Tibetas autonomais reģions: pārskats, vēsture, kultūra un reliģija

Tibetas autonomais reģions (TAR) atrodas Āzijas dienvidrietumos uz Tibetas plato un ir viens no Ķīnas provinces līmeņa autonajiem reģioniem. Tā platība ir liela — aptuveni 1,2 miljoni km² — un reljefs ir pārsvarā augsts, ar vidējo augstumu virs 4 000 metriem virs jūras līmeņa. Reģiona galvaspilsēta ir Lhasa. Administratīvi TAR ir daļa no Ķīnas Tautas Republikas (ĶTR) valsts sistēmas, taču tai ir arī noteiktas vietējas autonomijas formas. Angļu valodā runājošie bieži lieto nosaukumu «Tibeta» gan konkrēti par TAR, gan plašāk par kultūras un etniskā areāla teritoriju, kurā dzīvo tibetieši.

Vēsturisks pārskats

Tibeta ir sena civilizācija ar savām valdības formām, klosteriem un tirdzniecības ceļiem. 20. gadsimta sākumā reģiona politiskā situācija mainījās, un 1950. gados to iekļāva Ķīnas pārvaldībā — šo procesu atspoguļo arī vēsturiskie konflikti un sarunas. 1959. gada sacelšanās un pēc tās sekojošais Dalailamas aizbēgums radīja globālu uzmanību Tibetas politiskajai un humānajai situācijai.

Kultūra un valoda

Tibetas kultūra ir bagāta un daudzslāņaina. Galvenā vietējā valoda ir tibetiešu valoda ar vairākām dialektu grupām. Kultūra ietver tradicionālo mūziku, dejas, tekstilmākslu (piemēram, paklāju un drēbju izšūšanu), kā arī unikālas ēdienu tradīcijas pielāgotā augstajam reljefam. Klosteri (ganden, sera, drepung u.c.) ir kultūras, izglītības un mākslas centri, kuros veidojušies arī izsmalcināti mākslas veidi — thangka glezniecība, statuju kaltēšana un mandalu zīmēšana.

Reliģija un garīgā dzīve

Tibetas galvenā reliģija ir budisms, konkrēti tibetiešu budisms, kas savieno Mahājānas un tantriskās prakses elementus. Religiālā dzīve ir cieši saistīta ar klosteriem, mūku kopienām un svētvietām. Vietējās tradīcijas un rituāli piešķir reģionam īpašu garīgo raksturu, kas piesaista gan vietējos ticīgos, gan ārvalstu interesentus. Dažkārt tiek uzskatīts, ka vietējiem mūkiem piemīt īpašas, pārcilvēciskas spējas — šādas pārliecības pieder pie folkloras un ticējumu loka.

Tradicionālie teksti un rituāli ir svarīga tibetiešu garīgās dzīves daļa. Piemēram, Tibetas Mirušo grāmatā ir aprakstīti mirušo un mirstošo rituāli, kas pēc formas un mērķa dažviet nedaudz līdzinās kristīgajām (piemēram, katoļu) liturģiskajām tradīcijām, jo abi virza uzmanību uz dvēseles pāreju un bēru ceremoniālismu.

Dalailama un politiskā situācija

Tibetas budistu reliģisko līderi tradicionāli sauc par Dalailamu. Pēc 1959. gada nemieriem Dalailama bija spiests pamest valsti, jo Ķīnas armija. nostiprināja kontroli pār reģionu. Dalailama pašlaik dzīvo trimdā Indijā, kur viņš turpina nodarboties ar tibetiešu kultūras, reliģijas un cilvēktiesību jautājumu atbalstīšanu, kā arī ceļo un runā pasaulē par dialogu, mieru un tibetiešu situāciju.

Ekonomika, vide un tūrisms

Ekonomiski Tibetas reģions tradicionāli balstījās uz lauksaimniecību (jāšana, aitu un jakas audzēšana) un vietējo amatniecību. Pēdējos gados attīstās infrastruktūra, enerģētika un tūrisms, kas sniedz ienākumus, taču rada arī izaicinājumus dabas saglabāšanai un vietējo dzīvesveida saglabāšanai. Tibetas plato ir svarīgs globāli — tas ietekmē klimatu un ir daudzu lielo Āzijas upju avots, tāpēc vides jautājumi, piemēram, ledāju kušana un bioloģiskās daudzveidības saglabāšana, ir aktuāli.

Mūsdienu izaicinājumi un starptautiskā uzmanība

Tibetas statuss un cilvēktiesību situācija pievērš starptautisku uzmanību. Diskusijas skar jautājumus par kultūras saglabāšanu, reliģisko brīvību, valodas tiesībām un ekonomisko attīstību. Tūrisma attīstība, migrācija un dažādas politiskas politikas ietekmē vietējo sabiedrību un vidi.

Nobeigums

Tibetas autonomais reģions ir vieta ar dziļām garīgām tradīcijām, bagātu kultūras mantojumu un sarežģītu vēsturisko un politisko kontekstu. Tas piesaista zinātniekus, ceļotājus un garīgus meklētājus, vienlaikus liekot risināt jautājumus par reģiona nākotni, ilgtspējīgu attīstību un kultūras mantojuma saglabāšanu.

Nemieri

Kopš 1950. gados Ķīna pārņēma kontroli Tibetā ir notikuši daži protesti. Lielākā daļa no tiem ir notikuši sociālo vai ekonomisko problēmu dēļ. Daži no tiem ir notikuši tāpēc, ka ir cilvēki, kas uzskata, ka Tibetai nevajadzētu būt Ķīnas sastāvā. Lai izrādītu savu pretestību, daudzi tibetieši sevi aizdedzināja, lai izdarītu spiedienu uz Ķīnas valdību, lai tā atkal kļūtu neatkarīga. 2011. gadā 19 cilvēki izdarīja pašnāvības. Ir izbūvēta dzelzceļa līnija - Ciņdzangas dzelzceļš, kas savieno Ķīnu ar Lasu. Daudzus cilvēkus sadusmo arī pārtikas cenu pieaugums un apgrūtināta piekļuve augstākajai izglītībai. Dzelzceļa līnija arī radīja bažas par lielāku migrāciju. Šī situācija ir novedusi pie vardarbības pret cilvēkiem, kas dzīvo ārpus Tibetas. Daļa šīs vardarbības notiek ārpus Tibetas. Kad runa ir par valdības amatu piešķiršanu Tibetā, šķiet, ka vairāk tiek iecelti citu tautību ķīnieši, nevis tibetieši. Ķīnas valdība apgalvo, ka, Tibetai atkal kļūstot neatkarīgai, cietīs tās ekonomika.

Potalas pils Lhasā

Jautājumi un atbildes

J: Kā sauc Sizangas autonomo apgabalu?

J: Kurai valstij pieder Sizanga autonomais reģions?

J: Kāda ir Ksizangas autonomā apgabala galvaspilsēta?

J: Kā angliski runājošie bieži dēvē šo reģionu?

Vai vārds "Tibeta" attiecas tikai uz šo konkrēto autonomo reģionu?

Meklēt pēc burta