Lietusmērītājs
Lietus mērītājs ir instruments, ko izmanto meteorologi un hidrologi, lai noteiktu nokrišņu (piemēram, lietus, sniega, krusas vai sniega) daudzumu noteiktā laika periodā. To parasti mēra milimetros. Lietus mērītājs ir meteoroloģisks instruments, ar ko nosaka nokrišņu dziļumu (parasti milimetros), kas nokrišņu daudzums nokrīt vienotā laukumā (parasti viena kvadrātmetra laukumā), un tādējādi mēra nokrišņu daudzumu. Viens milimetrs izmērītā nokrišņu daudzuma ir ekvivalents vienam litram nokrišņu uz kvadrātmetru.
Parasti standarta izmēru vara vai poliestera konusveida piltuve ļauj lietus ūdenim uzkrāties noslēgtā pudelē vai cilindrā, lai veiktu turpmākus mērījumus. Mērītāju novieto atklātā zemē, piltuves malu novietojot līdz 30 cm virs zemes virsmas. Daži mērinstrumenti ir kalibrēti, lai varētu tieši nolasīt nokrišņu daudzumu; citos tas jāaprēķina, ņemot vērā ūdens dziļumu traukā un piltuves izmērus.
Otrs lietus mērītāja veids ir autogrāfiskais mērītājs, kas var būt gan noliektā sifona tipa, gan noliektā spaiņa tipa. Autogrāfiskā lietus mērītāja reģistrācijas diagramma ir uzstādīta uz cilindra, ko darbina pulksteņa mehānisms, un parasti tā rotē ap vertikālo asi reizi dienā. Atgāzējama sifona lietus mērītājā lietus ūdens kolektorā izspiež pludiņu tā, ka pie pludiņa piestiprinātā marķēšanas pildspalva uz papīra izdara nepārtrauktu nospiedumu. Divi apgāžamā spaiņa lietus mērītāja spaiņi balstās uz šarnīra tā, ka tad, kad viens spaiņa spainis ir saņēmis 0,2 (vai 0,5 mm) lietus, tas gravitācijas spēka ietekmē apgāžas, iztukšo lietus ūdeni un ļauj otram spainim sākt savākšanu. Izgāziena laikā tiek aizvērts elektriskais slēdzis, un tas iedarbina blakus esošo autogrāfisko ierakstītāju, kas reģistrē katru "noliekumu", tādējādi nodrošinot diezgan nepārtrauktu nokrišņu un, sarežģītākā veidā, pat nokrišņu intensitātes reģistrēšanu. Lietus mērītājiem jābūt izvietotiem pēc iespējas reprezentatīvākā vietā, taču vietas izvēle ir sarežģīta, jo daudzi nokrišņu nokrišņi ir ļoti summārie. Karalis Sedžongs Lielais bija cilvēks, kurš pasaulē ieviesa lietus mērītājus. Šim instrumentam ir gan priekšrocības, gan trūkumi.
Standarta lietus mērītājs
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir lietus mērītājs?
A: Lietus mērītājs ir instruments, ko izmanto meteorologi un hidrologi, lai mērītu šķidro nokrišņu (lietus) daudzumu noteiktā laika posmā. To parasti mēra milimetros un collās.
J: Kā darbojas lietus mērītājs?
A: Standarta izmēra konusveida piltuve no dzīvsudraba vai poliestera ļauj lietus ūdenim uzkrāties noslēgtā pudelē vai cilindrā, lai pēc tam veiktu mērījumus. Mērītāju uzstāda atklātā zemē, piltuves malu novietojot līdz 30 cm virs zemes virsmas. Daži mērinstrumenti ir kalibrēti tā, lai nokrišņu daudzumu varētu nolasīt tieši; citos mērinstrumenti ir jāaprēķina pēc ūdens dziļuma traukā un piltuves izmēriem. Otrs lietus mērītāju veids ir autogrāfiskais mērītājs, kas var būt gan nolokāms, gan nolokāms. Autogrāfiskā lietus mērītāja reģistrācijas diagramma ir uzstādīta uz cilindra, ko darbina pulksteņa mehānisms, un parasti tā rotē ap vertikālo asi reizi dienā. Atgāzējama sifona lietus mērinstrumenta gadījumā lietus ūdens kolektorā izspiež pludiņu tā, ka pie pludiņa piestiprinātā marķēšanas pildspalva uz papīra uzraksta nepārtrauktu nospiedumu. Divi apgāžamā lietus mērītāja spaiņi balstās uz šarnīra tā, ka tad, kad viens spaiņa spainis ir saņēmis 0,2 (vai 0,5 mm) nokrišņu, tas gravitācijas spēka ietekmē apgāžas, iztukšojas un ļauj otram spainim sākt savākt nokrišņu daudzumu, elektriskais slēdzis aizveras un blakus esošais autogrāfiskais reģistrators reģistrē katru "apgāšanos", tādējādi nodrošinot diezgan nepārtrauktu nokrišņu un sarežģītākas formas nokrišņu intensitātes reģistrāciju.
J: Kas ieviesa lietus mērītāju?
A: Karalis Sedzjongs Lielais bija atbildīgs par lietus mērītāju ieviešanu pasaulē.
J: Kādas ir priekšrocības/trūkumi, kas saistīti ar šī instrumenta izmantošanu?
A: Priekšrocības ir tā spēja precīzi izmērīt šķidro nokrišņu daudzumu laika gaitā, kā arī tā pārnēsājamība, kas atvieglo meteorologiem un hidrologiem veikt mērījumus dažādās vietās ātri un efektīvi, nepārvietojot lielu aprīkojumu pa vairākām vietām, kā tas būtu bijis arī agrāk. Trūkumi ietver grūtības izvēlēties piemērotas vietas, jo daudzi nokrišņu gadījumi ir ļoti kopīgi, kas dažkārt apgrūtina vai pat padara neiespējamus precīzus nolasījumus.
