Budisms radās Indijā, pamatojoties uz Siddharta Gautamas, vēlāk pazīstama kā Gautama Buda, mācībām. Buda ir cilvēks, par kuru tiek uzskatīts, ka viņš ir pamodies un apzinās dzīves patiesību.

Gadsimtu gaitā viņa mācība izplatījās no Indijas uz Vidusāziju, Tibetu, Šrilanku, Dienvidaustrumāziju, Ķīnu, Mongoliju, Koreju, Japānu un tagad arī uz Eiropu un Ziemeļameriku un Dienvidameriku. Theravada budisms ir visizplatītākais Dienvidāzijā, savukārt Mahajana - tālāk uz ziemeļiem. Mūsdienās budisms pastāv daudzos dažādos virzienos, taču visām skolām un sektām ir kopīgas pamatidejas. Aptuveni septiņi procenti pasaules iedzīvotāju ir budisti.

Daudzi cilvēki budismu uzskata par reliģiju, citi - par filozofiju, bet vēl citi - par veidu, kā atrast realitāti.

Īsa vēsture

Siddharta Gautama, kas dzīvoja aptuveni 5.–4. gadsimtā p.m.ē., tiek uzskatīts par budisma dibinātāju. Viņš piedzima Lumbinī reģionā (mūsdienu Nepāla/Indijas robeža), atteicās no princiskas dzīves, meklējot izeju no ciešanām, un sasniedza apgaismību bodhi koka ēnā Bodhgajā. Pēc tam viņš mācīja apmēram 40–50 gadus, izkliedējot doktrīnu par ciešanu cēloņiem un to pārvarēšanu. Viņa mācība tika nodota mutiski un vēlāk pierakstīta dažādos kanonos — Pāli kanonā Theravada tradīcijā, kā arī Mahājanas un Tibetas tekstos.

Galvenās mācības

Budisma kodolu veido daži pamatjēdzieni:

  • Četras cēlās patiesības:
    • 1) Dukkha — dzīvē ir ciešanas vai neapmierinātība;
    • 2) Dukkhas iemesls — vēlēšanās (tanhā), pieķeršanās un nepareiza izpratne;
    • 3) Dukkhas atcelšana — ir iespējama ciešanu pārtraukšana (nirvāna);
    • 4) Ceļš uz ciešanu izbeigšanu — Astoņkārtīgais ceļš.
  • Astoņkārtīgais ceļš — ētiska rīcība, prāta disciplīna un gudrība: pareiza izpratne, nodoma, runa, rīcība, dzīvesveids, pūles, uzmanība un koncentrācija.
  • Karma un samsara — rīcību un tās sekas likums, kas ietekmē pārdzimšanu ciklu (samsara), ko mērķis ir izbeigt, sasniedzot nirvānu.
  • Anatta (bezesība) — doktrīna par „ne-es”: nav pastāvīgas, nemainīgas dvēseles vai būtības.
  • Atkarīgās rašanās (pratītyasamutpāda) — viss rodas atkarībā no citiem apstākļiem; nav neatkarīgu, nemainīgu lietu.

Prakse un tradīcijas

Praksei būtiska loma ir meditācijai, morālai attīstībai un rituāliem:

  • Meditācija — divas galvenās pieejas ir samatha (mierināšana, koncentrācija) un vipassana (iedziļināšanās, redze). Mahajanas un tibetiešu tradīcijās attīstījušās arī citas prakses (piem., zen zazen, čö un tonglen).
  • Monastiskā dzīve (sangha) — mūki un mūķenes saglabā mācību, praksi un kopienu struktūru; lajiem ir savs vietējais un rituālais pienākumu loks.
  • Rituali un svētki — piemēram, Vesak/Buddhas diena, kad tiek atzīmēta Budas dzimšana, apgaismība un paranirvāna.
  • Templi un arhitektūra — stupas, pagodas un statujas kalpo kā meditācijas un pieminēšanas vietas.

Skolas un virzieni

Budisms ir sadalījies vairākos lielos virzienos, no kuriem nozīmīgākie ir:

  • Theravada — koncentrējas uz Pāli kanonu un monastisko disciplīnu; dominē Šrilankā, Taizemē, Mjanmā, Laosas un Kambodžā.
  • Mahajana — plašs ietvars ar uzsvaru uz līdzcietību (bodhicitta) un bódhisattva ideālu; ietver tādas tradīcijas kā zens un Tīrās zemes skola, izplatīta Ķīnā, Korejā, Japānā un Vjetnamā.
  • Vajrayana (tibetas budisms) — ietver tantriskas prakses, rituālus un gurua tradīciju; plaši izplatīts Tibetā, Mongolijā un citviet.

Rakstiskie avoti

Galvenie teksti atšķiras pa tradīcijām: Theravada izmanto Tipitaka (Pāli kanons), Mahajana ir izcēlusi plašu sutru korpusu (piem., Lotosas un Sirds sūtras), bet Tibetas kanons ietver Kangyur un Tengyur — plašu tulkotu un komentētu tekstu kopumu.

Mūsdienu izplatība un ietekme

Budisms turpina attīstīties un pielāgoties mūsdienu pasaules izaicinājumiem. Rietumos plašu ievērību ieguvušas meditācijas metodes un uzmanības (mindfulness) prakse, ko izmanto gan garīgai attīstībai, gan psihoterapijā un stressa vadībā. Budisms arī bieži tiek interpretēts kā ētisks un praktisks dzīvesveids, kas nav saistīts ar dogmu ticību.

Aptuveni septiņi procenti pasaules iedzīvotāju ir budisti — tas nozīmē apmēram 500–550 miljonus cilvēku, taču skaitļi atšķiras atkarībā no statistikas un definīcijas.

Kāpēc cilvēki pievēršas budismam?

  • Daži meklē atbildes uz dzīves ciešanām un praktiskas metodes to mazināšanai.
  • Citi interesējas par filozofisku skatījumu uz prātu, apziņu un realitāti.
  • Pirms daudziem budisms ir arī kultūras un ģimenes tradīcija — ikdienas prakse, svētki un kopienas dzīve.

Noslēgumā: Budisms ir daudzveidīga tradīcija ar dziļu filozofiju un praktiskām metodēm, kas vērstas uz ciešanas izpratni un pārvarēšanu. Neatkarīgi no tā, vai to uzskata par reliģiju, filozofiju vai dzīves tehniku, budisms piedāvā rīkus ētikai, prāta disciplinēšanai un dziļākai realitātes izpratnei.