Īpatnējais siltums — kas tas ir: definīcija, vienības un nozīme

Uzzini īpatējā siltuma definīciju, vienības un nozīmi: kā vielas absorbē enerģiju, praktiski piemēri un formula saprotamā skaidrojumā.

Īpatnējais siltums (s vai biežāk fizikā c) ir īpašs siltuma ietilpības veids. Tas ir termodinamiska īpašība, kas norāda siltuma daudzumu, kas nepieciešams, lai vielas masas vienību paaugstinātu par vienu temperatūras grādu. Vielu īpatnējā siltuma vērtības svārstās un atšķiras atkarībā no to spējas absorbēt enerģiju un no vielas stāvokļa (cietā, šķidrā vai gāzveida). Termins "siltuma ietilpība" var būt maldinošs, jo siltums q ir enerģijas pārnese uz vai no vielas vai sistēmas, kas izraisa temperatūras izmaiņas; īpatnējais siltums precīzāk raksturo vielas spēju uzkrāt šo enerģiju, kad tās temperatūra mainās.

Formulas un vienības

Īpatnējā siltuma pamatvienādojums ir:

Q = m · c · ΔT

kur Q ir pievienotā vai atņemta siltuma enerģija, m — vielas masa, c (vai s) — īpatnējais siltums, un ΔT — temperatūras izmaiņa. Vienības starptautiskajā sistēmā (SI): J/(kg·K) (bieži arī J/(kg·°C), jo temperatūras skala Kelvinā un grādos pēc Celsija atšķiras tikai ar konstanti). Molarajam īpatnējam siltumam izmanto J/(mol·K) un simbolu C_m.

Atšķirība: c pie konstantas spiediena un c pie konstantas tilpuma

Gāzēm īpatnējais siltums var atšķirties atkarībā no procesa nosacījumiem:

• c_p — īpatnējais siltums pie konstantā spiediena (J/(kg·K)).
• c_v — īpatnējais siltums pie konstantā tilpuma (J/(kg·K)).

Parasti c_p > c_v gāzēm, jo pie konstantā spiediena daļa pievienotās enerģijas tiek patērēta darba veikšanai pret apkārtējo spiedienu.

Parauga vērtības

• Ūdens (šķidrā, ~20 °C): aptuveni 4184 J/(kg·K).
• Ledus: ~2100 J/(kg·K).
• Gaisa (pie atmosfēras spiediena, c_p): ~1005 J/(kg·K).
• Alumīnijs: ~900 J/(kg·K).
• Dzelzs/oglekļa tērauds: ~450 J/(kg·K).

Šīs vērtības ir orientējošas — īpatnējais siltums mainās ar temperatūru, sastāvu un fāzi.

Atkarība no temperatūras un fāzes

Īpatnējais siltums nav konstanta neatkarīgi no apstākļiem. Tas parasti mainās ar temperatūru; īpaši straujas izmaiņas notiek tuvu fāžu pārejām (piemēram, kušanas vai tvaikošanas temperatūrām), kur ievada vai atbrīvota latentā siltuma dēļ temperatūra var nemainīties, kamēr noris fāzes maiņa. Dažām vielām, īpaši kompleksām amorfām vielām vai polimēriem, siltuma ietilpība var būt ļoti atkarīga no struktūras un temperatūras diapazona.

Mērīšana

Īpatnējā siltuma noteikšanai izmanto kalorimetriju un citas termodinamikas metodes. Tipiskas metodes:

• Direkta kalorimetrija, kur ļauj vielai mainīt temperatūru un mēra pievienoto siltumu.
• Dinamiski eksperimenti ar kontrolētu siltuma plūsmu un temperatūras reģistrāciju.
• Derivācijas no termodinamiskām konstantēm un eksperimentāliem datiem (it īpaši gāzēm).

Nozīme praksē

Īpatnējais siltums ir būtisks daudzās jomās:

• Inženierzinātnēs un apkures/ventilācijas projektēšanā — aprēķinot siltuma apmaiņu, izmantojot Q = m·c·ΔT.
• Procesu tehnoloģijās un ķīmijā — noteikt, cik daudz enerģijas nepieciešams sakarsēt vai atdzesēt vielu.
• Atmosfēras un klimata zinātnēs — ūdens augstais īpatnējais siltums ietekmē klimata stabilitāti un temperatūras svārstības.
• Materiālu izvēlē — materiāli ar augstu īpatnējo siltumu labāk saglabā temperatūru, bet uzsilst lēnāk.

Piemērs

Ja ir 2 kg ūdens un mēs vēlamies to uzkarsēt par 30 °C, nepieciešamais siltums būs aptuveni:

Q = 2 kg · 4184 J/(kg·K) · 30 K ≈ 251 040 J

Kopsavilkumā — īpatnējais siltums raksturo vielas spēju absorbēt vai atdot enerģiju temperatūras maiņas laikā, tas ir būtisks parametri projektēšanā, eksperimentālajā fizikā, inženierijā un klimata pētījumos. Tā izpratne ļauj precīzi aprēķināt enerģijas prasības un paredzēt temperatūras uzvedību dažādās sistēmās.

Meklēt pēc burta