Šruti — vēdiskie svētie teksti: definīcija un nozīme hinduismā
Šruti ir vēdiskās literatūras krājums.
Śruti (sanskritā श्रुति, “tas, kas ir dzirdēts”) ir hinduistu svēto tekstu kanons. Šruti sastāv no tekstiem, kuri tradicionāli tiek uzskatīti par dievišķi atklātiem un mūžīgiem, tāpēc tos nevar precīzi datēt vienā konkrētā laika posmā — dažas daļas radušās ļoti senā periodā, citas ir jaunākas. Mūsdienu pētnieki Rgvedas senākās daļas parasti datē aptuveni 2. un 1. tūkstošgadi pr. Kr., taču atsevišķu tekstu veidošanās un kodifikācija norisinājusies ilgā laika sprīdī.
Sastāvs un klasifikācija
Sektora klasiskajā izpratnē Šruti pamatā ietver Vēdas — Rigveda, Samaveda, Yajurveda un Atharvaveda — un to palīgtektus. Katru Vēdu parasti sadala vairākās daļās:
- Samhitas — himnas un mantras;
- Brahmanas — rituāla paskaidrojumi un instrukcijas;
- Āraņjaki — tekstu daļas, kas saistītas ar klosterīgu vai meža dzīvi;
- Upanišadas — filozofiskās un mistiskās pārdomas par dvēseles, Brahman un atbrīvošanās (mokša) tēmām.
Dažādos tradīciju aprakstos zem termiņa šruti dažkārt ietver arī citas autoritatīvas tradīcijas, tomēr stingrā klasiska definīcija parasti aprobežojas ar Vēdām un to sastāvdaļām.
Autorība un doktrīna
Tradicionāli Šruti netiek uzskatīta par cilvēka radītu literatūru: tā ir apaurusheya — “necilvēciska, bezpersoniska” atklāsme. Tā tiek redzēta kā mūžīga patiesība, ko riši (redzētāji) “dzirdējuši” vai saņēmuši tieši no dievišķā avota. Šī uztvere piešķir šruti augstāko autoritāti hinduisma juridiskās, rituālās un filozofiskās domas ietvaros.
Orālā tradīcija un saglabāšana
Viena no ievērojamākajām šruti īpašībām ir tās ilggadējā mutvārdu saglabāšana. Tradicionālā guru–śišya sistēma nozīmē, ka teksti tiek nodoti no skolotāja uz skolēnu ar stingriem recitācijas noteikumiem. Lai nodrošinātu precizitāti, Vēdas tika apgūtas dažādos recitācijas veidos (piemēram, ekaha, krama, jata, ghana), kas ietver reversus, atkārtojumus un īpašas kombinācijas. Šie paņēmieni, kopā ar striktām fonētikas un intonācijas prasībām (śikṣā, chandas, vyākaraṇa), nodrošināja teikumu stabilitāti gadsimtu garumā.
Fonētika un spēks
Tradicionālā uzskata, ka šruti forza izriet no precīzas skaņas un intonācijas — vārds un nozīme svētajā valodā (sanskrītā) ir cieši saistīti. Tādēļ Vēdu tekstu skandēšana nav tikai lasīšana; tā ir rituāla darbība, kuras pareiza izpilde tiek uzskatīta par garīgi transformējošu un efekta radošu. Daudzas mantras un rituālie formula ir tieši aizgūtas no šruti un tiek izmantotas gan publiskos dievkalpojumos, gan privātās lūgšanās un džapa (mantru atkārtojumu) praksēs.
Attiecības ar smṛti un citiem tekstiem
Śruti tradicionāli tiek uzskatīta par augstāko autoritāti attiecībā uz metafiziku, rituālu un doktrīnām. Blakus šai, zemākā autoritāte ir smṛti (“tas, kas tiek atcerēts”) — autoru zinātnes darbi, likumi (piem., Manu Smṛti), episkas un purāņiskās literatūras tradicionāli, kas interpretē un piemēro šruti principus dzīvei. Smṛti dažkārt skaidro un adaptē šruti nozīmes konkrētām sabiedriskām vajadzībām un laikmetiem.
Filozofiskā un kultūras nozīme
Šruti ir bijusi filozofisku skolu, teoloģiskās domas un rituālo tradīciju pamats. Upanišadas, kas ir šruti daļa, kļuvušas par vairāku hinduisma filozofisko skolu (piem., Advaita, Dvaita, Viśiṣṭādvaita) iedvesmas avotu. Vēdu mantrām un rituāliem ir arī liela ietekme uz mūziku, literatūru, tempļu praksi un ikdienas reliģisko dzīvi.
Modernā nozīme un kritika
Mūsdienās šruti turpina būt centrālais tekstu avots lielā daļā hinduisma tradīciju: tās recitē templeos, tās pēta akadēmiskie un tradicionālie komentētāji, un tās iedvesmo jaunas interpretācijas un prakses. Vienlaikus akadēmiska kritika un sinoloģiska/filoloģiska izpēte pēta teksta sastāvu, vēsturiskos slāņus un valodas attīstību, kā arī to ietekmi un pielietojumu sabiedrībā.
Visbeidzot, Šruti ir gan reliģiska autoritāte, gan kultūras mantojums — tās nozīme slēpjas gan tekstu saturā, gan unikālajā mutvārdu tradīcijā, kas nodrošinājusi šo senču gudrības transmisiju cauri gadsimtiem.
-
Ayush The Hacky
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir Śruti?
A: Śruti (devanagari श्रुति, "dzirdētais") ir hinduisma vēdiskās literatūras krājums. Tas ir hinduistu svēto tekstu kanons, kas aptver visu hinduisma vēsturi un satur dažus no senākajiem zināmajiem hinduisma tekstiem.
J: Kā tika saglabāti Śruti?
A: Śruti tika saglabāti mutvārdu tradīcijas ceļā un pēc tam pierakstīti sanskritā. Tradicionāli to nevis lasīja, bet gan skandēja saskaņā ar ārkārtīgi precīziem gramatikas, skaļuma, intonācijas un ritma noteikumiem. Tas ļāva to saglabāt tūkstošiem gadu bez izmaiņām, mutiski mācot no guru uz šišju, no paaudzes paaudzē.
J: Kas sarakstīja Śruti?
Atbilde: Šruti nav autora; drīzāk tas ir dievišķs "kosmisko patiesības skaņu" ieraksts, ko dzirdējis riši. Par to saka, ka tas ir apaurusheya jeb "pārcilvēcisks".
J: No kā tiek veidotas mantras?
A: Lielākā daļa mantru ir ņemtas no Śruti un tiek izmantotas gan publiskos, gan sadzīviskos dievkalpojumos, kā arī personīgajās lūgšanās un džapā.
J: Ko ietver Šruti studēšana?
A.: Sruti studēšana ietver filozofiskas diskusijas, studijas un komentārus, kas ir devuši pamatu neskaitāmām domas skolām. Tā ietver arī dziļas studijas un meditāciju, lai apzinātos sevī ietverto gudrību.
J: Kā studenti mācās katru pantu?
A.: Studentiem bija jāiemācās katrs pants vienpadsmit dažādos veidos, tostarp atpakaļgaitā, lai saglabātu to laika gaitā bez izmaiņām vai izkropļojumiem.
J: Kādu iespaidu uz klausītāju atstāj šo svēto rakstu pareiza dziedāšana?
A: Ja šos Svētos Rakstus dzird pareizi skandēt, tiem ir maģiska iedarbība uz klausītāja dvēseli, jo šajā svētajā valodā vārds un jēga ir tik cieši saistīti.
