Papunya Tula Artists ir Austrālijas aborigēnu mākslinieku kooperatīvs, ko vada un pieder Rietumu tuksneša aborigēniem. Kooperatīvs ir plaši pazīstams kā galvenais Rietumu tuksneša mākslas attīstītājs — stils, ko bieži sauc par "punktu glezniecību" (dot painting), un kuram piedēvē būtisku lomu aborigēnu mākslas starptautiskās atpazīstamības veicināšanā. Sākotnēji mākslinieku grupa sāka strādāt un gleznot Papunjas apgabalā, bet savas administratīvās mītnes vietu Papunya Tula vēlāk pārcēla uz Alise Springsā.
Vēsture un izveide
Kooperatīva pirmsākumi meklējami 1971. gadā, kad Papunjas skolā skolotājs Džefrijs Bardons iedrošināja vietējos iedzīvotājus — sākotnēji galvenokārt bērnus — radīt sienu gleznojumus, izmantojot tradīciju un mūsdienu tehniku apvienojošus paņēmienus. Viņš mācīja izmantot klasiskos ķermeņa un smilšu mākslas stilus, paplašinot to uz jauniem materiāliem. Vēsturiski aborigēnu zīmējumi un gleznojumi attēlo stāstus, dziesmas un ģeogrāfiskās zīmes, kas saistītas ar sapņu laiku (Dreamtime).
1972. gadā Bardona klašu vīriešu grupa izveidoja kooperatīvu, lai turpinātu radīt mākslu un pārdot darbus. Šie mākslinieki pārnesa ceremoniju zīmējumus uz mūsdienīgāka darba virsmas — izmantojot, piemēram, akrila krāsas uz audekla) — tā padarot tos pieejamākus galerijām un kolekcionāriem gan Austrālijā, gan ārpus tās.
Stils un kultūras jautājumi
Kad Papunya Tula darbi kļuva atpazīstami plašākā sabiedrībā, daļa aborigēnu kopienu pārstāvju kritizēja māksliniekus par to, ka tie publiskojot atklāj pārāk daudz no svētajām leģendām un rituāliem. Rietumu tuksneša kultūrā zināšanas par noteiktiem stāstiem un simboliem tiek uzskatītas par bīstamām vai pieejamām tikai tiem, kas to ir apguvuši un kurus kopiena atzīst par "gataviem". Lai respektētu šīs normas un aizsargātu svēto informāciju, mākslinieki bieži vien modificēja, aizklāja vai izlaida konkrētus svēto simbolu elementus — to slēpjot ar punktējumu, abstrakcijām vai citiem dekorsķēpumiem.
Attīstība, tirgus un atzinība
1970. gadu beigās liela daļa Papunjas iedzīvotāju atgriezās uz savām tradicionālajām zemēm, taču kooperatīva darbība neapstājās — tā paplašinājās un nostiprinājās, ar administrāciju, kas pārcēlās uz Alise Springsu. 1987. gadā Viktorijas Nacionālā galerija iegādājās vienpadsmit Warlimpirrnga Tjapaltjarri gleznas, kas bija viens no signāliem tam, ka Rietumu tuksneša māksla iegūst oficiālu muzeālu atzinību. Līdz ar starptautisko interesi pieauga arī tirgus vērtība — Kliforda Posuma Tjapaltjarri (Clifford Possum Tjapaltjarri) glezna 2007. gadā izsolē pārsniedza 1,03 miljonus sterliņu mārciņu, uzstādot jaunu rekordu aborigēnu mākslas darbiem.
Sabiedrības loma un mākslinieku ģenerācijas
Pirmie mākslinieki, tostarp visi uzņēmuma dibinātāji, bija vīrieši; sākotnējā posmā daži vīrieši bija pret to, ka sievietes iesaistās gleznās. Tomēr sieviešu vēlme radoši izpausties bija liela, un kopš 1990. gadiem ievērojams skaits sieviešu mākslinieku sāka radīt darbus, pievienojot savas perspektīvas un tematiku Papunya Tula portfelim. Šī ģimenes un kopienas pārvaldītā mākslinieku ķēde nodrošina zināšanu nodošanu jaunākajām paaudzēm, reizē pielāgojot tradīcijas mūsdienu formām.
Pašreizējais stāvoklis un ietekme
Šodien Papunya Tula Artists darbojas kā kooperatīvs, kurš atbalsta mākslinieku radošo darbību, organizē izstādes, starptautiskus pasākumus un mākslas tirgus sadarbību. Kooperatīva darbi ir iekļauti muzeju kolekcijās un privātkolekcijās visā pasaulē, un punkta glezniecības estētika ietekmējusi gan citus mūsdienu mākslas virzienus, gan sabiedrības izpratni par aborigēnu kultūras bagātību.
Papunya Tula stāsts ir gan par mākslas attīstību, gan par grūtu līdzsvaru starp kultūras aizsardzību un plašāku publisku atzinību — tas rāda, kā vietējās tradīcijas spēj pielāgoties, saglabājot būtiskākās nozīmes un kontinuitāti nākamajām paaudzēm.