Paralimpiskās kalnu slēpošanas klasifikācija — klases, grupas un noteikumi

Uzzini paralimpiskās kalnu slēpošanas klasifikāciju — klases, grupas un noteikumi. Skatīt B/CP kategorijas, atlases principus un godīgu sacensību nodrošināšanu.

Paralimpiskās slēpošanas klasifikācija ir sistēma, kas izstrādāta, lai nodrošinātu godīgu un salīdzināmu sacensību apstākļus kalnu slēpošanā sportistiem ar dažādiem funkcionāliem ierobežojumiem. Galvenais mērķis ir sadalīt sportistus grupās pēc viņu funkcionālajām spējām tā, lai sacensību rezultāti vairāk atspoguļotu tehnisko meistarību un ātrumu, nevis atšķirības medicīniskajos traucējumos.

Klasifikācijas grupas

Paralimpiskajā kalnu slēpošanā sportisti parasti tiek iedalīti trīs galvenajās grupās:

• Redzes traucējumi (B1–B3) — sportisti ar pilnīgu vai daļēju redzes zudumu. Šajā grupā ietilpst B1 (pilnīgi neredzīgi vai ļoti neliela gaismas uztvere), B2 un B3 (pakāpeniski mazāks redzes ierobežojums). Redzīgo sportistu sacensībās bieži izmanto gidu, kurš brauc priekšā vai blakus un sniedz norādījumus.
• Stāvošie sportisti (parametri LW1–LW9) — sportisti, kuri var slēpot stāvus, bet kuriem ir dažādas kāju, roku vai koordinācijas problēmas (piem., amputācijas, muskuļu vājums, nelīdzsvarotība). Šīs klases bieži tiek apzīmētas ar saīsinājumu LW (Locomotor Winter) un numerāciju atbilstoši funkcionālajam līmenim.
• Sēdošie sportisti (LW10–LW12) — sportisti, kuriem ir ierobežota vai nav iespējas stāvēt un kuri izmanto sēdošās ierīces (monoslēpes/monoski). Šajās klasēs tiek iekļauti sportisti ar muguras smadzeņu bojājumiem, smagām apakšējo ekstremitāšu traumām vai līdzīgiem stāvokļiem.

Attēli un funkcionālās zīmes

Vēsture un attīstība

Klasifikācijas sistēmas saknes meklējamas Skandināvijā 1960. gados, kad veidoja pirmās kārtības slēpotājiem bez kājām vai rokām. Sākotnēji klasifikācija bija vairāk medicīniska, orientēta uz traumu tipu vai anatomisku trūkumu, nevis uz sportiskajām spējām. Ar laiku sistēma attīstījās — pievienojās klasifikācijas sportistiem ar muguras smadzeņu bojājumiem un ar cerebrālo trieku. Līdz 1980. gadiem grupu skaits bija audzis, taču vēlāk tika meklētas iespējas samazināt klašu skaitu, padarot sacensības konkurētspējīgākas un samazinot nepieciešamo medaļu skaitu.

Dažādas starptautiskas organizācijas agrāk bija atbildīgas par klasifikāciju, tostarp Starptautiskā invalīdu sporta organizācija (ISOD), Starptautiskā Stoke Mandeville Games federācija (ISMWSF), Starptautiskā Neredzīgo sporta federācija (IBSA) un Cerebral Palsy International Sports and Recreation Association (CP-ISRA). Mūsdienās klasifikācijas, sacensību noteikumu un standartizācijas jautājumus koordinē Starptautiskā Paralimpiskā komiteja un tās atzītie sporta pārvaldnieki, sadarbojoties ar Starptautiskās Slēpošanas federācijas noteikumiem vai to pielāgojumiem.

Kā notiek klasifikācija

Klasifikācijas process parasti ietver vairākus soļus:

• Medicīniskā pārbaude: dokumentu pārbaude par diagnozi un medicīniskajiem izmeklējumiem.
• Funkcionālā un tehniskā novērtēšana: tests sauszemē un sniegā, lai novērtētu spēju slēpot, līdzsvaru, muskuļu spēku un koordināciju.
• Novērošana sacensībās: dažu gadījumu rezultātā sportista klasifikācija tiek pārbaudīta arī sacensību apstākļos, lai pārliecinātos par pareizu klasifikāciju.
• Pārsūdzības un pārskatīšanas iespējas: klasifikācijas komisijām ir procedūras gadījumiem, ja nepieciešama pārvērtēšana vai apelācija.

Aprīkojums un sacensību noteikumi

Noteikumi paredz, kāds aprīkojums ir atļauts katrā grupā un kā tiek nodrošināta drošība un taisnīgums:

• Redzes traucējumu sportisti: var izmantot gidu, savienojumus audio sakaru iekārtām un noteiktu attālumu starp sportistu un gidu. Gids var sniegt verbālas norādes un vadīt sportistu pa trasi.
• Stāvošie sportisti: tiesneši var atļaut dažādas adaptācijas — viena vai divas nūjas, viena vai divas slēpes, protezētas ekstremitātes vai citus palīgnelementus atbilstoši klasei un drošībai.
• Sēdošie sportisti: izmanto speciāli izstrādātas monoslēpes (mono-ski), sēdekļus un drošības stiprinājumus. Monoski ļauj sportistiem sasniegt augstas ātruma sacensību iespējas, saglabājot stabilitāti.
• Rezultātu korekcija (faktorizācija): lai padarītu sacensības taisnīgākas starp atšķirīgiem funkcionālajiem līmeņiem vienā sacensību kategorijā, tiek izmantota laika faktorizācija — laiki tiek reizināti ar koeficientiem, kas atšķiras atkarībā no klases. Tas ļauj salīdzināt sniegumu starp dažādām klasēm un noteikt uzvarētājus pēc koriģētiem laikietilpumiem.

Kurš var piedalīties

Šajā sporta veidā var piedalīties dalībnieki ar redzes traucējumiem vai ar fiziskām spējām, kas liedz stāvēšanu vai ietekmē slēpošanas spējas. Tradicionāli sacensībās nav iekļauti sportisti ar intelektuālās attīstības traucējumiem, jo šim stāvoklim ir savi īpaši sporta veidi un klasifikācijas sistēmas (piem., Speciālās olimpiskās spēles).

Kopsavilkums

Paralimpiskās kalnu slēpošanas klasifikācija ir dinamiska sistēma, kas apvieno medicīnisku, funkcionālu un tehnisku novērtējumu, lai nodrošinātu taisnīgas sacensības. Sistēma laika gaitā ir attīstījusies no sākotnējām medicīniskajām robežām uz mūsdienīgu, sportiskai spējai orientētu pieeju, ko regulē Starptautiskā Paralimpiskā komiteja kopā ar atbilstošajām slēpošanas federācijām. Sacensību noteikumi, aprīkojums un faktorizācijas metodes turpina attīstīties, lai nodrošinātu drošu un konkurētspējīgu vidi visiem dalībniekiem.

Jautājumi un atbildes

J: Kāda ir para-alpu slēpošanas klasifikācija?

J: Kas izstrādāja pirmās paraalpīno slēpošanas klasifikācijas sistēmas?

J: Kāds bija šo pirmo pasūtījumu sistēmu mērķis?

J: Cik grupu bija pirmajās ziemas paralimpiskajās spēlēs 1976. gadā?

J: Kā kopš tā laika ir mēģināts uzlabot klasifikāciju?

J: Kādas ir vadlīnijas, ko izmanto slēpotājiem ar redzes problēmām?

J: Kā sēdošiem slēpotājiem ātri pārvietoties pa sniegu?

Meklēt pēc burta