Indija — Dienvidāzijas valsts: ģeogrāfija, iedzīvotāji un ekonomika

Indijas valsts ģerbonī ir attēloti četri lauvas, kas stāv mugurām pretī. Lauvas simbolizē spēku, lepnumu, pārliecību un drosmi (drosmi). Saskaņā ar 2005. gada Likumu par Indijas valsts emblēmu (nepareizas izmantošanas aizliegums) šo emblēmu drīkst izmantot tikai valdība.

Indijas nosaukums cēlies no grieķu vārda Indus. Tas radās no vārda sindhu, kas ar laiku pārtapa par Hind jeb hindu jeb hindu. Hindi un citās indiešu valodās iecienītākais vietējais nosaukums jeb endonīms ir "Bharat", pretstatā svešzemju nosaukumiem. Daži no nacionālajiem simboliem ir šādi:

Valsts himna - jana gana mana

Nacionālā dziesma - vande mataram

Nacionālais dzīvnieks - karaliskais bengāļu tīģeris

Nacionālais putns - pāvs

Nacionālais zieds - lotoss

Nacionālais koks - banjāns

Nacionālā upe - Gangas(Ganga)

Nacionālais auglis - mango

Nacionālā mantojuma dzīvnieks - zilonis

Nacionālā mantojuma putns - Indijas ērglis

Divas no pasaules galvenajām klasiskajām valodām - tamilu valoda un sanskrits - ir dzimušas Indijā. Abām šīm valodām ir vairāk nekā 3000 gadu. Valstī ir izveidota reliģija hinduisms, ko lielākā daļa indiešu joprojām piekopj. Vēlāk, 300. gadā p. m. ē., ķēniņš Čandragupt Maurja izveidoja impēriju, ko sauca par Maurjas impēriju. Tā lielāko daļu Dienvidāzijas izveidoja par vienu veselu valsti. No 180. gada p. m. ē. Indijā iebruka daudzas citas valstis. Vēl vēlāk (100. g. p. m. ē. 1100. g. p. m. ē.) ieradās citas Indijas dinastijas (impērijas), tostarp Čalukijas, Čolas, Pallavas un Pandijas. Tolaik Dienvidindija bija slavena ar savu zinātni, mākslu un rakstniecību. Čolas no Tandžavuras bija jūras kara pionieri un iebruka Malajā, Borneo, Kambodžā. Čolasu ietekme joprojām ir labi jūtama Dienvidāzijā.

Ap 1000. gadu Indijā valdīja daudzas dinastijas. Dažas no tām bija Mogulu, Vidžajanagaras un Maratu impērijas. gadsimta 1600. gados Indijā iebruka Eiropas valstis, un līdz 1856. gadam lielāko daļu Indijas kontrolēja briti.

20. gadsimta sākumā miljoniem cilvēku sāka miermīlīgi protestēt pret Lielbritānijas kontroli. Viens no cilvēkiem, kas vadīja brīvības kustību, bija Mahatma Gandijs, kurš izmantoja tikai miermīlīgu taktiku, tostarp veidu, ko sauca par "ahimsu", kas nozīmē "nevardarbību". 1947. gada 15. augustā Indija mierīgā ceļā kļuva brīva un neatkarīga no Britu impērijas. Indijas konstitūcija tika pieņemta 1950. gada 26. janvārī. Katru gadu šajā dienā indieši svin Republikas dienu. Pirmais oficiālais Indijas vadītājs (premjerministrs) bija Džawaharlal Nehru.

Pēc 1947. gada Indijā bija sociālistiskā plānveida ekonomika. Tā ir viena no Nepievienošanās kustības un Apvienoto Nāciju Organizācijas dibinātājām. Kopš neatkarības iegūšanas no Lielbritānijas tā ir piedalījusies daudzos karos, tostarp 1947.-48., 1965., 1971. un 1999. gada karos ar Pakistānu un 1962. gada karā ar Ķīnu. Tā karoja arī karā, lai ieņemtu Goa - portugāļu uzbūvētu ostu un pilsētu, kas līdz 1961. gadam nebija Indijas sastāvdaļa. Portugāļi atteicās to atdot valstij, tāpēc Indijai nācās pielietot spēku, un portugāļi tika sakauti. Indija ir veikusi arī kodolizmēģinājumus 1974. un 1998. gadā, un tā ir viena no nedaudzajām valstīm, kurai ir kodolumbas. Kopš 1991. gada Indija ir viena no visstraujāk augošajām valstīm pasaulē.

Indija ir lielākā demokrātiskā valsts pasaulē.

Indijas valdība ir sadalīta trīs daļās: likumdevēja vara (tā, kas pieņem likumus, parlaments), izpildvara (valdība) un tiesu vara (tā, kas nodrošina likumu ievērošanu, augstākā tiesa).

