B šūnas: kas tās ir, funkcijas un loma adaptīvā imūnsistēmā

B šūnas: uzzini, kā šie limfocīti ražo antivielas, pilda APC un atmiņas šūnu lomu adaptīvajā imūnsistēmā — funkcijas, nozīme un jaunākie atklājumi.

B šūnas ir limfocīti, kas ir balto asinsķermenīšu veids, kas veicina humoroālo imunitāti. Kad B šūna ir aktivizēta, tā diferencējas par plazmas šūnu un sāk ražot antivielas, kas atpazīst un neitralizē patogēnus. B šūnas ir būtiska adaptīvās imūnsistēmas daļa. Uz B šūnas ārējās virsmas atrodas specifiska olbaltumviela — B šūnu receptors (BCR), kas ļauj B šūnai saistīties ar konkrētu antigēnu un iesākt imūnreakciju.

Galvenās funkcijas

1. Ražot antivielas pret specifiskiem antigēniem, kas var neitralizēt toksīnus un vīrusus, opsonizēt baktērijas un aktivēt komplementu;
2. Darboties kā antigēnu pārstāvošas šūnas (APC) — B šūnas var internalizēt antigēnu, apstrādāt to un prezentēt fragmentus uz MHC II molekulām T palīgdiferencējošām T šūnām, tā nodrošinot efektīvu T‑un B‑šūnu mijiedarbību;
3. Pēc aktivizācijas diferencēties par atmiņas B šūnām, kas saglabā specifisko receptoru un ātri reaģē pie atkārtotas saskares ar to pašu antigēnu, nodrošinot ātrāku un spēcīgāku imūnreakciju;
4. Regulatīvā (supresīvā) funkcija — nesen atklātas īpašas B šūnu apakšpopulācijas (regulatīvās B šūnas vai Breg), kas ražo pretiekaisuma citokīnus, piemēram, IL‑10, un palīdz ierobežot pārmērīgas imūnreakcijas.

Attīstība un lokalizācija

Zīdītājiem nenobriedušās B šūnas attīstās kaulu smadzenēs, kas arī ir šo šūnu nosaukuma izcelsme. Nobriešana ietver klonālo selekciju un ekspresiju specifiska BCR. Pēc nobriešanas B šūnas lokalizējas limfmezglos, liesā, mukozas asosišu audos (piem., tonzilās, Peyer plāksteros) un kaulu smadzenēs, kur var palikt kā ilgdzīvojošas plazmas šūnas.

Aktivācija un antķeršu uzlabošana

B šūnu aktivācija var būt T‑atkarīga vai T‑neatkarīga. T‑atkarīga aktivācija parasti notiek germinālo centru reakcijās limfmezglos, kur B šūnas sadarbojas ar T palīdzekļu šūnām un piedalās klonālajā paplašināšanā, somatiskajā hipermutācijā un klases maiņā (isotopa maiņa), kas ļauj ražot augstas afinitātes antivielas dažādiem izotipiem (IgM, IgG, IgA, IgE, IgD). Šīs procesos veidojas gan īslaicīgas plazmas šūnas, gan ilgdzīvojošas plazmas šūnas kaulu smadzenēs un atmiņas B šūnas.

Molekulārie un klīniskie aspekti

B šūnām raksturīgi speciāli virsmas marķieri (piem., CD19, CD20, CD21, CD27), kurus izmanto diagnostikā un terapijā. Klīniskā nozīme ietver vakcināciju (vakcīnas stimulē augstas kvalitātes atmiņas B šūnas un antivielu ražošanu), autoimūnas slimības (kur B šūnas ražo patoģeniskas autoantivielas), kā arī limfoproliferatīvas slimības — leikēmijas un limfomas, kas rodas no B šūnu malfunkcijas vai transformācijas. Terapijas, kas mērķē B šūnas (piem., anti‑CD20 monoklonālās antivielas rituksimabs), tiek plaši izmantotas gan onkoloģijā, gan autoimūno slimību ārstēšanā.

Īsi kopsavilkumi

• B šūnas ir centrālais elements humoroālajā imunitātē, ražojot antivielas un nodrošinot ilgtermiņa imūnatslēgu caur atmiņas šūnām.
• Tās arī darbojas kā antigēnu prezentējošas šūnas un var regulēt imūnreakcijas, izmantojot pretiekaisuma citokīnus.
• Svarīgi jēdzieni, kas saistīti ar B šūnām: B šūnu receptors (BCR), plazmas šūnas, atmiņas B šūnas, somatiskā hipermutācija, klases maiņa un regulatīvās B šūnas.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir B šūnas?

J: Kas notiek, kad B šūna tiek aktivizēta?

J: Kāds ir olbaltumvielas mērķis uz B šūnas ārējās virsmas?

J: Kādas ir galvenās B šūnu funkcijas?

J: Kur zīdītājiem veidojas nenobriedušas B šūnas?

Meklēt pēc burta