Šķīrējtiesa (ADR): kas ir, kā notiek un priekšrocības ārpus tiesas
Šķīrējtiesa ir alternatīva strīdu izšķiršanas (ADR) veids, kā strīdus risināt ārpus tiesas. Tiesvedība var būt dārga, laikietilpīga un neparedzama. Šķīrējtiesā strīdā iesaistītās puses vienojas, ka domstarpības izšķir neitrāla trešā persona. Visbiežāk tā ir trīs šķīrējtiesnešu kolēģija. Katra puse ierosina vienu šķīrējtiesnesi, tad abas puses vienojas par trešo šķīrējtiesnesi. Lēmums tiek pieņemts ar balsu vairākumu.
Kā notiek šķīrējtiesa — soļi un process
Praktiska šķīrējtiesas procedūra parasti ietver šādus posmus:
- Arbitražas vienošanās: puses līgumā iekļauj šķīrējtiesas klauzulu, norādot tiesību piemērošanas valsti, šķīrējtiesas sēdi (seat), šķīrējtiesnešu skaitu, valodu un, ja nepieciešams, konkrētu šķīrējtiesas institūciju vai noteikumus.
- Sūdzības iesniegšana: strīdā viena puse formāli iesniedz prasību (notice of arbitration) un sāk procesu.
- Šķīrējtiesnešu izraudzīšanās: puses izvēlas šķīrējtiesnešus saskaņā ar klauzulu vai attiecīgo institūcijas noteikumiem; iespējamas gan institucionālās, gan ad hoc procedūras.
- Sākotnējā sanāksme un procedurālā kārtība: šķīrējtiesneši un puses vienojas par termiņiem, pierādījumu iesniegšanu, mutiskajām tiesām un citām procedūrām.
- Rakstiskās iesniegumu apmaiņa un pierādījumi: puses iesniedz prasību un atbildi, dokumentus, ekspertu atzinumus un citus pierādījumus.
- Mutiskā tiesa (ja nepieciešams): tiek rīkots sadalījums, kur puses uzklausa lieciniekus un ekspertus, notiek argumentācija.
- Spriedums (šķīrējspriedums): pēc procesa pabeigšanas šķīrējtiesneši pieņem rakstisku lēmumu, kas parasti ir galīgs un saistošs pusēm.
- Izpilde un pārsūdzēšana: šķīrējspriedums parasti ir izpildāms, un tas bieži vien tiek atzīts citās valstīs saskaņā ar starptautiskām konvencijām; nacionālās tiesas var ierobežot pārsūdzēšanu un anulēšanu tikai konkrētos gadījumos (piemēram, ja nav bijusi derīga šķīrējas līguma vienošanās vai spriedums ir pret publisko kārtību).
Institucionālā vs ad hoc šķīrējtiesa
Šķīrējtiesa var būt:
- Institucionāla — lietu administrē profesionāla šķīrējtiesas iestāde, piemēram, pēc tās noteikumiem, kas nodrošina formalitātes, termiņus un ietvaru izmaksu aprēķinam.
- Ad hoc — puses pašas koordinē procesu bez centrālās iestādes; šādam procesam nepieciešama skaidra procedurālā vienošanās, jo citādi praktiskas problēmas var palielināt laiku un izmaksas.
Priekšrocības
- Diskrētums: šķīrējtiesas process un spriedums bieži ir konfidenciāli, kas noder uzņēmumiem, kuri vēlas izvairīties no publiskas informācijas izpausmes.
- Ekspertīze: puses var izvēlēties šķīrējtiesnešus ar konkrētām nozares zināšanām (piem., būvniecībā, tirdzniecībā vai inteliģences īpašumos).
- Elastīgums: procedūra, termiņi un pierādījumu pieņemšana var tikt pielāgota lietas vajadzībām.
- Starptautiskā izpilde: šķīrējspriedumi, kas pieņemti saskaņā ar atzītām procedūrām, bieži ir izpildāmi citās valstīs saskaņā ar Ņujorkas konvenciju, kas padara to par pievilcīgu risinājumu starptautiskiem līgumu strīdiem.
- Ātrāk nekā tiesa (bieži): ja process ir labi organizēts, tas var būt ātrāks par tradicionālo tiesvedību.
- Ierobežota pārsūdzēšana: sprieduma galīgums nozīmē mazāk ilgstošu tiesvedību pēc sprieduma salīdzinājumā ar tiesu sistēmu.
Trūkumi un ierobežojumi
- Kostu neparedzamība: šķīrējtiesa nebūt nav lēta — ekspertīžu izmaksas un šķīrējtiesnešu atlīdzības var būt augstas, īpaši sarežģītās vai ilgstošās lietās.
- Limitētas pārsūdzēšanas iespējas: ja spriedums ir kļūdains, iespējas to pārsūdzēt ir ierobežotas, kas var būt trūkums, ja nepieciešama plašāka procesuālā aizsardzība.
- Publiskas tiesas lomai nepārmantotas funkcijas: pat ja šķīrējspriedums ir galīgs, dažās situācijās var rasties grūtības savu tiesību realizācijā, piemēram, ja pretēja puse nav aktīva vai nav aktīvu izpildei.
