Sinhronā niršana — definīcija, noteikumi un olimpiskā disciplīna
Sinhronā niršana — olimpiskā disciplīna: definīcija, noteikumi, tiesāšana, tehnika un sinhronizācija no 3 m tramplīna un 10 m platformas.
Sinhronā niršana (sinhronā niršana) ir sporta veids, kurā divi nirēji vienlaicīgi kā komanda nirst no trīs metru tramplīna vai desmit metru platformas. Tas ir viens no niršanas veidiem, kas kopš 2000. gada Sidnejas olimpiskajām spēlēm ir iekļauts olimpiskajās spēlēs. Sacensības sastāv no piecām vai sešām kārtām atkarībā no disciplīnām. Pirmajās divās kārtās nirēji veic divus pamata lēcienus. Pēc tam no trešās līdz piektajai kārtai viņi veic sarežģītākus brīvā stila lēcienus. Uzvarētāji tiek noteikti pēc tiesnešu kopvērtējuma. Ir divu veidu tiesneši. Viens ir tehniskais tiesnesis, kas vērtē niršanas pabeigtības pakāpi. Otrs ir sinhro tiesnesis, kurš vērtē divu nirēju sinhronizāciju. (sinhro)
Kas ir sinhronā niršana
Sinhronā niršana ir komandu sports, kurā divi nirēji (viens pa kreisi, otrs pa labi) vienlaikus izpilda vienu lēcienu no tramplīna vai platformas. Galvenie kritēriji ir:
- Tehniskā izpilde: katra nirēja ķermeņa pozīcija, lēciena forma, iekļūšana ūdenī bez lieliem šļakatām;
- Sinhronizācija: laika precizitāte, rotāciju un kāju/roku pozīciju saskaņa starp abiem nirējiem;
- Sarežģītība: lēciena grūtības pakāpe (Degree of Difficulty, DD), kas ietekmē galīgo punktu skaitīšanu.
Sacensību formāts un noteikumi
Standarta sacensības parasti ietver vairāk kārtu:
- Pirmās kārtas parasti satur obligātos vai zemākas grūtības lēcienus (noliktas pēc noteikumiem); tās nodrošina, ka komandas demonstrē pamatprasmes.
- Nākamajās kārtās ir brīvā stila — sarežģītāki lēcieni ar augstāku DD.
- Atkarībā no sacensību līmeņa var būt piecas vai sešas kārtas. Katrā kārtā komanda izpilda vienu lēcienu.
Vispārējie noteikumi iekļauj arī laika ierobežojumus starp lēcieniem, ekipējuma prasības (piem., nirēju peldkostīmi) un drošības normas baseinā.
Vērtēšana un tiesneši
Sinhronā niršanā vērtēšana notiek divos aspektos: individuālā izpilde un sinhronizācija. Tiesnešu sniegtos vērtējumus apvieno, aprēķinot gala punktus, ņemot vērā arī lēciena grūtību (DD). Tipiski principi:
- Katrs tiesnesis piešķir vērtējumu skalā (parasti no 0 līdz 10 ar 0,5 punktu soli).
- No tiesnešu dotajiem rezultātiem tiek izslēgti ārējie ekstremi (augstākais un zemākais), tad pārējie summējas.
- Summa tiek reizināta ar lēciena DD, iegūstot gala rezultātu katram lēcienam.
Divu veidu tiesneši: tehniskie tiesneši (vērtē individuālo izpildi, ķermeņa formu, piesēšanos ūdenī) un sinhronizācijas tiesneši (vērtē laika vienlaicību, rotāciju saskaņošanu un identitāti kustībās).
Vēsture un olimpiskā iekļaušana
Sinhronā niršana kā oficiāla sacensību disciplīna radās vēlāk nekā tradicionālā individuālā niršana. Tā popularitāte pieauga 1990. gados, un kopš 2000. gada Sidnejas olimpiskajās spēlēs sinhronā niršana ir daļa no olimpiskajām programmām. Tā ir aizraujoša gan skatītājiem, gan sportistiem, jo apvieno estētiku ar tehnisku prasmi.
Tehnika, treniņi un drošība
Treniņos komandām jāpievērš uzmanība kopīgai ritmikai un signāliem izpildei. Galvenie treniņu elementi:
- individuālā tehnika — stabils ķermeņa stāvoklis, kāju un roku līnijas;
- sinhronizācijas vingrinājumi — laika skaitītāji, video analīze un atkārtojumi;
- spēka un mobilitātes treniņi sauszemē (stiprums, fleksibilitāte);
- darbība ar treneri pie baseina un droša progresija uz sarežģītākiem lēcieniem.
Drošība ietver pareizu iesildīšanos, pakāpenisku grūtības palielināšanu, un kvalificētu uzraudzību, jo īpaši platformas niršanā (10 m) bīstamība ir augstāka.
Disciplīnas un variācijas
Sinhronā niršana tiek izspēlēta no abiem populārajiem objektu veidiem:
- 3 m tramplīns — pieļauj elastību un atgriezienus, lēcieni bieži ietver ātras rotācijas;
- 10 m platforma — dod laiku sarežģītākām rotācijām, bet pieļauj mazāku kļūdu robežu pie ūdens ietekmes.
