Tēbu svētais pulks bija elites kaujas vienība senajā Tēbu armijā 4. gadsimtā pirms mūsu ēras. Agrākais saglabājies ieraksts par Svēto pulku ar nosaukumu ir 324. gadā p. m. ē., taču vienības izveidei parasti tiek norādīts ap 378. gadu p. m. ē. To iekaroja un iemantoja slavu kā īpašu, disciplinētu un morāli motivētu kaujas spēku.

Izveide un organizācija

Vienību pēc mūsdienu izpratnes veidoja 150 pāru vīriešu — kopā 300 karavīru. Šie pāri bija romantiskās vai citādas tuvas attiecībās esoši vīrieši, un uzskatīja, ka šāda saikne nostiprina drosmi un pretimnākšanu kaujas brīdī: viens vīrs nevēlēsies pazemot vai bēgt no sava mīļotā priekšā. Vairāki vēstures avoti, tostarp Plutarhs, apgalvo, ka mīlestība starp karavīriem padarīja viņus uzticamākus un gatavākus ziedot dzīvību viens otra labā. Plutarhs savā Pelopidas dzīvesstāstā rakstīja: "Tā kā mīlnieki, kaunēdamies būt zemiski savas mīļotās priekšā, un mīļotās savu mīļoto priekšā, labprāt metas briesmās, lai palīdzētu viens otram."

Taktika un aprīkojums

Svētais pulks bija smagā infanterija — hoplīti, kas kaujā darbojās kā daļa no falangas. Tā kā vienība bija rūpīgi atlasīta un stingri disciplinēta, to izmantoja kā iekšējo izšķirošo spēku vai "kāju" pret ienaidnieka spēcīgākajām daļām. Šī elite bieži tika pozicionēta kaujas laukā tā, lai tās iesaiste varētu sabojāt pretinieka morāli un izdrupušo vietu sagrābt.

Rola kaujās un nozīme

Nodaļai bija izšķiroša loma vairākās nozīmīgās cīņās. Vispazīstamākā ir Leikras kauja (Leuctra) 371. gadā p. m. ē., kur Tēbas armija, izmantojot jaunas taktikas un stingru vienību sadalījumu, sagrāva spartiātus un izmainīja Grieķijas varas līdzsvaru. Svētais pulks bija centrālais elements, kas deva morālu un taktisks pārsvaru pretinieka rindās.

Nogalējs liktenis un mantojums

Svētais pulks tika pilnībā iznīcināts 338. gadā p. m. ē. Filips II Maķedonijas armijas uzbrukumā kaujā pie Čaeronejas. Šis notikums nozīmēja Tēbu militārās neatkarības beigas un iezīmēja Maķedonijas uzvaru pār Grieķiju. Tomēr Svētais pulks palicis kā spilgts piemērs tam, kā sociālās saites un personiskās attiecības var tikt izmantotas kā karaspēka morāles un kaujas spējas pastiprinātājs.

Vēsturiskā nozīme

Vēsturnieki Svēto pulku uzskata par vienu no agrākajiem un labi dokumentētajiem piemēriem, kur personiskās attiecības tika apzināti izmantotas karaspēka organizācijā. Avotos, īpaši Plutarha darbos, šī vienība bieži tiek minēta kā simbols gan drosmei, gan traģēdijai — cieņu pelnošs un vienlaikus iznīcinošs spēks grieķu pasaulē.