Blūza izcelsme: vēsture, Āfrikas saknes un muzikālās iezīmes
Blūza izcelsme. Par mūzikas, ko dēvē par blūzu, izcelsmi nevar nosaukt vienu konkrētu gadu vai vienu vietu — šis stils veidojās pakāpeniski vairākās dekādēs. Etnomuzikologs Gerhards Kubiks daudzu blūza elementu saknes saskata Āfrikas mūzikas tradīcijās, kas bieži tiek raksturotas kā blūza „šūpulis”. Āfrikas ritmiskās struktūras, melodiskās iezīmes un vokālā praksē ietvertā aicinājuma un atbildes metode deva fundamentālu ieguldījumu tam, kas vēlāk kļuva par blūzu.
Viens no agrīniem vēsturiskiem pieminējumiem rodas 1901. gadā, kad ziņojumos no Misisipi tika aprakstītas melnādaino strādnieku dziesmas — vokālas izpausmes ar lirisku saturu un tehniskām līdzībām mūsdienu blūzam. Šīs dziesmas bieži bija emocionālas, improvizētas un saistītas ar ikdienas darbu vai reliģiskām vajadzībām.
Āfrikas ietekme un agrīnie žanri
Daudzi no blūza elementiem — piemēram, ritmiskā uzbūve, melodiskie elementi un aicinājuma- atbildes princips — skaidri saistāmi ar Āfrikas mūzikas tradīcijām. Kad Āfrikas cilvēki tika iesaistīti vergu darbā Ziemeļamerikā, viņi saglabāja vokālās tradīcijas. Agrīnās formās dominēja spirituāli un darba dziesmas: spirituāli bija reliģiskas dabas, bet darba dziesmas tika dziedātas darba ritmā un bieži izmantoja aicinājuma un atbildes struktūru (aicinājuma un atbildes).
Muzikālās iezīmes
Ritms un forma. Visbiežāk blūzā lieto četru sitienu taktu (4/4) un 12 taktu blūza formu. Tipiska 12 taktu struktūra tiek sadalīta trīs frāzēs pa četriem taktiem katrā. Klasiska harmoniskā struktūra izmanto trīs pamatakordus (I, IV un V) — piemēram:
- I / I / I / I
- IV / IV / I / I
- V / IV / I / V
Šī vienkāršā, atkārtotā forma ļauj gan vienkāršām solo dziesmām, gan grupas improvizācijām saglabāt skaidru ritmisko un harmonisko pamatu.
Melodija un „zilie” toņi. Blūza skanējumā būtiska nozīme ir tā sauktajiem „blue notes” — nedaudz samazinātām (flattened) trešajām, piektajām un septītajām pakāpēm, kuras bieži tiek izpildītas ar mikrotonāliem pieskaņojumiem, tonālām noraukšanām, slīdiem un saliešanām. Šie elementi rada raksturīgo „skumjo” vai ilgoties raisošo noskaņu. Tāpat bieži izmanto zilo skalu, kas apvieno lielākās un mazo trešdaļu elementus, radot specifisku melodisko krāsu.
Aranžējums un instrumenti. Agrīnajā blūzā dominēja akustiskā ģitāra (ar dažādām spēles tehnikām, tostarp bottleneck/slide), harmonika (blūza „harfa”), klavieres/piano un balsis. Ar migrāciju uz pilsētām un tehnoloģiju attīstību parādījās elektriskā ģitāra, pastiprinātāji, basģitāra, bungas un saksofoni — tā radās urbānā, elektrificētā blūza skanējums (piem., Čikāgas blūzs).
Stili un ģeogrāfiskās atzīmes
Blūzam ir daudz atzaru un reģionālu stilu, no kuriem nozīmīgākie ir:
- Delta blūzs (Misisipi deltu reģions) — bieži vien raupjš, solo ģitāras un slide tehnika, emocionāla vokālā izpilde.
- Piedmont blūzs — raksturīgs ritmisks pirkstu spēles stils uz akustiskās ģitāras.
- Čikāgas blūzs — elektrificēts, bāzēts uz ansambļa skaņu un pastiprinātas ģitāras improvizācijām.
- Texas un West Coast blūzs — bieži melodiskāks, ar spēcīgām ģitāras solopartijām.
Tēmas un sociālais konteksts
Blūza tekstos bieži atkārtojas motīvi, kas atspoguļo dzīves grūtības, mīlestību, vientulību, vardarbību, ceļošanu un cerību. No sākotnējām darba dziesmām un „field hollers” blūzs tuvojas personiskai stāstij, kur izpildītājs dalās savās izjūtās — tas padara blūzu par ļoti empātisku un tiešu mūzikas žanru. Sociāli blūzs bija arī daļa no afroamerikāņu publiskās dzīves: juke joint vietas, klubos un vēlāk ierakstu industrijā blūzs kļuva par spēcīgu kultūras izpausmes līdzekli.
Ietekme uz citiem žanriem
Blūza harmoniskās un ritmiskās struktūras, improvizācijas pieeja un emocionālā ekspresija būtiski ietekmēja džezā, rhythm and blues, rokenrolā un mūsdienu popmūzikā. Daudzi 20. gadsimta mūziķi un kustības aizgūst no blūza gan skaņu, gan formu, gan attieksmi pret izpildījumu.
Kopumā blūzs ir gan muzikāla forma, gan dzīves izjūta — žanrs, kas radies kultūru saplūšanas, vēsturisku apstākļu un radošas izpausmes rezultātā, un joprojām efektīvi ietekmē mūsdienu mūzikas pasauli.
Kora meistars Alieu Suso Gambijā
Jautājumi un atbildes
Jautājums: Kāda ir blūza izcelsme?
A: Blūza izcelsme nav precīzi zināma, taču etnomuzikologs Gerhards Kubiks daudzus tā elementus saskata Āfrikas kontinentā.
J: Kad blūzs tika pieminēts agrīnāk?
A.: Blūzs pirmo reizi minēts 1901. gadā, kad Misisipi arheologs aprakstīja dziesmas ar liriskiem motīviem un tehniskiem elementiem, kas līdzīgi mūsdienu blūza mūzikai.
J: Kādas ir dažas kopīgas iezīmes, kas piemīt lielākajai daļai afroamerikāņu mūzikas stilu?
A: Lielākajai daļai afroamerikāņu mūzikas stilu ir kopīgas iezīmes, piemēram, aicinājuma un atbildes stils bez pavadījuma vai harmonijas un formālas mūzikas struktūras trūkums.
J: Kā vergi atveda savas mūzikas tradīcijas uz Ziemeļameriku?
A.: Vergi atveda savas mūzikas tradīcijas uz Ziemeļameriku, izmantojot spirituālus un darba dziesmas, kas tika dziedātas darba ritmā. Šīs dziesmas parasti ietvēra vokālu aicinājumu un atbildi jeb kad viens no vadošajiem bundziniekiem izpilda ritmu, un tad pārējie uz to atbild.
Jautājums: Cik taktu ir katrā taktī vairumā blūza dziesmu?
A: Lielākajā daļā blūza dziesmu katrā taktī ir četri takti.
J: Kādu formu izmanto lielākā daļa blūza dziesmu?
A: Lielākajā daļā blūza dziesmu tiek izmantota 12 taktu blūza forma, kurā ir trīs frāzes, katra no tām ir četrus taktus gara.
J:Kādu skalu bieži izmanto blūza mūzikas atskaņošanai?
A:Blūza mūzikas atskaņošanai bieži tiek izmantota zilā skala.