Likumdošanas varu veido Indijas parlaments, kas atrodas Indijas galvaspilsētā Ņūdeli. Indijas parlaments ir sadalīts divās palātās: augšpalātā - Radžija Sabha (Valstu padome) un apakšpalātā - Lok Sabha (Tautas palāta). Radžaja Sabha sastāv no 250 deputātiem, bet Lok Sabha - no 552 deputātiem.

Izpildvaru veido prezidents, viceprezidents, premjerministrs un Ministru padome. Indijas prezidentu ievēl uz pieciem gadiem. Prezidents var izvēlēties premjerministru, kuram ir lielākā daļa pilnvaru. Premjerministram palīdz Ministru padome, piemēram, aizsardzības ministrs. Narendra Modi kļuva par Indijas premjerministru 2014. gada 16. maijā. Viņš ir Indijas 19. premjerministrs. Prezidentam ir mazāk pilnvaru nekā premjerministram.

Tiesu varu veido Indijas tiesas, tostarp Augstākā tiesa. Indijas Augstākās tiesas priekšsēdētājs ir tās priekšsēdētājs. Augstākās tiesas locekļiem ir tiesības apturēt parlamenta pieņemto likumu, ja viņi uzskata, ka likums ir nelikumīgs un ir pretrunā (pretējs) Indijas konstitūcijai. Indijā ir arī 24 augstākās tiesas.

Indija ir septītā lielākā valsts pasaulē. Tā ir Indijas subkontinenta galvenā daļa. Blakus Indijai atrodas Pakistāna, Bangladeša, Mjanma, Ķīna, Butāna un Nepāla. Netālu no Indijas atrodas arī Šrilanka, kas ir salu valsts.

Indija ir pussala, un tas nozīmē, ka to no trim pusēm ieskauj ūdens. Agrā atrodas viens no septiņiem pasaules brīnumiem - Tadžmahals. Rietumos ir Arābijas jūra, dienvidos - Indijas okeāns, bet austrumos - Bengālijas līcis. Indijas ziemeļu daļā ir daudz kalnu. Slavenākais kalnu masīvs Indijā ir Himalaji, kuros ir vieni no augstākajiem kalniem pasaulē. Indijā ir daudz upju. Galvenās upes ir Ganga, Brahmaputra, Jamūna, Godavari, Kaveri, Narmada un Krišna.

Indijā ir dažādi klimatiskie apstākļi. Dienvidos klimats galvenokārt ir tropisks, kas nozīmē, ka vasarā var būt ļoti karsts, bet ziemā - vēss. Savukārt ziemeļu daļā ir vēsāks klimats, ko dēvē par subtropu klimatu, bet kalnu reģionos - pat kalnu klimats. Himalaju kalnos, kas atrodas kalnu klimata reģionā, var būt ļoti auksts. Rietumu piekrastē un Himalaju kalnu austrumu piekājē ir ļoti daudz nokrišņu. Tomēr rietumos ir sausāks. Dažu Indijas tuksnešu dēļ četrus mēnešus gadā visā Indijā ir lietus. Šo laiku sauc par musonu. Tas ir tāpēc, ka tuksneši piesaista ar ūdeni piepildītus vējus no Indijas okeāna, kas, ieplūstot Indijā, dod lietus. Kad musonu lietus ierodas vēlu vai ne tik spēcīgi, iespējami sausuma periodi (kad zeme izžūst, jo lietus ir mazāk). Musoni parasti iestājas ap jūliju - augustu.

Indijas bruņotie spēki ir Indijas bruņotie spēki. To veido armija, jūras spēki un gaisa spēki. Ir arī citas daļas, piemēram, paramilitārā un stratēģiskā kodolkomanda.

Indijas prezidents ir Indijas virspavēlnieks. Tomēr to pārvalda Aizsardzības ministrija. 2010. gadā Indijas bruņotajos spēkos bija 1,32 miljoni aktīvo darbinieku. Tas padara to par vienu no lielākajām militārajām vienībām pasaulē.

Indijas armija kļūst modernāka, iegādājoties un ražojot jaunus ieročus. Tā arī veido aizsardzību pret citu valstu raķetēm. Indija 2011. gadā importēja vairāk ieroču nekā jebkura cita valsts pasaulē.

Kopš neatkarības iegūšanas 1947. gadā Indija cīnījās četros karos ar Pakistānu un karā ar Ķīnu.

Administrācijas vajadzībām Indija ir sadalīta mazākās daļās. Lielāko daļu no šiem gabaliņiem sauc par štatiem, bet dažus - par savienības teritorijām. Valstis un savienību teritorijas atšķiras pēc to pārstāvniecības veida. Lielāko daļu savienību teritoriju pārvalda centrālās valdības nosūtīti administratori. Visi štati un Deli un Pudičerija teritorijas pašas ievēl savu vietējo valdību. Kopumā ir divdesmit astoņi štati un deviņas savienības teritorijas.

