Vilku zirnekļi (Lycosidae): bioloģija, uzvedība un sugas

Uzzini visu par vilku zirnekļiem (Lycosidae): bioloģiju, medību uzvedību, sugu daudzveidību un mātes rūpēm par mazuļiem — foto un interesanti fakti.

Vilku zirnekļi (Lycosidae) ir zirnekļu dzimta, kuras nosaukums saistīts ar vārdu, kas apzīmē "vilku" — tas dots, atsaucoties uz šo zirnekļu medību veidu. Lai gan nosaukums iespaido domāt par mākoņaino barojošo uzvedību, vilku zirnekļi ir galvenokārt vientuļi plēsēji, kuru medību paņēmieni biežāk līdzinās vientuļo kaķu, piemēram, gepardu, uzvedībai: viņi gaida vai pēkšņi uzbrūk upurim, nevis medī baros kā īsti vilki.

Izskats un izmēri

Vilku zirnekļi parasti ir muskuļoti, ar samērā garām kājām un bieži apmatoti. Lielākā daļa sugu ir maskētas brūnganos, pelēkos vai dzeltenos toņos, kas ļauj slēpties uz zemes, starp lapām vai smiltīs. Mazākās sugas var būt mazākas par 0,04 collām (1 mm), kamēr lielāko ķermeņa garums var sasniegt aptuveni 38 mm (1,5 collas). Krāsojums un ķermeņa proporcijas var ievērojami atšķirties starp sugām, taču kopīga pazīme ir raksturīgais acu izvietojums (starp tām ir lieli vidējie priekšējie acs pāri), kas nodrošina labu redzi.

Dzīves vide un uzvedība

Vilku zirnekļi ir kosmopolīti — tos var atrast gan mežos, gan pļavās, kā arī tuksnešos un cilvēku tuvumā. Dažas sugas visu mūžu pavada virs zemes, atradot patvērumu zem akmeņiem vai starp augu saknēm; citas rok alas un izbūvē kambarus, no kuriem iznāk medīt; vēl citām ir ilgas zīda tuneļveida alas, kurās viņas gaida garām lidojošos vai rāpojošos kukaiņus.

Medību stratēģijas un uzturs

Vilku zirnekļi parasti nepievelk laupījumu ar lamatām, bet izmanto aktīvu medību vai piesardzīgu sēdēšanu un pēkšņu lēcienu. Viņi barojas ar dažādiem kukaiņiem un citiem mazākiem bezmugurkaulniekiem; lielākas sugas var upurēt arī mazākus rāpuļus vai kukaiņus. Labā redze un ātra reakcija ir būtiskas veiksmīgai medībai.

Redze un kustības

Viena no vilku zirnekļu īpašībām ir ļoti attīstīta redze, īpaši naktī aktīvām sugām. Viņiem ir astoņas acis, un divas lielās vidējās priekšējās acis sniedz skaidru attēlu un kustības uztveri. Vilku zirnekļi arī labi skrien un spēj ātri mainīt virzienu, kas palīdz notvert laupījumu vai bēgt no plēsējiem.

Reprodukcija un mātes uzvedība

Pēc pārošanās mātīte parasti uz zemes izveido raupju zīda plāksni un tajā ierīko zīda kausiņu, kurā dēj olas. Pēc tam viņa aizver kausiņu, veidojot apaļu zīda bumbu — olu kokonāļa — un tur to ar spinneretēm, līdz mazuļi sāk izšķilties. Kad zirnekļmazuļi iznāk, tie parasti uzskrien uz mātes muguras un turpina pārvietoties, sedzot ķermeņa augšējo daļu; uz vienas mātītes muguras var atrasties vairāk nekā simts mazuļu. Dažas dienas mātīte aizsargā mazuļus, līdz tie kļūst patstāvīgi un dodas tālāk pa saviem ceļiem.

Daži vēsturiski un medicīniski fakti

No vienas vilku zirnekļu sugas radies nosaukums, kas vēsturiskā leģendā sasaistījies ar tā saukto "tarantismu". Tā ir suga, kas sastopama Apelē, Taranto apkaimē — vēsturiskie novērojumi un nostāsti ap šo reģionu izraisīja ticējumu, ka cilvēka iekosts no šī zirnekļa noved pie nāves, ja netiek veiktas noteiktas rituālas dejas. Konkrētiem gadījumiem medicīniskā palīdzība parasti nav bijusi nepieciešama; mūsdienu izpratnē lielākajai daļai vilku zirnekļu kodumu nav dzīvībai bīstama ietekme. Dažus smagākus simptomus, iespējams, izraisīja citu sugu, piemēram, vietējā atraitņu zirneklis, kodumi vai infekcijas.

Vai tie ir bīstami cilvēkiem?

Lielākā daļa vilku zirnekļu nav bīstami cilvēkiem. Viņu inde parasti ir pietiekama, lai paralizētu mazu laupījumu, taču cilvēkiem tā parasti izraisa tikai lokālu sāpes, apsārtumu vai nelielu pietūkumu. Tomēr alerģiskas reakcijas vai sekundāras infekcijas retajos gadījumos var radīt sarežģījumus — ja pēc zirnekļa koduma parādās stipras sistēmiskas pazīmes (elpošanas grūtības, spiediena krišanās vai plašs tūskas izplatījums), jāmeklē medicīniskā palīdzība.

Ekoloģiskā nozīme un aizsardzība

Vilku zirnekļi ir svarīgi ekosistēmas plēsēji, palīdzot kontrolēt kukaiņu populācijas. Tie kalpo arī kā barība putniem, rāpuļiem un citiem plēsējiem. Lai tos saglabātu, ir vērtīgi saglabāt to dabisko dzīves vidi — mežus, pļavas un neiztīrītas vietas, kur tie var veidot alas vai slēpties. Cilvēkiem bieži nav iemesla baidīties no šiem zirnekļiem; ja iespējams, labāk ļaut tiem darīt savu darbu dabā un neķert vai nemazināt tos bez vajadzības.

Kā redzams otrajā fotogrāfijā, vilku zirnekļu mātes nēsā savus mazuļus uz muguras. Dažas dienas viņas sargā mazuļus, bet pēc tam mazuļi viņu pamet un dodas ceļā paši.

Vai tas ir vilku zirneklis?

Ir vairāki zirnekļu veidi, kas izskatās gandrīz kā vilku zirnekļi. Vislabākais veids, kā pārliecināties, ir apskatīt acis. Apakšā ir četras mazas acis, tad divas ļoti lielas acis, tad divas nedaudz mazākas acis.

Acis zirneklim, kas nav vilku zirneklis.


Vilka zirnekļa acis no priekšpuses.


Vilka zirnekļa acis - ievērojiet, ka tās visas nav vienāda lieluma.

Jautājumi un atbildes

J: Kāds ir Wolf zirnekļu zinātniskais nosaukums?

J: Kā vilku zirnekļi ieguvuši savu nosaukumu?

J: Kāds ir vilku zirnekļu izmēra diapazons?

J: Vai visi vilku zirnekļi dzīvo virs zemes?

J: No kāda zirnekļa veida ir cēlies angliskais nosaukums "tarantula"?

Jautājums: Kā vilka zirnekļa mātīte izdēj olas?

Jautājums: Kā vilku zirnekļu mazuļi atstāj mātes muguru?

Meklēt pēc burta