Parlamentāra valsts pārvaldes sistēma nozīmē, ka izpildvaru tieši vai netieši atbalsta parlaments. Šo atbalstu parasti apliecina uzticības balsojums. Līdzsvarotas attiecības starp izpildvaru un likumdevēju varu parlamentārajā sistēmā sauc par atbildīgu valdību.

Pilnvaru nodalīšana starp izpildvaru un likumdošanas varu nav tik acīmredzama kā prezidentālajā sistēmā. Pastāv dažādi veidi, kā līdzsvarot varu starp trim atzariem, kas pārvalda valsti (izpildvaru (vai ministriem), likumdevējiem un tiesnešiem).

Parlamentārās sistēmās parasti ir valdības vadītājs un valsts vadītājs. Viņi mainās pēc pilnvaru termiņa beigām. Valdības vadītājs ir premjerministrs, kuram ir reālā vara. Valsts vadītājs var būt ievēlēts prezidents vai konstitucionālās monarhijas gadījumā - iedzimts.

Lielākā daļa demokrātisko valstu ir parlamentāras sistēmas piemēri. Katrā valstī parlaments ir atšķirīgs.

Kas ir parlamentārisms un kā tas darbojas

Parlamentārisms ir tāda politiskās organizācijas forma, kurā izpildvara (valdība) ir atbildīga un pakļauta parlamentam. Praksē tas nozīmē, ka valdība iegūst un saglabā pilnvaras, iegūstot parlamenta atbalstu vai vismaz parlamenta toleranci. Valdības sastāvu un darbību regulē ne tikai konstitūcija, bet arī parlamentārās tradīcijas, likumi un politiskie spēki.

Kā veidojas valdība

Parasti valdības veidošanas process ietver:

  • Politisko partiju vēlēšanu rezultātu analīzi — lielākā frakcija vai partiju koalīcija mēģina izveidot vairākumu.
  • Valsts vadītāja (prezidenta vai monarha pārstāvja) uzaicinājumu izveidot valdību vai nomināciju premjerministra amatam.
  • Premjerministra un ministru iecelšanu, kas pēc tam bieži tiek apstiprināti vai pakļauti uzticības balsojumam parlamentā.
  • Ja nav skaidra vairākuma, var veidoties mazākuma valdība, ko parlamentā atbalsta ar vienošanos par konkrētiem jautājumiem, vai tiek izveidota koalīcija.

Galvenās iezīmes

  • Savienota izpildvara un likumdevēja atbildība: valdība ir atkarīga no parlamenta uzticības, un parlamentam ir instruments to atkārtot, piemēram, uzticības balsojums vai neuzticības balsojums.
  • Kolektīvā ministru atbildība: ministri kopīgi atbild par valdības lēmumiem un rīkojumiem, saglabājot kabinetu kā vienotu kolektīvu.
  • Elastība: parlamentārā sistēma ļauj vieglāk nomainīt valdību bez nepieciešamības aizstāt visu valsts vadītāju (prezidentu), ja tā nebauda parlamenta atbalstu.
  • Valsts vadītāja loma: bieži ceremonāla vai ierobežota — tomēr viņam var būt arī reālas rezerves pilnvaras ārkārtas situācijās vai valdības krīzes gadījumā.
  • Dažādas formas: pastāv vairākas parlamentārās sistēmas variācijas — Westminster tipa (Lielbritānijas iedvesmota), skandināvu modelis, parlamentāra republika, konstitucionālā monarhija u.c.

Instrumenti un krīžu risināšana

Vairāki mehānismi regulē attiecības starp parlamentu un valdību:

  • Uzticības un neuzticības balsojumi — parlamentam ir tiesības izteikt neuzticību valdībai, kas parasti noved pie valdības demisijas vai jaunu vēlēšanu izsludināšanas.
  • Konstruētā neuzticība — dažās valstīs (piemēram, Vācijā) neuzticības balsojums ir "konstruēts": lai atceltu valdību, jāparedz arī jauns premjerministrs, nodrošinot stabilāku valdības nomaiņu.
  • Rokasgrāmata par ārkārtas pilnvarām: konstitucionāli noteiktas ārkārtas procedūras, kas aktivizējamas krīzēs (piem., kontroli pār ārkārtas lēmumiem, tiesu uzraudzību).
  • Risinājums līdz actual elections: ja valdība zaudē parlamenta atbalstu, parasti tiek izsludinātas jaunas vēlēšanas vai tiek veidota cita koalīcija.

Plusi un mīnusi

  • Plusi:
    • Labāka valdības atbildība un kontrole no likumdevēja puses.
    • Elastīgāka valdību maiņa bez konstitucionālas krīzes.
    • Lielāka iespēja rast kompromisus caur koalīciju veidošanu un partnerību starp partijām.
  • Mīnusi:
    • Koalīciju valdības var būt nestabilas, īpaši, ja politiskā ainava ir fragmentēta.
    • Nelielas partijas var iegūt izšķirošu varu, pārdodot atbalstu par labumiem vai ministrijām.
    • Retos gadījumos izpildvaras un likumdevēja savstarpējā tuvība var vājināt parlamenta kontroli pār ilggadējām elites lomām.

Piemēri un variācijas

Daudzas demokrātiskas valstis izmanto parlamentāro sistēmu vai tās variantus — gan konstitucionālās monarhijās, gan parlamentārās republikās. Atšķirības var būt saistītas ar:

  • Valsts vadītāja (prezidenta vai monarha) pilnvaru apmēru;
  • Parlamenta struktūru (vienpalātu vs divpalātu sistēma);
  • Vēlēšanu sistēmu (proporcionālā, relatīvā vai jaukta), kas ietekmē partiju sistēmas fragmentāciju un koalīciju iespējas.

Kopsavilkums

Parlamentārisms nozīmē, ka valdība balstās uz parlamenta atbalstu un ir tam atbildīga. Tas nodrošina spēcīgu likumdevēja pārraudzību pār izpildvaru un elastīgas iespējas risināt valdības krīzes, taču prasa politisku dialogu un bieži kompromisu starp partijām. Konkrētā sistēma un tās darbības īpatnības daudzos aspektos ir atkarīgas no valsts vēsturiskajām, konstitucionālajām un politiskajām tradīcijām.