Turkifikācija — definīcija, vēsture un piespiedu asimilācija Turcijā
Uzzini Turkifikācijas definīciju, vēsturi un piespiedu asimilāciju Turcijā — ietekme uz valodu, kultūru un minoritātēm.
Turkifikācija ir process, kurā kultūras, valodas vai etniskā ziņā neturku kopiena vai reģions kļūst par turku kultūras, valodas vai etniskā identitātes apgabalu. Turkifikācija var notikt gan brīvprātīgi — caur asimilāciju, starpkultūru mijiedarbību un valodas maiņu, — gan piespiedu ceļā — izmantojot valsts politiku, likumus, pārvietošanu vai vardarbību. Pirms turku ierašanās mūsdienu Turcijas teritorijā dzīvoja daudzas etniskas grupas, tai skaitā grieķi, kurdi, armēņi un citas. Šo grupu identitātes un valodas gadsimtu gaitā tika ietekmētas gan Osmanu impērijas, gan vēlāk Republikas politikām; īpaši izteikts bija otrais, 20. gadsimta pirmais pusgadsimts, kad veidojās mūsdienu Turcijas nacionālā valsts.
Vēsturiskie posmi
Osmanu impērijas laikā dominēja tā saucamā millet sistēma, kas noteica reliģisko kopienu autonomiju tiesību un administrācijas jautājumos. Tas ļāva saglabāt vietējās valodas un tradīcijas daudzās kopienās, tomēr ilgtermiņā valodas maiņa, reliģiskā konversija un sociālā mobilitāte veicināja pakāpenisku asimilāciju.
19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā, kad Eiropā pieauga nacionālo ideju ietekme, arī Anatolijā sāka pieaugt turku nacionālisms. Jaunatnes turku organizācijas (piem., Jaunā Turku kustība un vēlākos gados Komiteja apvienošanās un progresa dalībnieki) vasaras un kara laikā īstenoja centralizējošākas politikas. Pirmajā pasaules karā un tā priekšvakarā notika plašas deportācijas un vardarbība pret armēņu, asīriešu un dažām grieķu kopienām — vairums ārvalstu vēsturnieku un institūciju šo periodu raksturo kā armēņu genocīdu, taču Turcijas valsts oficiālā nostāja šo nosaukumu ilgstoši ir noraidījusi.
1923. gada Grieķijas–Turcijas iedzīvotāju apmaiņa (saskaņā ar Lozannes līgumu) bija piespiedu rakstura starpvalstu populācijas maiņa, kas izraisīja simtu tūkstošu cilvēku pārvietošanos un būtiski mainīja reģionālo etnisko sastāvu.
Mustafa Kemal Atatürka vadītās Turcijas Republikas agrīnajos gados (1920.–1930. gadi) sākās intensīva nacionālās identitātes veidošana un modernizācija. Šīs reformas ietvēra:
- valsts valodas stiprināšanu un valsts institūciju centralizāciju;
- alfabēta reforma — pāreja uz latīņu burtu alfabētu (1928) un valodas tīrīšana no arābu un persiešu aizņēmumiem;
- vārdu likums (1934) un citas normatīvas, kas veicināja «turku» personiska līmeņa identitātes uzsvēršanu;
- vietvārdu un kultūras mantojuma konformēšana jaunajai nacionālajai naratīvai.
Piespiedu asimilācijas metodes
Piespiedu turkifikācija var ietvert dažādas prakses, tai skaitā:
- izglītības valodas ierobežošanu vai aizliegumu mācīt mazākumtautību valodās skolās;
- administratīvas vietvārdu maiņas un muzeju, memoriālu interpretācijas centralizācija;
- pārvietošanas, deportācijas un piespiedu iedzīvotāju maiņas (piemēram, 1923. gada apmaiņa un vietējas represijas 1930. gados);
- politiska spiediena un vardarbības izmantošana pret tiem, kas saglabā atšķirīgu etnisko vai kultūras identitāti (piem., vardarbība pret kurdu sacelumu reģionos, Tunceli/Dersim 1937–1938);
- ekonomiskas un sociālas politikas, kas veicina integrāciju vai izspiež valodu un kultūru no publiskās telpas.
Mūsdienu attīstība un politiskā ainava
20. gadsimta beigās un 21. gadsimta sākumā ārējs spiediens — īpaši Eiropas Savienības iestāžu prasības — un vietējās politiskās pārmaiņas spieda Turciju veikt dažas reformas mazākumtautību tiesību jomā. Piemēram, 2000. gadu sākumā tika atļautas ierobežotas kurdu valodas apraides iespējas, radīti valodu kursi un daļēja atvēršana mācībām mazākumtautību valodās. Tomēr valsts drošības argumenti un politiskās spriedzes dēļ šīs reformas bieži ir bijušas nepilnīgas vai atkāpjās atkarībā no politiskās situācijas.
Sekas un kritika
Piespiedu un strukturāla turkifikācija ir atstājusi vairākas ilgtermiņa sekas:
- valodu zudums un reģionālo kultūru vājināšanās — daudzas vietējās valodas un dialekti kļuvuši retāk lietoti;
- demogrāfiskas izmaiņas un kopienu pārvietošana, kas mainīja vietējo kultūras ainavu;
- starptautiska kritika par cilvēktiesību pārkāpumiem un aicinājumi uz atzīšanu, taisnīgumu un kompensācijām attiecībā uz vēsturiskām traģēdijām;
- sociālas spriedzes un integrācijas izaicinājumi, jo daļa mazākumtautību cenšas saglabāt identitāti pretspēkam centralizētajām politikām.
Noslēgums
Turkifikācija Turcijā ir daudzslāņains fenomens, kas ietver gan brīvprātīgas asimilācijas, gan piespiedu politikas. Tā skaidro daļēji, kāpēc mūsdienu turku kultūra ir sarežģīts sajaukums: tajā saplūst Rietumu modernizācijas impulsi, islāmiskā reliģiskā mantojuma ietekme un Centrālāzijas nomadu tradīcijas (kuru atblāzmas dažkārt tiek raksturotas kā šamanisma ietekme), kā arī ilgstoša Anatolijas vietējo kultūru ietekme. Diskusijas par vēsturiskajiem notikumiem, atzīšanu un mazākumtautību tiesībām Turcijā turpinās, un daudzi uzskata, ka atklāta izpēte un dialogs ir nepieciešami, lai rastu mierīgākus un iekļaujošākus risinājumus nākotnē.
Meklēt