Melnais (Bernarda) vallārps — Macropus bernardus: apraksts, izplatība un statuss
Uzzini par Melno (Bernarda) vallārpu — Macropus bernardus: apraksts, izplatība Arnhemas zemē un aizsardzības statuss. Suņa izmēra klinšu ķengurs.
Melnais (Bernarda) vallārps (Macropus bernardus), saukts arī par melno vallārpu un Bernarda vallārpu, ir mazākais no vallārpu dzimtas pārstāvjiem. Tēviņi parasti ir tumši melni vai tumši brūni, kamēr mātītes ir pelēkas — tāda spēcīga seksuālā dimorfisma forma, kas padara sugas sadalījumu pēc dzimuma viegli pamanāmu. Sugu raksturo īss, kompakts ķermenis, spēcīgas pakaļkājas lēkāšanai un bieza aste līdzsvara uzturēšanai.
Izskats
Melnais vallārps ir salīdzinoši neliels makropods: tas ir mazāks par daudziem citiem ķenguru un vallārpu sugas pārstāvjiem. Mātītes ir pelēcīgas un mazākas, bet tēviņi ir tumšā krāsā, kas var palīdzēt maskēties klintainā, ēnainā vidē. Galvai attīstītas ausis un īss, blīvs apmatojums, kas nodrošina aizsardzību pret laika apstākļiem. Atsevišķos aprakstos uzsver arī spēcīgu muguras un attīstītu astes muskulatūru, kas nepieciešama pārvietošanās pa stāvām klintīm.
Dzīvesveids un uzturs
Šī suga ir galvenokārt nakts aktīva un bieži tiek raksturota kā vientuļniecisks vai mazās grupās dzīvojošs dzīvnieks — nevis liels sociāls bars. Tā ir ganītāja tipa zālēdājs: pārsvarā barojas ar vietējām zālēm, sīkiem krūmiem un dažreiz arī sēnēm un lapām. Sugu raksturo piesardzīga uzvedība;, tā izmanto klinšainus atsegumus un plaisas, lai slēptos un ātri bēgtu no plēsējiem. Reproducētspēja ir līdzīga citiem makropodiem: dzimst viens mazuļu (joey), kas attīstās mātītes somā, un dzimšanas gadījumi var būt saistīti ar pārtikas pieejamību un sezonālajiem apstākļiem.
Izplatība un biotops
Suga sastopama tikai šaurā, kalnainā apgabalā Arnhemas zemē, Ziemeļteritorijā, Austrālijā, galvenokārt zonā starp Dienvidu Aligatora upi un Nabarleku. Šīs ierobežotās areāla dēļ suga ir ļoti lokāla — tā aizvien ir saistīta ar klintīm, stāvām atsegumu zonām un sarežģītām akmeņainām ainavām, kurām cilvēku iejaukšanās ir salīdzinoši ierobežota. Šāds specializēts dzīvotne gan nodrošina drošības slāni pret daudziem draudiem, gan padara sugu jutīgāku pret izmaiņām tās nelielajā areālā.
Statuss un aizsardzība
Starptautiskā un nacionālā mērogā melnais vallārps parasti tiek uzskatīts par sugu ar ierobežotu izplatību; to bieži klasificē kā gandrīz apdraudētu (Near Threatened) vai ar līdzvērtīgu aizsardzības statusu, jo tā sastopama tikai šajā nelielajā teritorijā. Galvenie draudi ir:
- ierobežots areāls un nelielas populācijas;
- izmaiņas ugunsizsaukumu režīmos (pārāk biežas vai pārāk retas degšanas), kas maina biotopu struktūru;
- ienākošie plēsēji un konkurenti, piemēram, savvaļas kaķi (feral cats) un, iespējams, dingoes;
- cilvēka darbība: mājlopu ganības, ieguves darbi un attīstība, kas var fragmentēt dzīvotni.
Aizsardzības pasākumi ietver dzīvotņu saglabāšanu, monitoringa programmas, vietējo kopienu iesaisti biotopa pārvaldībā un pētījumus par populācijas lielumiem un atkāpšanās potenciālu. Daļa no areāla atrodas uz teritorijām, kurās darbojas vietējās aborigēnu apsaimniekošanas prakses, kas var palīdzēt saglabāt piemērotu uguns režīmu un bioloģisko daudzveidību.
Piezīmes
Nosaukums "wallaroo" bieži tiek skaidrots kā "klinšu ķengurs" — tas atspoguļo sugas tuvību stāvām, akmeņainām vietām un tās spēju pārvietoties pa sarežģītām klinšu virsmām. Melnais (Bernarda) vallārps ir nozīmīga suga gan ekoloģiski, gan kultūras ziņā vietējiem iedzīvotājiem, un tās saglabāšana prasa mērķtiecīgas aizsardzības un ilgtspējīgas biotopu pārvaldības pasākumus.
Meklēt