Koplietošanas traģēdija: definīcija, cēloņi un risinājumi
"The tragedy of the commons" (koplietošanas traģēdija) bija Gareta Hārdina (Garrett Hardin) raksts, kas 1968. gadā tika publicēts žurnālā Science. Tajā aprakstīta situācija, kad resursu koplietojuma dēļ katra indivīda rīcība, šķietami racionāla no individuālā viedokļa, kolektīvi noved pie resursa pārmērīgas izsīkšanas vai sabojāšanas. Hardina piemērs — ganāmpulku ganīšana uz kopīgas zemes — ilustrē, kā katrs lopu īpašnieks iegūst labumu, piespiedu noliktu savu ganāmpulku, bet kopā tas noved pie pārmērīgas izmantošanas un zemes degradācijas.
Definīcija īsumā
Koplietošanas traģēdija raksturo situācijas, kurās ir kopīgs resurss, kas ir rivalitātes (t.i., viena cilvēka izmantošana samazina, pieejamo citiem) un neizslēdzamības (grūti vai neiespējami novērst piekļuvi citiem). Bez skaidras pārvaldības vai saistošiem noteikumiem indivīdi, sekodami saviem īstermiņa interesēm, rīkojas tā, ka resurss ilgtermiņā tiek sabojāts vai izsūkts.
Vēsturiskā perspektīva
Hardina raksts 1968. gadā popularizēja šo ideju plašai publikai, taču pats koncepts nav viņa izgudrojums. Jau 1833. gadā Viljams Forsters Loids (William Forster Lloyd) rakstīja par situāciju, kad lopkopji ganīja govis uz koplietošanas zemes: katrai govij ir privāts ieguvums, bet pārējo ganāmpulku īpašnieki cieš zaudējumus, jo zeme tiek pārmērīgi apsaimniekota.
Galvenie cēloņi
- Individuālās motivācijas konflikts ar kolektīvo labumu: indivīdi mēģina maksimizēt savas priekšrocības, nerēķinoties ar kopīgo izmaksu.
- Trūkst īpašumtiesību vai piekļuves kontroļu: ja piekļuve resursam ir brīva, nav stimula to sargāt.
- Negatīvie ārējie efekti: izmaksas par resursa degradāciju sadalās starp visiem, bet ieguvumi no izmantošanas paliek izmantojamajam.
- Īstermiņa domāšana un nākotnes atlaide: indivīdi dod priekšroku tūlītējiem ieguvumiem, nevis ilgtermiņa saglabāšanai.
- Grūtības uzraudzīt un piemērot sankcijas: bez uzraudzības un soda mehānismiem noteikumi bieži netiek ievēroti.
Piemēri
- Zivju resursi: pārmērīga zveja, kas izsmeļ populācijas un bojā ekosistēmas.
- Atmosfēra un klimats: emisijas un piesārņojums — katram emitentam īstermiņā ir ieguvums, taču kopā veidojas globālas problēmas.
- Grundūdens un akvakultūra: pārmērīga ūdens ieguve pazemina aku līmeni un samazina pieejamību citiem lietotājiem.
- Publiskās vietas un infrastruktūra: parki, sabiedriskie tualetes, iepirkšanās centri — pārmērīga izmantošana vai nolaidība var samazināt kvalitāti visiem.
- Pilsētu apbūve un atkritumi: pārpildītas rajonu zonas vai bēgļu nometnes, kur trūkst atkritumu apsaimniekošanas un pakalpojumu, kas noved pie higiēnas vai veselības problēmām.
Saistība ar spēļu teoriju
Koplietošanas traģēdiju bieži izmanto kā piemēru spēļu teorijas situācijām, kur dominē Nash/Nash līdzsvars, kur individuāli racionāla izvēle noved pie kolektīvi sliktākā iznākuma. Skatāmi analoģiski piemēri ir “prisoner’s dilemma” tipa situācijas, kur sadarbība būtu labāka visiem, bet bez uzticēšanās vai garantijām katrs izvēlas defektēt.
Iespējamie risinājumi
Koplietošanas traģēdija nav nenovēršama — ir vairākas pieejas, kā mazināt vai novērst problēmu:
- Privatizācija: piešķirot individuālas īpašumtiesības, radot stimulu ilgtspējīgai apsaimniekošanai. Tomēr tas nav vienmēr iespējams vai ētiski piemērojams visās situācijās.
- Regulācija un likumdošana: valdību noteikti ierobežojumi, kvotas, licences vai aizliegumi var efektīvi kontrolēt izmantošanu.
