuļi jūtas piesaistīti ikvienam, kas atrodas viņu tuvumā.
Pārskats
Lielākoties cilvēki, kas rūpējas par bērnu, ir bērna māte un tēvs. Ja māte vai tēvs nāk, kad bērns raud, un izturas pret bērnu ar maigumu, bērns iemācās, ka vecāki par viņu rūpēsies. Ja māte vai tēvs smaida mazulim, runā ar viņu, dzied mazulim un apciemo mazuli pat tad, kad tas nerauc, mazulis iemācās, ka vecāki viņu mīl. Kad mazulis ir iemācījies, ka ir mīlēts un ka par viņu parūpēsies, ja viņš raudās, viņš parasti izaug par cilvēku, kurš sagaida, ka citi cilvēki būs laipni. Ja bērns jūtas mīlēts un aprūpēts un domā, ka citi cilvēki būs laipni, tiek uzskatīts, ka šis bērns ir droši piesaistīts.
Teorijas
Divi cilvēki bija svarīgi, domājot un rakstot par pieķeršanās teoriju, - Džons Boulbijs un Mērija Einsvorta.
Boulbijs rakstīja, ka vecāku rūpes un mīlestība, ko bērns saņem no vecākiem, veido svarīgu ideju. Šo ideju viņš sauca par iekšējo darba modeli. Iekšējais darba modelis ir tas, kā bērns domā par sevi, saviem vecākiem un citiem cilvēkiem. Ja vecāki ir ar mīlestību rūpējušies par bērnu, tas aug ar pozitīvu iekšējo darba modeli. Šis bērns domās, ka viņš ir mīļš, jo ir ticis mīlēts. Tas domās, ka vecāki ir labi, jo viņi ir bijuši gādīgi. Un bērns nebaidīsies mēģināt sadraudzēties ar jauniem cilvēkiem, jo viņš gaidīs, ka cilvēki būs jauki. Bērni, kuriem ir pozitīvs iekšējais darba modelis, visticamāk, būs laipni arī pret citiem cilvēkiem. Boulbijs uzskatīja, ka pozitīvs iekšējais darba modelis palīdzēs cilvēkiem iegūt draugus.
Boulbijs rakstīja, ka pieķeršanās process cilvēkos ir līdzīgs tuvībai, kāda pastāv starp māti un mazuļiem šimpanzēm, gorillām un orangutāniem. Boulbijs uzskatīja, ka pieķeršanās cilvēkiem attīstās pakāpeniski, četros posmos.
Mērija Einsvorta redzēja, kā mātes izturas pret saviem mazuļiem dažādās pilsētās un valstīs. Viņa redzēja, ka daudzos gadījumos mātes un mazuļi uzvedās vienādi, pat ja ģimenes dzīve bija ļoti atšķirīga. Ainsvorta izveidoja veidu, kā pārbaudīt, kā veidojas pieķeršanās attiecības starp māti un viņas mazo bērnu. Viņa to nosauca par "Dīvaino situāciju".
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir pieķeršanās zīdaiņiem?
A: Pieķeršanās zīdaiņiem ir īpaša saikne, kas pirmo reizi izveidojas bērnībā. Tās ir pirmās attiecības, kas zīdainim ir, parasti ar māti vai vecākiem.
J: Ko atklāja Marijas Ainsvortas pētījumi par cilvēku zīdaiņiem?
A: Mērijas Ainsvortas pētījumos tika konstatēts, ka bērniem var būt atšķirīgi pieķeršanās modeļi atkarībā galvenokārt no tā, kā viņi ir pieredzējuši agrīno aprūpes vidi.
J: Kā māte baro bērnu pirmajā attīstības posmā?
A.: Pirmajā attīstības posmā māte baro bērnu un fiziski uzturas viņa tuvumā, ja vien viņai nav jādodas prom, lai meklētu pārtiku (utt.). Kamēr viņa ir prom, zīdainis(-i) paliek paslēpts(-i) un kluss(-i), dažkārt ligzdā vai alā.
Kādas ir dažas zīdaiņu barošanas funkcijas?
A: Zīdaiņiem zīdīšana pilda četras funkcijas: nodrošina ar pārtiku, palīdz saglabāt saikni ar māti, lai nodrošinātu aizsardzību, ļauj novērot un mijiedarboties ar māti un mācīties, izmantojot šo pieredzi, kā arī nodrošina antivielas, kas īslaicīgi aizsargā pret dažām infekcijām, līdz nobriest pašu imūnsistēma.
J: Kā primātiem ir sarežģītāka sociālā uzvedība nekā citiem zīdītājiem?
A: Primātiem ir pakāpeniski sarežģītāka sociālā uzvedība nekā citiem zīdītājiem, jo pieaug to neokorteksa izmērs. Tas ietver uztveres attīstību, kas nosaka ķermeņa normas, agrīnās pieredzes programmēšanu uzvedības modeļos un spēju identificēt citus savā grupā kā indivīdus, kas jūtas līdzīgi sev.
J: Kā mūsu zīdītāju bioloģiju ir izmainījusi civilizācija un labklājība?
A: Līdz ar civilizāciju un labklājību mainījās bērnu audzināšanas prakse, kas bija iestrādāta mūsu zīdītāju bioloģijā, piemēram, mātes parasti nenesa bērnus vai uz īsu brīdi atstāja tos pie mātes, piemēram, vecmāmiņas vai tantes.
J: Kādi ir daži zīdaiņu piesaistes mērķi?
A: Zīdaiņu pieķeršanās galvenais mērķis ir atbalstīt smadzeņu attīstību, vienlaikus nodrošinot fizioloģisko sistēmu homeostāzi, sociālo un emocionālo attīstību, apgūstot tādas prasmes kā, piemēram, ko ēst, ja tuvumā ir plēsēji, un veicinot sociālo mijiedarbību, kas ir būtiska izdzīvošanai.
Meklēt