- Arbitrabilitāte: ne visi strīdi ir piemēroti šķīrējtiesai — piemēram, publiskas tiesības, muitas vai dažos gadījumos ģimenes tiesības var tikt izslēgtas no arbitrāžas.
Praktiski padomi līgumu sastādīšanā
- Iekļaujiet skaidru šķīrējtiesas klauzulu: norādiet sēdi (seat), valodu, piemērojamos noteikumus un šķīrējtiesnešu skaitu.
- Izlemiet, vai izvēlēties institucionālu šķīrējtiesu vai ad hoc procedūru.
- Noteikt, kur un kā tiks izpildīts spriedums (piem., atsauce uz Ņujorkas konvenciju starptautiskos strīdos).
- Sanāksmēs skaidri vienojieties par termiņiem un pierādījumu apmaiņu, lai samazinātu nevajadzīgas vilcināšanās.
- Apsveriet starpposma (interim) izlīgumu mehānismus un iespēju iesaistīt "emergency arbitrator" gadījumos, kad nepieciešama ātra aizsardzība.
Kā rīkoties, ja tiek sāktas šķīrējtiesas procedūras
- Sazinieties ar pieredzējušu advokātu šķīrējtiesas jautājumos.
- Risiniet procedūras formalitātes nekavējoties — atbildes iesniegšana, pierādījumu sagatavošana un iespējamo pagaidu pasākumu pieprasīšana var būt izšķiroša.
- Izvērtējiet, vai labāk risināt strīdu sarunu vai mediācijas ceļā, pirms process norisinās pilnā apjomā, jo tas var ietaupīt laiku un līdzekļus.
Kopumā šķīrējtiesa ir spēcīgs instruments komerciālu un starptautisku strīdu risināšanā — tā nodrošina ekspertīzi, elastību un bieži starptautisku izpildāmību. Tomēr izvēle par labu šķīrējtiesai jāizdara, rūpīgi novērtējot izmaksas, strīda raksturu un iespējamās sekas saistībā ar pārsūdzēšanu un izpildi.
Šķīrējtiesa (uzklausīšana)
Šķīrējtiesa ietver abu pušu iepriekšēju vienošanos ievērot šķīrējtiesneša(-u) lēmumu. Process ietver uzklausīšanu, kurā var uzklausīt abas puses. Šķīrējtiesnesis(-i) izskata lietā esošos pierādījumus un pieņem lēmumu. Tas ir juridiski saistošs abām pusēm un izpildāms tiesā.
Starpniecība
Cits alternatīvs strīdu izšķiršanas veids ir mediācija. Gan mediācija, gan šķīrējtiesa izmanto neitrālas trešās puses. Šā iemesla dēļ tās dažkārt tiek sajauktas. Viena no atšķirībām ir tā, ka mediators nepieņem nekādus lēmumus. Tā vietā mediators cenšas panākt abu pušu vienošanos. Atšķirībā no šķīrējtiesas parasti ir tikai viens mediators. Vēl viena atšķirība ir tā, ka mediācija parasti nav saistoša. Mediāciju biežāk izmanto mazākos strīdos vai gadījumos, kad lieta ir konfidenciāla. Dažās jurisdikcijās mediācija ir obligāta, pirms lietu var nodot tiesai.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir šķīrējtiesa?
A: Šķīrējtiesa ir alternatīva strīdu izšķiršanas (ADR) veids, kad strīdā iesaistītās puses vienojas, ka domstarpības izšķir neitrāla trešā puse.
J: Kādas ir šķīrējtiesas priekšrocības?
A: Šķīrējtiesa bieži ir lētāka, ātrāka un paredzamāka nekā tiesvedība. Turklāt tā ļauj iesaistītajām pusēm pašām izvēlēties neitrālu trešo pusi, kas palīdzēs atrisināt strīdu.
J: Vai šķīrējtiesa ir juridiski saistoša?
A: Jā, šķīrējtiesa ir juridiski saistoša. Šķīrējtiesneša(-u) pieņemtais lēmums ir galīgs, un to nevar pārsūdzēt.
J: Cik šķīrējtiesneši parasti piedalās šķīrējtiesas procesā?
A: Šķīrējtiesas procesā parasti piedalās trīs šķīrējtiesneši. Katra puse ierosina vienu šķīrējtiesnesi, tad abi šķīrējtiesneši vienojas par trešo šķīrējtiesnesi.
J: Kā tiek pieņemts lēmums šķīrējtiesā?
A.: Šķīrējtiesā lēmumu pieņem ar šķīrējtiesnešu kolēģijas balsu vairākumu.
J: Kāda ir atšķirība starp šķīrējtiesu un tiesvedību?
A: Tiesvedība ir juridisks process, kurā strīdi tiek risināti tiesā, savukārt šķīrējtiesā strīdā iesaistītās puses vienojas, ka domstarpības izšķir neitrāla trešā persona ārpus tiesas.
J: Vai šķīrējtiesā var atrisināt jebkura veida strīdu?
A: Ar šķīrējtiesas palīdzību var atrisināt lielāko daļu strīdu veidu, tostarp uzņēmējdarbības un līgumiskos strīdus, darba jautājumus un strīdus starp privātpersonām vai organizācijām. Tomēr dažus strīdus, piemēram, krimināllietas, nevar atrisināt šķīrējtiesā.
