Trešais stāvoklis Francijā — definīcija, loma un vēsturiskā nozīme
Trešais stāvoklis Francijā pirms 1789. gada revolūcijas bija plaša sabiedrības daļa, kas iekļāva zemniekus, pilsētu strādniekus, amatniekus un buržuāziju (tirdzniecības un profesionālo slāņu pārstāvjus). Pretstatā pirmajam stāvoklim (baznīcai) un otrajam stāvoklim (muižniecībai), trešais stāvoklis nepārtraukti saskārās ar sociālu un ekonomisku nevienlīdzību un lielāko daļu nodokļu un feodālo pienākumu nesa tieši vai netieši.
Kas bija galvenās sūdzības?
- Nodokļu slogs: trešajam stāvoklim nācās maksāt lielāko daļu nodokļu (tieši un netieši), kā arī pakļauties feodālajām nodevām un tiesībām, kas bieži saņēma muižnieku vai baznīcas labumu.
- Politiskā nepārstāvība: Estrādēs (Estates-General) katram stāvoklim bija viens balsojums, kas deva privilēģiju pirmajam un otrajam stāvoklim, pat ja trešais pārstāvēja lielāko iedzīvotāju daļu.
- Sociālās privilēģijas: muižniecībai un baznīcai bija juridiskas un ekonomiskas priekšrocības — atvieglojumi, piekļuve amatiem un tiesībām, kuras trešajam stāvoklim bija liegts iegūt.
Notikumu virkne 1789. gadā
1789. gada maijā karalis Lūijs XVI sasauca Visu stāvokļu sanāksmi (Estates-General) finansiālas krīzes dēļ. Trešā stāvokļa pārstāvji sagatavoja cahiers de doléances — sūdzību manifestus, bet strīdīgais balsojumu princips un atsacīšanās no reformām radīja spriedzi.
17. jūnijā trešais stāvoklis sevi pasludināja par Nacionālo sapulci, apņemoties sagatavot konstitūciju. Kad viņiem liedza piekļuvi sapulču zālei vai tie tika bloķēti, daļa deputātu sanāca 20. jūnijā ērtā vietā — tenisa hallē — un nodeva pazīstamo Tenisa kortu zvērestu (Serment du Jeu de Paume), solot nešķirties, kamēr netiks izstrādāta konstitūcija.
Šī rīcība un turpmākā tautas mobilizācija izraisīja plašākus notikumus: 14. jūlijā 1789. gadā Parīzes Bastīlijas sagūstīšana kļuva par revolūcijas simbolu. Drīz pēc tam — augustā — tika atcelti feodālie pienākumi, un 26. augustā pieņēma cilvēcisko un pilsoņu tiesību deklarāciju.
Trešā stāvokļa nozīme un sekas
- Beidzās absolūtā privilēģiju sistēma: tika atcelti daudzi feodālie pienākumi un privilēģijas, kas bija pamats šķiru nevienlīdzībai.
- Politiska transformācija: notika pāreja no absolūtās monarhijas uz republikas idejām — 1792. gadā tika pasludināta Francijas Republika, un 1793. gadā Lūijs XVI tika notiesāts un izpildīts — tas kritiski ietekmēja monarhijas stāvokli.
- Modernās valsts un pilsoniskās tiesības: revolūcija veicināja moderno nacionālas valsts attīstību, likuma pārākumu un pilsoniskās brīvības ideju izplatību.
- Starptautiska iedarbība: notikumi Francijā iedvesmoja politiskas pārmaiņas un revolūcijas citur Eiropā un pasaulē, kā arī izraisīja kara un diplomātisku reakciju no monarhisku lielvalstu puses.
Kratīts, ne izskaidrots vienkārši
Ir svarīgi precizēt: trešais stāvoklis nebija vienāda, viendabīga grupa — tajā bija gan relatīvi turīgā buržuāzija, kas vēlējās politiskas pārstāvības un ekonomisku brīvību, gan nabadzīgi zemnieki, kuri cīnījās ar iztikas grūtībām un feodālo spiedienu. Revolūcija deva iespēju šīm dažādajām grupām kopā ietekmēt politiku, bet arī radīja jaunas pretrunas un konfliktus nākamajos gados.
Kopsavilkumā: Trešais stāvoklis bija revolūcijas centrālā spēka avots — tas pārstāvēja lielāko daļu Francijas iedzīvotāju un kļuva par dzinējspēku, kas satricināja veco šķiru sistēmu, veicināja tiesību un politisko pārmaiņu pieaugumu, kā arī atstāja ilgstošu ietekmi uz mūsdienu demokrātijas un pilsonisko tiesību izpratni.