- Tirgus mehānismu izmantošana: vides nodokļi, piesārņotāju maksas vai tirgojamas kvotas (piem., emisiju kvotas) iekš ekonomiskajiem stimuļiem samazināt pārmērīgu izmantošanu.
- Kopienu pašpārvalde: vietējas kopienas likumi, normu noteikšana, uzraudzība un sodi. Elinora Ostroma pētījumi parādīja, ka daudzos gadījumos kopienas spēj ilgtermiņā pārvaldīt kopresursus bez centralizētas valsts iejaukšanās.
- Tehnoloģiskie risinājumi: efektīvāka resursu izmantošana, atkritumu pārstrāde, alternatīvi resursi un monitoringa tehnoloģijas (piem., satelītu novērošana, sensori).
- Izglītība un sabiedrības apziņa: informēšana par sekām un veicināšana sadarboties var mainīt uzvedību.
- Starptautiska sadarbība: globālu resursu (piem., klimata, jūras) pārvaldībai nepieciešami starptautiski līgumi un mehānismi.
Kritika un nianses
Hardina modelis ir spēcīgs domāšanas instruments, taču tas saņēmis arī kritiku. Kritiķi norāda, ka Hardins pieņēmās ar “atvērta piekļuves” situāciju un nenovērtēja to, cik bieži cilvēki spēj izveidot efektīvas vietējas institūcijas kopresursu pārvaldībai. Elinora Ostroma darbs parādīja daudzas veiksmīgas prakses, kur kopienas pašas nosaka noteikumus, uzrauga un piemēro sodus, līdz ar to traģēdija nav neizbēgama.
Secinājums
Koplietošanas traģēdija palīdz izprast, kā individuālas, racionālas izvēles var novest pie kolektīva zaudējuma. Saprotot cēloņus un dažādos risinājumus — no īpašumtiesībām un reglamentēšanas līdz kopienu pārvaldībai un tirgus mehānismiem — iespējams veidot ilgtspējīgas pieejas resursu apsaimniekošanai. Galvenais ir atzīt, ka problēmai ir gan ekonomiskas, gan sociālas un institucionālas dimensijas, un risinājumi bieži prasa kombinētu pieeju.
Mūsdienu diskusijās par ekoloģiju bieži tiek izmantota koplietošanas traģēdija. Tā ir arī spēļu teorijas tēma.
Jautājumi un atbildes
J: Kāda ir kopienas traģēdija?
A: Koplietošanas traģēdija ir problēma, ko 1968. gadā savā rakstā aprakstīja Garets Hārdins (Garrett Hardin) un kas rodas tad, kad daudzi indivīdi ar savām idejām var pasliktināt kaut ko, kas visiem ir kopīgs, pat ja neviens to nevēlas.
J: Vai ūdens piesārņojums var rasties pat tad, ja neviens nevēlas piesārņot?
A: Jā, ūdens piesārņojums var rasties pat tad, ja neviens nevēlas piesārņot, jo daudzi cilvēki var vēlēties izmantot ūdeni saviem mērķiem, piemēram, mazgāties un izmest atkritumus, un katrs cilvēks var domāt, ka viņa nelielais piesārņojums neietekmē ūdens kvalitāti.
Jautājums: Kāpēc ūdens tiek piesārņots pat tad, ja neviens to nevēlas?
A: Ūdens piesārņojums notiek pat tad, ja neviens to nevēlas, jo to veicina daudzi cilvēki ar savu motivāciju.
Jautājums: Kāda ir Viljama Forstera Loida saistība ar kopīgo resursu traģēdiju?
A.: Viljams Forsters Loids 1833. gadā rakstīja par koplietošanas traģēdiju, norādot, ka katra govs dod labumu savam īpašniekam, bet, pārmērīgi ganoties, kaitē zemei kopumā visiem ganāmpulkiem.
J: Kur var rasties kopienas traģēdija?
A: Koplietošanas traģēdija var rasties graustu rajonos un citās pārpildītās vietās, piemēram, bēgļu nometnēs.
J: Kādā kontekstā bieži izmanto koplietošanas traģēdiju?
A.: Kopīgo labumu traģēdija bieži tiek izmantota mūsdienu diskusijās par ekoloģiju.
J: Kas ir spēļu teorija?
A: Spēļu teorija ir matemātikas nozare, kas nodarbojas ar lēmumu pieņemšanas analīzi situācijās, kad divām vai vairākām personām ir konfliktējošas intereses. Kopīgo resursu traģēdija ir spēļu teorijas tēma.
