Optiskais printeris — kino ierīce filmu kopēšanai un speciālajiem efektiem
Optiskais printeris ir speciāla kinotehnika, ko izmanto filmu rullīšu pārfotografēšanai, kopēšanai, kompozīcijai un speciālo efektu izveidei. To veido viens vai vairāki kinoprojektori, kas ir precīzi sinhronizēti un savienoti ar kinokameru vai re‑fotografēšanas kameru, ļaujot filmu materiālus reģistrēt un pārfotografēt ar lielu kontroli pār ekspozīciju, fokusējumu un kustību. Optiskos printerus izmanto gan, lai izveidotu vizuālos īpašos efektus, gan lai kopētu, atjaunotu vai pārnestu arhīva negatīvus un pozitīvus. Filmas autoriem tie ļauj PĀRVEIDOT un kombinēt vairākus sižeta elementus vienā kadra plaknē — piemēram, priekšplānu ar fonu vai dažādas eksponētās lentes slāņus.
Galvenie elementi un darbības princips
Optiskais printeris parasti sastāv no:
- ievades projekcijas/mehānisma (film projector vai pavairošanas galva), kur ievadāmo filmu vada pa kadru atbilstošu pāreju ar reģistrācijas tapām;
- fiksētas vai regulējamas re‑fotografēšanas kameras (parasti kinokamera), kas pārfotografē projekcētās kadru attēlu vai tieši izgaismo fotosenzitīvu materiālu;
- optikas (projektora un kameras lēcas), slēdža un diafragmas, kas kontrolē gaismas intensitāti, ekspozīciju un fokusēšanu;
- mehānismiem, kas nodrošina precīzu reģistrāciju un sinhronizāciju starp slāņiem — tas ir būtiski, lai izvairītos no attēla dubultošanās vai "mirdzuma".
Procesa būtība ir re‑fotografēšana: attēls no avota lentes izgaismo caur optiku un tiek iereģistrēts uz citas lentes vai kameras sensorā. Lai izveidotu kompozīciju, parasti tiek izmantotas vairākas pārfotografēšanas pases ar maskām, starpfoniem vai ekspozīcijas maskēšanu.
Biežākie optiskie efekti
Ar optisko printeri var radīt daudz dažādu vizuālu pāreju un efektu. Starp izplatītākajiem ir:
- izšķīdinājumi (dissolves) un fēdi (fades) — gludas pārejas starp attēliem;
- maskēšana un matte — daļēja kadra slēgšana vai atvēršana, lai apvienotu priekšplāna un fonu;
- ātruma maiņa — palēnināšana vai paātrināšana, pārfotografējot ar mainītu kadrēšanas ātrumu;
- izpludināšana un skatupunkta izmaiņas — izmantojot optiku un defokusāciju;
- vairākslāņu kompozīcija — vairāku elementu apvienošana vienā kadrā, kas reizēm prasa vairākas desmitiem pārfotografēšanas soļu.
Mērķis parasti ir, lai skatītājs teātrī nepamanītu optiskā printera iejaukšanos, taču ekonomisku vai tehnisku ierobežojumu dēļ efektus reizēm veido tikai konkrētās ainās, un pārejās var būt pamanāmas kvalitātes atšķirības.
Vēsture un attīstība
Pirmie vienkāršie optiskie printeri tika izstrādāti 20. gadsimta 20. gadu sākumā kā līdzeklis filmiņu reproducēšanai un vienkāršai kompozīcijai. 1930. gados Linvuds G. Dunn (Linwood G. Dunn) ieviesa būtiskus uzlabojumus, paplašinot optisko printeru koncepciju un izstrādājot precīzākus, daudzfunkcionālākus iekārtu variantus, kas ļāva radīt sarežģītākus efektus un labāku reģistrāciju. Attīstība turpinājās vairākas desmitgades — īpaši svarīgs bija slīdošs un daudzslāņu drukas posms klasiska-Holivudas efektu radīšanā.
Līdz 1980. gadiem printerus bieži vadīja elektromehāniski un analoģiski sistēmas; vēlāk tie tika aprīkoti ar minidatoriem un elektronisku kontroli, kas ļāva precīzāk sinhronizēt kustību un ekspozīciju. Kopš 80. gadu beigām un īpaši 90. gadu laikā daudzi optiskie procesi tika aizstāti ar digitālām kompozīcijas metodēm, un mūsdienās liela daļa komerciālo speciālo efektu veidojas datorgrafikā.
