Romiešu pilsonība: tiesības, sociālais statuss un juridiskās klases
Romiešu pilsonība: pārskats par tiesībām, sociālo statusu un juridiskajām klasēm — ius suffragiorum, ius gentium, ius conubii un to ietekme uz sabiedrību.
Romiešu sabiedrība bija stingri hierarhiska, un personas juridiskais statuss noteica to tiesības, pienākumus un iespējas. Galvenās kategorijas bija cives Romani (pilntiesīgie romiešu pilsoņi), Latīņi (ar ierobežotām latīņu tiesībām), peregrini (ārvalstu brīvie iedzīvotāji), liberti (atbrīvotie vergi) un servi (vergi). Šo grupu tiesiskais statuss laika gaitā varēja atšķirties atkarībā no izcelsmes vietas, vietējās pašpārvaldes formas (piem., municipium vai colonia) un individuālās juridiskās klasifikācijas.
Sociālais statuss un pilsonības ierobežojumi
Vergi (servi) romiešu tiesībās netika uzskatīti par juridiskām personām — tie bija īpašums un tiem nebija pilnvērtīgu tiešu civilo tiesību. Tomēr laika gaitā vergus sāka aizsargāt ar dažiem tiesiskiem mehānismiem; atbrīvotie vergi (liberti) ieguva ierobežotas civiltiesības un varēja veidot savu viesabonējošu sociālo kāpumu.
Vīriešu pilsoņu identitāte tika izgaismota ar apģērbu — toga simbolizēja pilsoņu statusu un publisko pienākumu piederību. Tomēr daudzi pilsoniskie pienākumi, piemēram, balsošanas tiesības vai iespēja stāties publiskos amatos, bieži bija praktiski pieejamas tikai tiem, kuri dzīvoja Romas pilsētā un piederēja noteiktām civiskajām kopienām.
Tiesību veidi, kas varēja būt pieejamas personām, kurām attiecās romiešu tiesības
- Ius suffragiorum — tiesības balsot Romas sapulcēs. Šīs tiesības praktikā bieži bija saistītas ar dzīvesvietu un ierakstu pilsoņu sarakstos; ārpus Romas balsošanas iespējas varēja būt ierobežotas.
- Ius conubii — tiesības slēgt likumīgu laulību ar romiešu pilsoni saskaņā ar romiešu civiltiesībām. Laulība ar ius conubii garantēja, ka bērni pēc dzimšanas tiks atzīti par romiešu pilsoņiem, ja abi vecāki bija šādas tiesības ieguvuši.
- Ius migrationis — tiesības saglabāt pilsonības līmeni, pārcēļoties uz citu kopienu ar līdzvērtīgu statusu. Piemēram, romiešu pilsonis, pārcieļoties uz colonia civium Romanorum, saglabāja pilntiesīgo civitas. Turpretī pārcelšanās uz zemāku statusu varēja nozīmēt pakāpes zudumu (tas bieži bija pakļauts brīvprātībai).
- Ius gentium — tiesību kopums, kas izveidojās, reaģējot uz nepieciešamību regulēt attiecības starp romiešiem un ārzemniekiem. To uzskatīja par starptautisku (starppersonu) principu kodifikāciju, kurā ietekmi atstāja grieķu un citu jūras tautu plaši attīstītās komerctiesības. Ius gentium tika uzskatīts par tādu principu kopumu, kas piemērojams visiem cilvēkiem neatkarīgi no pilsonības, proti — tas nebija cieši saistīts ar pilsonību, bet gan ar universālākām tiesībām un starptautiskajām sajūtām.
- Tiesības uz juridisku aizsardzību — tiesības celt prasību tiesā un tiesības tikt tiesātam saskaņā ar noteiktu procesu; tiesības uz procesu (piedalīties piemērotā tiesvedībā un aizstāvēt sevi) bija viena no pamatgarantijām, kas vai nu bija, vai nebija pieejamas atkarībā no statusa.
- Ekonomiskās un komerctiesiskās tiesības — ietvēra iespējas slēgt līgumus, īpašumtiesības un izmantot komerctiesības; daļa šo tiesību tika nodrošināta gan pilsoņiem, gan citām grupām caur tādām institūcijām kā ius commercii (tiesības pretendēt uz civiltiesiskiem komerciāliem darījumiem).
- Atbrīvojumi un imunitāte — daži pilsoņi, īpaši vietējie elites locekļi vai koloniālo kopienu iedzīvotāji, varēja iegūt atbrīvojumus no noteiktiem nodokļiem un pienākumiem, kā arī privilēģijas attiecībā uz vietējo administrāciju un regulējumu[6].
- Karavīru dienests un pilsonība — auxilia (palīdzības karaspēka vienības), kas sastāvēja no nepilsoņiem, bieži pēc noteikta dienesta laika saņēma pilsonību veterāniem un nereti arī viņu ģimenēm. Tādējādi militārais dienests bija viens no ceļiem, kā iegūt civiltiesības.
Juridiskās klases un to sekas
Romiešu tiesību sistēmā dažādas juridiskās klases tika definētas ar atšķirīgu tiesību kombināciju. Šīs klasifikācijas noteica gan iespējas publiskajā dzīvē, gan privātajās attiecībās:
- Cives Romani — pilnās tiesības, tostarp balsstiesības, tiesības ieņemt amatus (atkarībā no cenzora ierakstiem), tiesības uz civildienesta un impērijas aizsardzību.
