Vediskais periods Indijā: Vēdas, Indoārijieši un Janapadas (1500–600 p.m.ē.)

Iedziļinies Vediskajā periodā (1500–600 p.m.ē.): Vēdas, Indoārijiešu migrācija, Janapadas veidošanās, kultūras pārmaiņas un arheoloģiskie atradumi Ganga līdzenumā.

Vediskais periods (vēdiskais laikmets) aptuveni 1500–600 p.m.ē. ir nozīmīgs posms Indijas subkontinenta vēsturē, kas seko pēc Indus ielejas civilizācijas norieta un ved pie pilsētu sabrukuma un pēc tam jaunas kultūras izveides. Šo laikmetu raksturo Vēdu tekstu radīšana un mutiska nodošana, pāreja no galvenokārt lopkopības uz lauksaimniecību, sociālo šķiru nostiprināšanās un vairāku agrāro karalistu — Janapada — veidošanās.

Vēdas un valoda

Tās nosaukums cēlies no Vedām, kas ir reliģiski un liturģiski teksti, radīti un mantoti mutiski. Galvenais Vēdu korpuss (piem., Rgvēda) satur himnas, rituālu aprakstus, mitoloģiskas tēmas un sociālas norādes, kas palīdz rekonstruēt laikmeta dzīvi un pasaules uzskatus. Vēdas sacerēja un nodeva senā Vēdisko sanskritu, kas ir seno indoārijiešu valodas forma un vēlāk attīstījās par klasisko sanskritu.

Indoārijiešu ieceļošana un sabiedrība

Vēdas sacerēja un mutiski nodeva seno indoārijiešu valodas lietotāji. Tie, visticamāk, ieceļoja Indijas subkontinenta ziemeļrietumos šī perioda sākumā, sasaistot migrāciju vai pakāpenisku ietekmi no stepju zonām ar vietējo iedzīvotāju tradīcijām. Sākotnēji vēdiskā kultūra bija stipri saistīta ar cilšu struktūrām un lopkopību; tās centrs līdz aptuveni 1200–1100 p.m.ē. atradās Pendžābā, no kurienes tā pakāpeniski izplatījās uz austrumiem.

Vediskajā sabiedrībā sāka veidoties sociālās šķiras (varna) — tradicionāli minētas kā:

• Brahmani (priesteri un rituālu speciālisti),
• Kšatriji (karavadoņi un valdnieki),
• Vaišji (saimnieki, tirgotāji, lauksaimnieki),
• Šudras (darba ņēmēji un apkalpojošas grupas).

Laika gaitā šīs kategorijas diferencējās un no tām radās sarežģītāka jati (ģildeņu) sistēma. Priesteru (brahmanu) loma rituālu veikšanā un rituālo zināšanu nodošanā kļuva centrāla, ko apliecina Vēdu teksti.

Izplešanās uz Gangas līdzenumu un Janapadas

Pakāpeniska kustība uz austrumiem — uz Gangas līdzenumu — nozīmēja lielāku pāreju uz intensīvu lauksaimniecību un blīvāku apdzīvotību. Šī demogrāfiskā un ekonomiskā pārkārtošanās veicināja politiskās centralizācijas sākumu: daļas vedisko sabiedrību transformējās par teritoriālām valstīm, kuras sanskritā sauca par janapada (burtiski „cilšu/tautu zemes”).

Laikmeta beigās daži no šiem maziem janapada veidojumiem konsolidējās lielākās politiskās vienībās — vēlāk pazīstamajās mahājanapadās (6.–4. gs. p.m.ē.).

Arheoloģiskie avoti un materiālā kultūra

Par vēdisko periodu liecina ne tikai teksti, bet arī arheoloģiskās kultūras atradumi. Nozīmīgākie materiālie rādītāji ietver dažādas keramikas un kapu prakses, kas norāda uz kultūras diferenciāciju un kontaktu joslām.

• Okras krāsainās keramikas kultūra (Ochre Coloured Pottery, OCP) — saistīta ar agrīnajiem lauksaimniecības un lopkopības elementiem ziemeļu Indijā.
• Gandhāras kapu kultūra — raksturīga ziemeļrietumu reģioniem, kur redzama lokāla materiālā prakse un sakari ar stepju kultūrām.
• Melnās un sarkanās keramikas kultūra (Black and Red Ware, BRW) — plaši izplatīta; bieži saistīta ar dzelzs laikmeta pāreju un jauniem saimniekošanas modeļiem.
• Apgleznotās pelēkās keramikas kultūra (Painted Grey Ware, PGW) — bieži asociēta ar vēlākām vēdiskajām sabiedrībām Gangas līdzenumā un ar agrīnajām pilsētu un dzelzs laikmeta norisēm.

Arheoloģiskie atradumi — apmetnes, kapenes, dzelzs rīki, lauksaimniecības piederumi, zirgu un ragavu artefakti — papildina Vēdu tekstus un ļauj rekonstruēt pārtikas resursus, saimniekošanas praksi un reģionālās atšķirības.

Reliģija, rituāli un intelektuālā attīstība

Vediskā reliģija vēršas ap rituāliem (yajna), upurēšanu, himnām un dievībām kā Indra, Agni un Soma. Rituālu izpilde un hymniskās zināšanas bija brahmanu kontrolētas. Laikmeta beigās parādās filozofiski teksti — Upanišadas — kas iezīmē pāreju no rituāla uz metafizisku un iekšēju garīgu meklējumu, kas vēlāk ietekmēs hinduismu un Indijas domas tradīcijas.

Ekonomika, tehnoloģijas un mobilitāte

Sākotnēji dominēja gan lopkopība, gan mobilā dzīve; ar pārvietošanos uz Gangas līdzenumu pieauga lauksaimniecības intensitāte un pastāvīga apmetne. Dzelzs tehnoloģijas izplatība (aptuveni 12.–8. gs. p.m.ē. atkarībā no reģiona) ļāva uzlabot lauksaimniecības rīkus, ieročus un veicināja politisko spēku konsolidāciju. Tādas parādības kā zirgu izmantošana un rati (karu un prestiža simboli) bija nozīmīgas sociālajā kārtībā.

Laikmeta beigas un nozīme

Ap 600 p.m.ē. vēdiskais periods transformējas — politiskās struktūras kļūst sarežģītākas, ekonomiskā dzīve intensīvāka, reliģiskās un filozofiskās idejas attīstās. No vienas puses, Vēdas paliek svarīgs kultūras un rituālu avots; no otras puses, parādās jaunas literārās un ideoloģiskās tradīcijas (eposi, jeb sekojošie filozofiskie un reliģiskie teksti), kā arī stingrākas teritoriālas valstiskuma formas (Janapada → Mahajanapada). Vediskais periods ir pārveidojošs posms, kas nosaka daudzus vēlākās Indijas civilizācijas institucionālos, kultūras un reliģiskos pamatus.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir vēdiskais periods?

Q: Kāpēc to sauc par vēdisko periodu?

J: Kas sastādīja un mutiski nodeva Vedas?

Jautājums: Kur šī perioda sākumā pārcēlās veco indoārijiešu valodas runātāji?

J: Kāda bija vēdiskā kultūra līdz aptuveni 1200 vai 1100. gadam p. m. ē.?

J: Kas notika, sabiedrībai izplatoties uz austrumiem, līdz Gangas līdzenumam?

J: Kādi ir daži arheoloģiskajās kultūrās redzamie vēdiskās kultūras posmi?

Meklēt pēc burta