Labdabīgs paroksizmāls vertigo bērnībā (saīsināti BPVC) ir bieži sastopama medicīniska problēma bērniem. "Labdabīgs" nozīmē, ka stāvoklis parasti nav nopietns vai dzīvībai bīstams; "paroksizmāls" nozīmē, ka simptomu epizodes parādās pēkšņi un pēc tam pāriet; un "vertigo" nozīmē reiboni — sajūtu, ka bērns kustas vai griežas, lai gan realitātē viņš stāv mierīgi. BPVC raksturo atkārtotas īslaicīgas reiboņu epizodes bez skaidras auss slimības vai dzirdes zuduma.
Reibonis parasti bērniem rada sajūtu, it kā viņi kustētos vai grieztos, vai arī ka galvas iekšpuse kustējas. Epizodes bieži vien ir pēkšņas, var ilgt no dažām sekundēm līdz dažām minūtēm (reti stundām), un pēc tām bērns atgriežas normālā stāvoklī. Dažkārt pievienojas nelabums, vemšana, balta āda, baiļu izpausmes, īslaicīga līdzsvara zudums vai nistagms (acu ritmiska kustēšanās).
Simptomi
- Īslaicīgas, atkārtotas reiboņa epizodes (pārvietošanās/griešanās sajūta)
- Nelabums vai vemšana epizodes laikā
- Bērns var būt satraukts, kliegt vai gribēt tikt paturēts rokās
- Pārejošs līdzsvara traucējums starp epizodēm
- Var novērot nistagmu ārstam novērojot acu kustības
- Parasti nav dzirdes zuduma vai citu auss simptomu
Vecums un gaita
BPVC visbiežāk sākas bērniem vecumā no aptuveni 2 līdz 5 gadiem, un daudzos gadījumos simptomi izzūd līdz 8 gadu vecumam. Tomēr epizodes var sākties arī agrāk (dažu mēnešu vecumā) vai vēlāk (līdz aptuveni 12 gadiem). Dažiem bērniem BPVC parādība atkārtojas periodiski vairākus mēnešus vai gadus, pirms pilnīgi izzūd.
Biežums un saistība ar citām saslimšanām
BPVC ir visbiežāk sastopamais reibonis bērniem bez dzirdes zuduma vai noteiktas diagnosticētas auss slimības. Tiek lēsts, ka tas skar aptuveni 2,6 % bērnu (ap 26 no 1000 bērniem). Ir bieža saistība ar migrēnu — daudziem bērniem ar BPVC vai viņu ģimenes locekļiem vēlāk attīstās migrēna; BPVC tiek uzskatīts par migrēnas “ekvivalentu” bērnībā.
Diagnostika
Diagnoze parasti balstās uz rūpīgu anamnēzi (epizodes apraksts, ilgums, biežums, pavadošie simptomi) un fizisku izmeklēšanu, tostarp nervu sistēmas un ausu/acu pārbaudi. Parasti dzirdes testi un neurologiska pārbaude ir normāli. Papildu izmeklējumi nav nepieciešami ikvienam bērnam, ja klīniskā aina atbilst BPVC un nav brīdinošu pazīmju.
Kad nepieciešami papildizmeklējumi
Papildus izmeklējumi (piem., galvas attēlveidošana, audiometrija, vestibularie testi vai pediatrijas/neiroloģijas konsultācija) jāapsver, ja ir kāds no šiem:
- pastāvīgs vai progresējošs līdzsvara traucējums starp epizodēm
- dzirdes zudums vai troksņi ausīs
- neparasti gari vai ļoti smagi uzbrukumi
- fokālas neirologiskas pazīmes (vājums, koordinācijas traucējumi, runas vai redzes izmaiņas)
- drudzis, kakla stīvums, traumas vēsture vai krampji
Ārstēšana un pašaprūpe
BPVC ārstēšanas pamatā ir mierināšana un drošības nodrošināšana epizodēs. Praktiski ieteikumi:
- nodrošināt drošu vidi — turēt bērnu sēdošu vai guļošu, lai nepieļautu krišanu
- atslodzēt (vēdināt telpu, dot ūdeni pēc vemšanas) un nomierināt bērnu
- ja nepieciešams, var izmantot īslaicīgi pretvemšanas medikamentus pēc ārsta ieteikuma
- izvairīties no potenciāliem trigeriem, ja tos var identificēt (piem., ilgstošs izsalkums, miega trūkums)
- ja epizodes ir biežas un smagas, dažkārt apsverama migrēnas profilakse atbilstoši pediatra vai neirologa ieteikumam
Kad meklēt nekavējošu medicīnisko palīdzību
Meklējiet neatliekamo palīdzību vai pediatra konsultāciju, ja parādās kāds no šiem:
- asonadījumā notiek pirmā reize un simptomi ir smagi (ilgstoša vemšana, bezsamaņa, grūtības elpot)
- pievienojas dzirdes zudums vai stipri troksņi ausīs
- fokālas neirologiskas pazīmes — vājums, grūtības runāt vai redzes zudumi
- drudzis, kakla stīvums vai traumas vēsture
Prognoze
Prognoze parasti ir laba. Lielākā daļa bērnu izaug no BPVC, un epizodes ar laiku kļūst retākas un izzūd. Tomēr daļa bērnu vēlāk var attīstīt migrēnu; tāpēc ir svarīgi uzraudzīt simptomu attīstību un ģimenes anamnēzi.
Svarīgi kopsavilkumā
- BPVC ir biežs, parasti nekaitīgs reibonis mazu bērnu vecumā.
- Diagnoze balstās uz raksturīgu klīnisko vēsturi un normālu izmeklēšanu.
- Galvenā ārstēšana — mierināšana, drošība un atbalsts; vairumā gadījumu speciāla ārstēšana nav nepieciešama.
- Meklējiet medicīnisko palīdzību, ja ir dzirdes zudums, neparasti smagi vai ilgstoši simptomi, fokālas neirologiskas pazīmes vai aizdomas par traumu vai infekciju.