- Latīņi (Latini) — saņēma daļu no civiltiesībām (piem., īpašumtiesības un līgumu noslēgšanas iespējas), taču politiskās tiesības parasti bija ierobežotas; pastāvēja dažādas pakāpes, piemēram, ius Latii.
- Peregrini — brīvie ārzemnieki, kuriem nebija pilnas romiešu pilsonības, taču bieži tika piemērotas starptautiska rakstura komerctiesības (ius gentium) un vietējās jurisdikcijas sniegtās iespējas.
- Liberti — atbrīvotie vergi, kuriem bija ierobežotas pilsoniskas tiesības (piem., tie parasti nevarēja ieņemt visus publiskos amatus), taču tiem piešķīra privāttiesiskas privilégijas un tiesības uz īpašumu.
Sieviešu un ģimenes juridiskais statuss
Romiešu sievietes parasti tika uzskatītas par romiešu pilsonēm, taču politiskas tiesības — balsošana un amatu ieņemšana — tām nebija pieejamas tādā pašā mērā kā vīriešiem. Tiesiskais stāvoklis ģimenē bieži bija saistīts ar paterfamilias institūciju: paterfamilias — ģimenes galva — turēja plašas juridiskas varas un īpašumtiesības attiecībā uz ģimenes locekļiem, un šī varas pakāpe ietekmēja sieviešu, dēlu un atkarīgo tiesības un pienākumus.
Kopsavilkums
Romiešu pilsonība nebija vienota vai statiska; tā attīstījās un darbojās kā plašs tiesību un pienākumu komplekss, kas atšķīrās atkarībā no sociālajiem stāvokļiem, vietējās politiskās struktūras un individuālās juridiskās klasifikācijas. Daļai iedzīvotāju bija tikai daļējas tiesības, citi — pilnas civiltiesības, savukārt vergi sākotnēji bija bez juridiskas personas statusa, lai gan ar laiku arī viņiem un atbrīvotajiem vergiem tika piešķirtas dažas aizsardzības un iespējas integrēties. Starp svarīgākajiem romiešu tiesību elementiem bija ius gentium, ius conubii, ius migrationis un ius suffragiorum, kā arī ekonomiskās un procesiskās tiesības, kuras kopumā noteica cilvēka vietu Romas tiesiskajā pasaulē.
Jautājumi un atbildes
J: Kādas tiesības bija pieejamas Senās Romas pilsoņiem?
A: Senās Romas pilsoņiem bija dažādas juridiskas tiesības, tostarp tiesības balsot Romas sapulcēs (ius suffragiorum), tiesības noslēgt likumīgu laulību ar Romas pilsoni saskaņā ar Romas principiem (ius conubii), tiesības saglabāt savu pilsonības līmeni pēc pārcelšanās (ius migrationis) un atbrīvojums no dažiem nodokļiem un citiem juridiskiem pienākumiem (imunitātes tiesības). Viņiem bija arī tiesības iesniegt prasību tiesā, tiesības tikt tiesātiem atbilstošā tiesā un tiesības aizstāvēties.
J: Kā šīs tiesības laika gaitā mainījās?
Atbilde: Tiesības, kas bija pieejamas atsevišķiem Romas pilsoņiem, laika gaitā mainījās atkarībā no viņu izcelsmes vietas un dienesta valstij. Romas tiesību aktos tās atšķīrās arī atkarībā no indivīda klasifikācijas valstī. Dažādas juridiskās klases tika definētas ar dažādām tiesību kombinācijām, kas katrai klasei bija pieejamas.
Jautājums: Kam Senajā Romā nebija tiesību uz pilsonību?
A: Senajā Romā pilsonību nevarēja iegūt vergi, jo saskaņā ar romiešu tiesībām viņus uzskatīja par īpašumu, nevis par personām. Klientu valsts pilsoņi un sabiedrotie (socii) varēja saņemt ierobežotas Romas pilsonības formas, piemēram, latīņu tiesības, bet viņi nevarēja balsot vai tikt ievēlēti Romas vēlēšanās.
J: Kas ir ius gentium?
A: Ius gentium ir koncepcija, kas tika izstrādāta 3. gadsimtā p. m. ē. un kas atzina romiešu starptautisko darbības jomu un nepieciešamību pēc romiešu tiesībām, risinot situācijas starp romiešiem un ārzemju personām. Tā pamatā bija grieķu pilsētu-valstu un citu jūras lielvalstu augsti attīstītie tirdzniecības likumi, kas paredzēja cilvēktiesības, nevis saistīja tikai ar pilsonības statusu.
J: Kāds apģērbs bija raksturīgs bagātajiem pilsoņiem vīriešiem?
A: Bagāti vīriešu kārtas pilsoņi valkāja apģērbu, ko sauca par togu un kas tiem bija raksturīgs tajā laikā. Uz statujām, kurās attēloti imperatori, viņi bieži bija tērpušies šajā apģērbā, ko dēvēja par "togatu".
J: Kas ir ius Latii?
A: Ius Latii ir ierobežota Romas pilsonības forma, ko piešķīra klientu valstis vai sabiedrotie (socii), kuri to saņēma pilntiesīgas pilsonības statusa vietā. Tie, kas no pilntiesīga pilsoņa statusa pārgāja uz šo formu, zaudēja savu sākotnējo līmeni, ja viņi pārcēlās uz koloniju ar zemāku juridisko statusu nekā iepriekš; tomēr, ja viņi pārcēlās uz citu latīņu valsti vai latīņu koloniju, tad viņu ius Latii palika neskarts.
Meklēt