Valstis:

Savienības teritorijas:

A.     

Par atsevišķām Indijas robežu daļām ir strīdi. Valstis nav vienisprātis par to, kur ir robežas. Pakistāna un Ķīna neatzīst strīdīgo Džammu un Kašmiras teritoriju. Indijas valdība apgalvo, ka tā ir Indijas valsts. Tāpat Indijas Republika neatzīst Pakistānas un Ķīnas Kašmiras daļas.

1914. gadā Britu Indija un Tibeta vienojās par Makmahona līniju, kas bija daļa no Simlas vienošanās. Ķīna 1914. gada jūlijā atkāpās no vienošanās. Indieši un tibetieši uzskata šo līniju par oficiālo robežu. Ķīna tam nepiekrīt, un gan kontinentālā Ķīna, gan Taivāna neatzīst, ka Arunačalpradesh pieder Indijai. Pēc viņu domām, tā ir daļa no Dienvidtibetas, kas pieder Ķīnai.

Šīs valsts ekonomika ir viena no visstraujāk augošajām pasaulē. Tā ir septītā lielākā pasaulē ar nominālo IKP 2 250 miljardu ASV dolāru apmērā, un, rēķinot pēc PPP, ekonomika ir trešā lielākā (8,720 triljonu ASV dolāru vērtībā). Izaugsmes temps 2010. finanšu gadā ir 8,25 %. Tomēr tas joprojām ir 3678 ASV dolāri (ņemot vērā PPP) uz vienu cilvēku gadā. Indijas ekonomikas pamatā galvenokārt ir:

• Pakalpojumu nozare: 43%
• Nozares: 41%
• Informācijas tehnoloģijas: 7%
• Lauksaimniecība: 7%
• Ārpakalpojumi: 2%.

Indijas ekonomika ir daudzveidīga. Galvenās rūpniecības nozares ir automobiļu, cementa, ķīmisko vielu, plaša patēriņa elektronikas, pārtikas pārstrādes, mašīnbūves, kalnrūpniecības, naftas, farmācijas, tērauda, transporta iekārtu un tekstilizstrādājumu ražošana.

Tomēr, neraugoties uz ekonomisko izaugsmi, Indijā joprojām valda nabadzība. 2004.-2005. gadā 27,5 % iedzīvotāju dzīvoja nabadzībā. Turklāt 80,4 % iedzīvotāju iztika ar mazāk nekā 2 ASV dolāriem dienā, un 2009. gadā šis rādītājs samazinājās līdz 68 %.

Indijā dzīvo 1,21 miljards cilvēku. Indija ir otrā lielākā valsts pēc iedzīvotāju skaita, bet pirmā ir Ķīna. Eksperti uzskata, ka līdz 2030. gadam Indija būs pirmā. Aptuveni 65 % indiešu dzīvo lauku apvidos jeb zemēs, kas atvēlētas lauksaimniecībai. Indijas lielākās pilsētas ir Mumbaja, Kalkuta, Deli, Čennai, Bangalora, Haidarābada un Ahmedabada. Indijā ir 23 oficiālās valodas. Kopumā Indijā runā 1625 valodās.

Indijā ir daudz dažādu valodu un kultūru. Vienīgā ģeogrāfiskā vieta, kur ir vairāk dažādu valodu un kultūru, ir Āfrikas kontinents. Indijā ir divas galvenās valodu saimes - indoārijiešu un dravīdu valodas. Aptuveni 69 % indiešu runā indoārijiešu valodā, aptuveni 26 % runā drāvīdu valodā. Citas Indijā lietotās valodas ir no austroaziātiskās grupas. Aptuveni 5 % iedzīvotāju runā tibetiešu-burmāņu valodā.

Hindi valoda ir oficiālā valoda Indijā ar vislielāko runātāju skaitu. Tā ir Savienības oficiālā valoda. Hindi valodā runā aptuveni 41 % Indijas iedzīvotāju (2001. gada Indijas tautas skaitīšana). Tiek lietota arī angļu valoda, galvenokārt uzņēmējdarbībā un administrācijā. Tai ir "palīgvalodas" statuss. Konstitūcija atzīst arī 21 citu valodu. Šajās valodās runā vai nu daudzi cilvēki, vai arī tās ir atzītas par ļoti svarīgām Indijas kultūrā. Indijā ir 1652 dialekti.

Indijas dienvidos daudzi cilvēki runā kannadu, teļugu, tamilu un malajalamu valodās. Ziemeļu daļā daudzi runā čhattisgarhu, pendžabi, bengāļu, gudžarati un marati, odi un bihari valodās.