Mūsdienu loma, restaurācija un māksla
Pat ja digitālā tehnoloģija dominē, optiskie printeri vēl aizvien ir nozīmīgi vairākos kontekstos:
- filmu restaurācijā un arhivēšanā — re‑fotografējot un pārnesot ar roku apstrādātus vai spēļu laika negatīvus uz jaunu materiālu ar rūpīgu ekspozīcijas kontroli;
- analogās kinematogrāfijas mākslinieku darbos — piemēram, roku krāsotas vai fiziski manipulētas filmu lentes efekti (kā lieto arī eksperimentālajā kino);
- tieši situācijās, kur nepieciešama autentiska analogā izskata kompozīcija, kuras digitāla atdarināšana nepiešķir to pašu struktūru un grain (film grain).
Optiskā drukāšana ir īpaši noderīga, ja jāveic rokām veidotas manipulācijas, jāizmanto specifiski dabiski defekti vai jāpanāk tieši analoga fotogrāfiska kvalitāte, ko digitāls apstrādes ceļš sniedz citādi.
Tehniskie izaicinājumi un ierobežojumi
Darbs ar optisko printeri prasa precizitāti un pieredzi. Biežākie izaicinājumi ir:
- filmas saraušanās vai deformācija, kas traucē precīzu reģistrāciju starp slāņiem;
- kvalitātes zudums pēc vairākām pārfotografēšanas reizēm — katra pārfotografēšana var pievienot troksni vai zaudēt kontrastu;
- laika un izmaksu intensitāte — sarežģītu efektu veidošana var prasīt ļoti daudz pārfotografēšanas soļu;
- tehniskais limits: daži sarežģītāki vai ļoti precīzi efekti ir vieglāk un lētāk realizējami digitāli.
Noslēgumā
Lai gan kopš 90. gadu vidus pāreja uz digitālajiem efektiem ir gandrīz pilnīga, optiskais printeris joprojām saglabā savu vietu kino un eksperimentālajā mākslā. To izmanto restauratori, filmu mākslinieki un veidotāji, kuri vēlas saglabāt klasisku, analogu estētiku vai strādāt ar fiziski manipulētu materiālu. Kā tehnika tā piedāvā tās unikālo, ar roku pieskārienu bagāto rezultātu, ko digitālie rīki var replicēt, bet reti pilnīgi aizstāt.
Optiskais printeris ar divām projektora galviņām, ko izmanto filmu specefektu veidošanai. Sākot no kreisās puses, var redzēt gaismu, kas spīd no lampu mājas, tad pie A ir pirmā projektora filmas vārti, pie B - objektīvs, kas projicē A filmiņu uz otrā projektora vārtiņa C. Pie D ir kameras objektīvs, kameras meklētājs ir pie E, bet regulējamā slēdža vadība - pie F. Smagajā pamatnē G ir izvietota visa printera vadībai nepieciešamā elektronika.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir optiskais printeris?
A: Optiskais printeris ir ierīce, ko izmanto filmu ruļļu kopēšanai un ko veido viens vai vairāki kinoprojektori, kas savienoti ar kinokameru.
J: Kāds ir optiskā printera mērķis filmu veidošanā?
O: Optisko printeri izmanto, lai veidotu īpašos efektus kinofilmām vai kopētu un atjaunotu vecus filmu materiālus.
J: Kādi ir daži tipiski optiskie efekti, ko rada, izmantojot optisko printeri?
A.: Biežāk lietotie optiskie efekti ir izplūduši un izplūduši, izšķīdināti, palēnināti, paātrināti un matēti efekti.
J: Kāpēc ir svarīgi, lai darbs ar optisko printeri būtu viengabalains?
A: Ideālā gadījumā skatītājiem teātrī nevajadzētu pamanīt optisko printeru darbu, taču tas ne vienmēr ir iespējams.
J: Kad tika uzbūvēti pirmie optiskie printeri?
A: Pirmie vienkāršie optiskie printeri tika uzbūvēti 20. gadsimta 20. gadu sākumā.
J: Kas 20. gadsimta 30. gados paplašināja optiskā printera koncepciju?
A: Linvuds G. Danns (Linwood G. Dunn) 20. gadsimta 30. gados paplašināja optiskā printera koncepciju.
J: Kāda tehnoloģija 20. gadsimta 80. gadu beigās sāka aizstāt optiskos efektus?
A: Kopš 80. gadu beigām optiskos efektus sāka aizstāt digitālā kompozīcija.