Starptautiski ir sacensības vīriešiem, sievietēm un arī jau parādījušās jauktās (mixed) komandas dažos čempionātos.
Biežas kļūdas un taktika
- nepilnīga sinhronizācija laika ziņā (vienam sākt vai beigt nedaudz agrāk);
- atšķirīga rotāciju ātruma kontrole — viens nirējs grozās ātrāk nekā otrs;
- neidentiska ķermeņa pozīcija lēciena izpildes laikā;
- par lielu vai par mazu šļakatu iekļūstot ūdenī — būtisks sods tehniskajā vērtējumā.
Taktika: komandas izvēlas lēcienu kombināciju, kas optimizē kopējo punktu summu, ņemot vērā gan izpildes drošību, gan grūtības faktoru.
Nobeigums
Sinhronā niršana apvieno estētiku, komandas sadarbību un precizitāti. Tas ir tehniski prasīgs sports, kur veiksmīga snieguma atslēga ir gan individuālā meistarība, gan precīza un saskaņota izpilde starp abiem nirējiem. Sacensību rezultāti atkarīgi no vērtētāju sprieduma, lēcienu grūtības un komandas spējas uzturēt perfekti sinhronizētus elementus visos lēcienos.
Sinhronās niršanas vēsture
Sinhronā niršana starptautiski tika ieviesta 1995. gada FINA Pasaules kausa izcīņā. 1999. gadā Lozannā notikušajā SOK Izpildpadomes sanāksmē Olimpisko spēļu programmā tika iekļautas četras sinhronās niršanas sacensības. Pēc tam tas kļuva par olimpisko sporta veidu, debitējot 2000. gada Sidnejas spēlēs ar trīs metru tramplīna un desmit metru platformas sacensībām gan vīriešiem, gan sievietēm.
Niršanas veids
Niršanas grupas
Ir sešas niršanas grupas. Pirmajās četrās ir norādīts, kādā virzienā nirējs griežas.
1. Priekšējā grupa: Ūdenslīdējs ir vērsts pret dēļa priekšpusi un lēkā uz ūdens.
2. Atpakaļgaitas grupa: Niršana atpakaļgaitā sākas uz dēļa gala, nirējiem muguras virzienā uz ūdeni.
3. Reversā grupa: Apgrieztās grupas niršana sākas ar nirēju, kas ir vērsts pret dēļa priekšpusi, un pēc tam tas griežas pret dēli.
4. Iekšējā grupa: šie niršanas veidi sākas uz dēļa gala, nirējiem muguras pusē pret ūdeni, bet pēc tam tie griežas pret dēli.
5. Virpošanas grupa: Jebkurš niršanas veids, kurā tiek izmantots pagrieziens, izņemot stendus uz rokām.
6. Roku balstu grupa: Pirms niršanas niršana sākas ar stāju uz rokām platformas galā.
Ķermeņa pozīcijas
Niršanu var veikt, izmantojot vienu no šādām četrām pozīcijām.
Līdaka: Roku izvietojums var atšķirties atkarībā no katra nirēja niršanas.
Tuck: Ķermenis ir saliekts viduklī un ceļgalos, augšstilbi pietuvināti krūtīm. Papēži tiek turēti tuvu sēžamvietai, un pēdas jātur kopā.
Taisni: bez saliekuma jostasvietā vai ceļgalos. Roku novietojumu var mainīt pēc nirēja izvēles vai arī to nosaka veiktais niršanas veids.
Brīvi: izmantojot jebkuru no iepriekš minētajām trim pozīcijām vai to kombinācijas, veicot niršanu ar pagriezienu.
Vērtēšana un vērtēšana
Vērtēšana
Individuālās disciplīnas vērtē septiņi tiesneši, bet sinhrono niršanu - 11 tiesneši. Sinhronās niršanas sacensībās trīs tiesneši vērtē A nirēja A sniegumu, bet trīs citi tiesneši vērtē B nirēja B sniegumu. Pārējie pieci tiesneši vērtē divu nirēju sinhronizāciju. Katrs tiesnesis novērtē niršanu ar 0 līdz 10 punktiem, sadalot tos pa pusei punkta.
10: Lieliski
8,5-9,5: ļoti labi
7-8: labi
5-6,5: apmierinoši
2,5-4,5: nepietiekams
0,5-2: neapmierinoši
0: Pilnīgi neizdevās
Vērtēšana
Lai noteiktu kopējo rezultātu, tiesneši vērtē šādas niršanas daļas:
Tuvošanās: vairāki soļi uz priekšu līdz dēļa galam pirms pacelšanās. Tai jābūt vienmērīgai, bet spēcīgai un ar labu formu.
Pacelšanās: nirēja lēciens no dēļa pirms niršanas izpildes. ir svarīgi parādīt kontroli un līdzsvaru, kā arī atbilstošu leņķi un attālumu no dēļa.
Augstums: Augstāks lēciens ļauj nirējiem nirt ar precizitāti un kustību gludumu.
Izpilde: pareizs mehāniskais izpildījums, prasmes, forma un grācija.
Ieraksts: Ienākšana ūdenī ir svarīga, jo tas ir pēdējais brīdis, ko vēro tiesnesis. Tam jābūt vertikālam ar minimālu šļakatu daudzumu.
Meklēt