Kisans Baburao Hazare, pazīstams kā Anna Hazare (dzimis 1937. gada 15. jūnijā), ir Indijas sabiedriskais aktīvists. Viņš ir plaši atzīts par ciemata Ralegaon Siddhi pārveidošanu par paraugsabiedrību — tur tika īstenotas ūdenssaimniecības, mežu atjaunošanas, lauksaimniecības un vietējās pašpārvaldes iniciatīvas, kas uzlaboja dzīves līmeni un samazināja nabadzību. Viņam bija liela loma 2011. gada Indijas pretkorupcijas kustībā, kuras centrālā prasība bija stingrāka un neatkarīgāka ombuda institūcija. Pirms sabiedriskā aktivisma Anna dienēja Indijas armijā, un par savu ieguldījumu sabiedrībā ir saņēmis trešo augstāko Indijas apbalvojumu Padma Bhushan.

Biogrāfija un agrīnā darbība

Hazare nāk no lauku vides un savā darbā izmanto gandhisma principus — nenovājināmas līdzdalības, pašpārvaldes un nevardarbīgas protestēšanas metodes. Pēc atgriešanās no dienesta armijā viņš veltīja laiku vietējām attīstības programmām, īpaši koncentrējoties uz ūdenskrātuves būvniecību, augsnes konservāciju un vietējo kopienu organizēšanu. Ralegaon Siddhi, ciems Mahārāštras štata Ahmednagaras rajonā, kļuva par viņa redzamāko veikumu, bieži sauktu par "modeli" citiem lauku ciematiem.

Ralegaon Siddhi — modelis kopienu attīstībā

Ralegaon Siddhi pārveide ietvēra:

  • vāžu un mazo dambju būvniecību ūdensapgādei un nosusināšanas novēršanai;
  • mežu atjaunošanu un bioloģiskās daudzveidības aizsardzību;
  • alkohola tirdzniecības ierobežošanu vai aizliegšanu, lai mazinātu sociālās problēmas;
  • vietējo pašvaldību institūciju un sieviešu pašpalīdzības grupu veidošanu.
Rezultātā ciemā uzlabojās lauksaimniecības ražība, samazinājās migrācija uz pilsētām un pieauga sabiedrības iesaiste lēmumu pieņemšanā.

Pretkorupcijas kampaņas un badasti 2011. gadā

2011. gada aprīlī Hazare sāka beztermiņa bada streiku, prasot izveidot neatkarīgu ombuda institūciju (Jan Lokpal) ar pilnvarām izmeklēt augsta ranga amatpersonu korupciju. Streiks ieguva plašu mediju uzmanību un milzīgu publisku atbalstu, īpaši pilsētās, un spiediens uz valdību nozīmīgi pieauga. Pēc valdības reakcijas un sarunām viņš daļēji pārtrauca bada streiku, bet protesta prasības un diskusijas sabiedrībā turpinājās.

2011. gada augustā Hazare atsāka vēl vienu bada streiku, uzsverot nepieciešamību pēc stingrāka un neatkarīgāka korupcijas apkarošanas mehānisma, un atkal pieprasīja ombuda likumu. Šo kampaņu atbalstīja plaša sabiedrības daļa, un arī Indijas parlaments nonāca pie aktīvākām diskusijām par piedāvātajām reformas normām. Kustība radīja spiedienu uz politisko eliti un sekmēja plašāku sabiedrisko diskusiju par pārvaldību, caurredzamību un pilsonisko līdzdalību.

Metodes, atbalsts un ietekme

Hazare darbības pamatā ir gandhiska civilā nepakļaušanās — badošanās, mītiņi, pilsoniskā sabiedrības mobilizācija un mediju izmantošana, lai izceltu problēmas. Viņa kampaņas piesaistīja dažādu sociālo slāņu atbalstītājus, tostarp studenti, profesionāļi un citādi neapmierināti pilsoņi. Kustība 2011. gadā iedvesmoja arī citas pilsoniskās iniciatīvas un debašu par to, kā veiksmīgāk risināt korupciju valstī, un tai bija ilgtermiņa politiskās un sabiedriskās ietekmes pēctecība.

Kritika un pretrunas

Hazare darbība un uzskati nav bijuši bez jautājumiem un kritikas. Viņš ir kritizēts par stingrām un dažkārt autoritārām nostādnēm attiecībā uz tiesiskumu, kā arī par nostāju dzimstības kontroles jautājumos — piemēram, par piespiedu vazektomijas izmantošanas atbalstīšanu kā īslaicīgu risinājumu, lai kontrolētu iedzīvotāju skaitu. Kritiķi arī norāda uz risku, ka vienkāršoti risinājumi var apdraudēt cilvēktiesības vai atstāt mazāk vietas plašākai sabiedriskajai diskusijai. Daļa komentētāju ir norādījusi uz iespējamām ideoloģiskajām neskaidrībām un uz to, ka populistiskas kampaņas dažkārt var novest pie polarizācijas.

Apbalvojumi un mantojumā

Par darbu kopienu attīstībā un sabiedrisko ieguldījumu Hazare ir saņēmis valsts atzinību, tostarp minēto apbalvojumu Padma Bhushan. Viņa mantojums ietver gan tiešus attīstības projektus ciemos, gan spēcīgu piemēru tam, kā pilsoņi var mobilizēties, lai prasītu lielāku atbildību un caurredzamību no publiskajām institūcijām. Tomēr viņa darbība turpina raisīt diskusijas par to, kā panākt sociālās pārmaiņas, nezaudējot tiesiskuma un cilvēktiesību principus.