Piedāvājuma puses ekonomika (supply-side): definīcija, principi un kritika

Piedāvājuma puses ekonomika: definīcija, pamatprincipi, Lafera līkne, nodokļu ietekme un kritika par nevienlīdzību — kas aiz idejas un kādi argumenti pret to?

Piedāvājuma puses ekonomika (bieži dēvēta par "trickle-down economics") ir makroekonomiska teorija un politikas pieeja, kas balstās uz pieņēmumu, ka ekonomikas izaugsme vislabāk tiek veicināta, samazinot nodokļus un ierobežojot regulējumus tiem, kuri rada piedāvājumu — uzņēmējiem, investoriem un augsta ienākuma saņēmējiem. Saskaņā ar šo pieeju, samazinot nodokļus sabiedrības bagātākajiem, viņiem palielinās pieejamie līdzekļi investīcijām, paplašināšanai un darbaspēka nodarbināšanai, un tas galu galā «notecēs» arī uz pārējiem iedzīvotājiem. Pretinieki uzsver, ka bagātie var nepietiekami tērēt vai ieguldīt ekonomikā vietējā mērogā, bet gan aizvest kapitālu uz valstīm ar izdevīgākiem nodokļu nosacījumiem. Piedāvājuma puses politikas piekritēji parasti atbalsta arī ierobežotus valdības tēriņus, zemu inflāciju un mazāku ekonomikas regulējumu.

Principi un mehānismi

Piedāvājuma puses pieeja balstās uz vairākiem galvenajiem principiem:

• Nodokļu samazināšana kā stimulants: zemāki nodokļi uz ienākumiem un peļņu palielina privāto sektoru rīcībā esošos līdzekļus, padarot investīcijas vairāk izdevīgas.
• Regulējuma atvieglošana: mazāks administratīvais un juridiskais slogs samazina uzņēmējdarbības izmaksas un barjeras tirgus iekļūšanai.
• Potenciālā piedāvājuma pieaugums: politika ir vērsta uz ražošanas iespēju paplašināšanu (labākas tehnoloģijas, investīcijas, darbaspēka nodarbinātība), kas pārvietotu kopējo piedāvājumu uz labo pusi un ilgtermiņā samazinātu cenas/palielinātu reālo ienākumu līmeni.
• Pieņēmums par nodokļu ietekmi uz darba un investīciju motivāciju: augstākas nodokļu likmes varot mazināt darba vēlmi, investīciju aktivitāti un uzņēmējdarbības risku uzņemšanos.

Lafera līkne — teorētiska ilustrācija

Ekonomists Artūrs Lafers atbalstīja piedāvājuma puses ekonomiku ar teoriju, ko sauc par Lafera līkni. Teorija apgalvo, ka valdības nodokļu ieņēmumi (kopējie nodokļi) kā funkcija no nodokļu likmes nav lineāri: pie nodokļu likmes 0% ienākumi ir 0, pie 100% — arī 0 (jo nebūtu motivācijas pelnīt), tādēļ starp tām pastāv maksimums. Lafera interpretācija ir — ja nodokļi ir pārāk augsti, to samazināšana var palielināt valdības ieņēmumus, jo stimulē ekonomisko aktivitāti. Tajā pašā laikā, ja nodokļi ir zemāki par optimumu, to samazināšana samazinās ieņēmumus. Praktiski problēma ir tā, ka grūti noteikt, kur precīzi atrodas ekonomika uz šīs līknes, un atkarībā no konteksta iznākumi var būt atšķirīgi.

Vēsturiskie piemēri

Piedāvājuma puses principi tika plaši saistīti ar politiku vairākās valstīs 1980. gadu laikā. Viens no visbiežāk minētajiem piemēriem ir periods, kad Ronalds Reigans bija ASV prezidents. Ienākumu nodokļi turīgākajiem amerikāņiem viņa divu pilnvaru laikā tika samazināti no aptuveni 70 % līdz 50 %, bet vēlāk — līdz apmēram 28 %. Tika samazināti arī kapitāla pieauguma nodokļi. Piedāvājuma puses atbalstītāji apgalvo, ka šie pasākumi veicināja ekonomikas atveseļošanos 80. gados un vēlākus izaugsmes periodus. Līdzīgu politiku īstenoja arī Lielbritānijā Margetas Tečeres valdība, kas veicināja deregulāciju un nodokļu reformu.

Vēlākos gados ir arī citi piemēri (piem., 2000. gadu un 2010. gadu nodokļu reformas dažādās valstīs), kuros piedāvājuma puses argumenti tika izmantoti kā pamatā politikas izmaiņām. Rezultāti tomēr ekonomiskajos rādītājos un sabiedriskajās sekās ir bijuši atšķirīgi atkarībā no valsts, konteksta un blakuspolitiskiem lēmumiem (piem., par tēriņu samazināšanu vai nepietiekamu fiskālo konsolidāciju).