Indijā ir 23 oficiālās valodas. Tās konstitūcijā valsts nosaukums ir norādīts katrā no šīm valodām. Hindi un angļu valoda (norādītas treknrakstā) ir "savienības oficiālās valodas" (savienība nozīmē federālo valdību Deli); tamilu, sanskrits, teļugu, kannada, malajalams un odija ir oficiālās "Indijas klasiskās valodas".

Akmens laikmeta alu gleznojumi ir atrodami visā Indijā. Tās attēlo dejas un rituālus un liecina par aizvēsturisku reliģiju. Eposu un purānu periodā episko poēmu Ramajana un Mahabharata pirmās versijas tika sarakstītas aptuveni 500-100 gadus pirms mūsu ēras, lai gan tās mutiski tika nodotas jau gadsimtiem ilgi pirms šī perioda. Citas Dienvidāzijas akmens laikmeta atradnes, izņemot Pakistānu, atrodas mūsdienu Indijā, piemēram, Bhimbetkas klinšu patvertnēs Madhja Pradešas centrālajā daļā un Kupgala petroglifos Karnataka austrumos, satur klinšu mākslu, kas parāda reliģiskos rituālus un iespējamas ritualizētas mūzikas liecības.

Ar Indiju ir saistītas vairākas mūsdienu reliģijas, proti, mūsdienu hinduisms, džainisms, budisms un sikhisms. Visām šīm reliģijām ir dažādas skolas (domāšanas veidi) un tradīcijas, kas ir savstarpēji saistītas. Kā grupu tās sauc par Austrumu reliģijām. Indijas reliģijas ir savstarpēji līdzīgas daudzējādā ziņā: Ļoti līdzīgi ir pamatticējumi, dievkalpojumu veids un vairākas reliģiskās prakses. Šīs līdzības galvenokārt izriet no tā, ka šīm reliģijām ir kopīga vēsture un kopīga izcelsme. Tās arī ietekmēja viena otru.

Hinduisms ir galvenā reliģija, kurai seko 79,80% Indijas Republikas iedzīvotāju, islāms - 14,23%, kristietība - 2,30%, sikhisms - 1,72%, budisms - 0,70% un džainisms - 0,37%.

Šī ir pirmā reize kopš neatkarības atgūšanas, kad hinduistu iedzīvotāju īpatsvars ir samazinājies zem 80 %.

Indija 2014. gadā pirmo reizi uz Marsu nosūtīja kosmosa kuģi. Tā kļuva par trešo valsti un vienīgo Āzijas valsti, kas to veiksmīgi paveikusi. Indija ir vienīgā valsts, kurai ir izdevies pirmais mēģinājums lidot orbītā ap Marsu. Tā saucās "Mars Orbiter Mission".

ISRO palaida 104 satelītus vienā misijā, lai izveidotu pasaules rekordu. Indija kļuva par pirmo valsti pasaulē, kas vienā misijā palaida vairāk nekā simts satelītus. Tas bija vairāk nekā 2014. gada Krievijas rekords - 37 satelīti vienā palaišanas reizē.

Indijā ir lielākā filmu industrija pasaulē. ^[] Nozare, kas atrodas Mumbajā (agrāk Bombejā), ir pazīstama arī kā Bollywood. Tajā tiek uzņemtas 1000 filmas gadā, kas ir apmēram divreiz vairāk nekā Holivudā. Tā ražo filmas gandrīz katru dienu.

Indieši ir izcili hokejā. Viņi olimpiskajās spēlēs ir izcīnījuši astoņas zelta, vienu sudraba un divas bronzas medaļas. Tomēr vispopulārākais sporta veids Indijā ir krikets. Indijas kriketa izlase uzvarēja 1983. un 2011. gada Pasaules kausa izcīņā kriketa spēlēs un 2007. gada ICC World Twenty20. Tā dalīja 2002. gada ICC Čempionu kausu ar Šrilanku un uzvarēja 2013. gada ICC Čempionu kausā. kriketu Indijā kontrolē Indijas Kriketu kontroles padome jeb BCCI. Vietējie turnīri ir Ranji Trophy, Duleep Trophy, Deodhar Trophy, Irani Trophy un Challenger Series. Ir arī Indijas kriketa līga un Indijas Premjerlīgas divdesmit divdesmitnieku sacensības.

Teniss ir kļuvis populārs, pateicoties Indijas Deivisa kausa komandas uzvarām. Futbola asociācija ir populārs sporta veids arī Indijas ziemeļaustrumos, Rietumbengālijā, Goa un Keralā. Indijas nacionālā futbola izlase ir vairākkārt uzvarējusi Dienvidāzijas Futbola federācijas kausa izcīņā. Populārs kļūst arī šahs, kas nāk no Indijas. Tas ir saistīts ar Indijas lielmeistaru skaita pieaugumu. Tradicionālie sporta veidi ir kabaddi, kho kho un gilli-danda, kurus spēlē visā Indijā.