Empīriskie pierādījumi

Empīriskie pētījumi par nodokļu samazinājumu ietekmi uz ekonomisko izaugsmi un nodokļu ieņēmumiem ir daudzveidīgi. Galvenās atziņas:

• Daži pētījumi rāda īstermiņa stimulējošu efektu uz investīcijām un daļēju nodarbinātības pieaugumu, īpaši ja uzņēmējdarbībai tika šķēršļi pirms reformas.
• Ilgtermiņa izaugsmes ieguvumi nav viennozīmīgi pierādīti — daudzi darbi atklāj nelielu vai nenozīmīgu ietekmi uz ilgtermiņa ekonomisko produktivitāti, ja nodokļu samazinājumi netiek papildināti ar produktīvām investīcijām infrastruktūrā, izglītībā vai tehnoloģijās.
• Ja nodokļu samazināšana nav kompensēta ar izdevumu samazināšanu vai citiem ieņēmumu avotiem, tā nereti noved pie budžeta deficīta pieauguma un valsts parāda palielināšanās, kas var radīt negatīvas sekas fiskālajā ilgtermiņā.
• Ietekme ir atkarīga no tā, kas tieši saņem nodokļu samazinājumu: nodokļu atvieglojumi vidus slānim un zemu ienākumu grupām parasti stimulē pieprasījumu ātrāk, jo šo grupu patēriņa vēlme ir lielāka nekā ļoti turīgu cilvēku.

Kritika

Piedāvājuma puses ekonomikas kritiķi norāda uz vairākiem būtiskiem trūkumiem un riskiem:

• Nepastāvīgs noteces efekts: kritiķi apgalvo, ka bagātie ne vienmēr iegulda pietiekami daudz līdzekļu ekonomikā tā, lai tas nozīmīgi uzlabotu dzīves līmeni plašākām iedzīvotāju grupām — tā sauktā «trickle-down» mehānika ne vienmēr darbojas. Šo pieeju dažkārt dēvē par vudū ekonomiku.
• Pieaugoša nevienlīdzība: pastāv pierādījumi, ka nodokļu samazināšana augstākajiem ienākumu līmeņiem var palielināt ienākumu plaisu starp bagātajiem un nabadzīgajiem.
• Sociālā atbalsta samazināšana: ja nodokļu ieņēmumi samazinās, bieži tiek skartas sociālās programmas, kas palīdz zemāk ienākumu grupām, — tas var pasliktināt dzīves apstākļus tiem, kam atbalsts ir nepieciešams.
• Budžeta deficīti un parāds: ja nodokļu samazinājumi tiek kombinēti ar militāriem vai citiem izdevumu palielinājumiem, valsts var nonākt pie ilgstošiem budžeta deficītiem un parāda pieauguma, kas ierobežo nākotnes politikas iespējas.

Alternatīvas un kompromisi

Ekonomiskajā politikā ir alternatīvas piedāvājuma puses pieejai vai tās kombinācijas, kuras cenšas līdzsvarot izaugsmes stimulu ar sociālu taisnīgumu un fiskālo ilgtspēju:

• Pieprasījuma vadīta (Keynesiska) pieeja: valdības stimulēšana ar publiskiem tēriņiem, lai palielinātu kopējo pieprasījumu recesijas laikā.
• Progressīva nodokļu sistēma ar mērķtiecīgu atbalstu: saglabāt fiskālo bāzi un vienlaikus nodrošināt sociālo drošību un ieguldījumus cilvēkkapitālā (izglītība, veselība).
• Strukturālas reformas, kas palielina produktivitāti: ieguldījumi infrastruktūrā, izglītībā, pētniecībā un tehnoloģijās, kas ilgtermiņā uzlabo piedāvājumu, ne tikai nodokļu stimuli.
• Mērķtiecīgas atbalsta programmas un nodokļu kredīti maznodrošinātām ģimenēm, kas veicina gan patēriņu, gan sociālo iekļaušanu.

Secinājums

Piedāvājuma puses ekonomika piedāvā skaidru, saprotamu risinājumu — stimulēt ražošanas pusi, samazinot nodokļus un regulējumu. Tomēr prakse rāda, ka iznākumi ir atkarīgi no konkrētā ekonomiskā konteksta, nodokļu izmaiņu struktūras, blakus politikas soļiem un to, kā tiek risināta fiskālā līdzsvara problēma. Lai gan nodokļu samazinājumi var veicināt dažas investīcijas un izaugsmi, tie arī var palielināt nevienlīdzību un budžeta deficītus, ja netiek pienācīgi kompensēti ar citiem pasākumiem. Tāpēc efektīvai politikas veidošanai nepieciešams izvērtēt empīriskos datus, mērķus (izaugsme, nodarbinātība, taisnīgums) un ilgtermiņa fiskālos ierobežojumus.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir piedāvājuma puses ekonomika?

J: Ko uzskata piedāvājuma puses ekonomikas piekritēji?

J: Kas atbalstīja piedāvājuma puses ekonomiku ar teoriju, ko sauc par Lafera līkni?

J: Kā piedāvājuma puses ekonomika tika izmantota Ronalda Reigana prezidentūras laikā?

J: Ko par piedāvājuma puses ekonomikas politiku saka tās atbalstītāji?

J: Kāda ir šīs politikas kritika?

J: Kas ir vudū ekonomika?

Meklēt pēc burta