Romas Katoļu baznīca

Ticība un morāle

Tāpat kā citi kristieši, arī katoļi tic, ka Jēzus ir dievišķa persona, Dieva Dēls. Viņi tic, ka, pateicoties Viņa mīlestībai pret visiem cilvēkiem, Viņš ir miris, lai visi cilvēki mūžīgi dzīvotu debesīs.

Katoļu baznīca arī atzīst Trīsvienību, proti, ka Tēvs, Dēls un Svētais Gars ir vienīgais Dievs.

Pāvests

Romas katoļu baznīcas vadītāju sauc par pāvestu, kas burtiski nozīmē "tēvs". Katoļi apgalvo, ka Jēzus Kristus ir nodibinājis katoļu baznīcu un iecēlis pirmo pāvestu, savu mācekli, vārdā svētais Pēteris, vadīt visus kristiešus.

Pēdējo 2000 gadu laikā Baznīcu ir vadījuši dažādi pāvesti. Pašreizējais pāvests ir 266. pāvests ar vārdu Francisks, un viņš dzīvo Vatikānā, ļoti mazā valstī Romas pilsētas iekšienē Itālijā.

Gadsimtiem ilgi pāvesti nav lietojuši savu dzimto vārdu, bet gan valdnieka vārdu. Šāda paraža aizsākās sestajā gadsimtā, kad par pāvestu ievēlēja vīrieti vārdā Merkūrijs, tika uzskatīts par nepiedienīgu, ka pāvests nosaukts pagānu dieva vārdā, tāpēc viņš nosauca sevi par Jāni II par godu savam priekšgājējam Jānim I; par ierastu tas kļuva desmitajā gadsimtā. Kopš Marcella II nāves 1555. gadā katrs pāvests ir pieņēmis pāvesta vārdu.

Katoļu Baznīcu veido 23 "īpašās baznīcas", kas pazīstamas arī kā rituāli. Pāvests ir ne tikai Baznīcas latīņu ritu (kas ir lielākā baznīca ar vairāk nekā 1 miljardu locekļu) vadītājs, bet arī 22 Austrumu katoļu baznīcu vadītājs; šīs baznīcas pieder pie pareizticīgo kristietības tradīcijas, un bieži vien tās ir atdalījušās no savas pareizticīgās mātes baznīcas, lai stātos kopībā ar pāvestu un pakļautos viņa kā Svētā Pētera pēcteča varai. Austrumu katoļu baznīcas atrodas visā pasaulē, sākot no Amerikas Savienotajām Valstīm līdz Tuvajiem Austrumiem un beidzot ar Indiju.

Nekļūdības īstenošana izpaužas vairākos veidos (sk. Katoļu Baznīcas katehisms, Nr. 890-891, citējot Lumen Gentium, 25). Vienu no formām īsteno pāvests, runājot ex cathedra (burtiski "no Svētā Pētera katedras", no savas kā pāvesta autoritātes) par ticības vai morāles jautājumiem, pat ja viņš to dara bez bīskapu atbalsta. Tas ir Baznīcas ārkārtējā maģistērijā. Lai gan pāvestam vienmēr ir bijušas pilnvaras īstenot Ārkārtējo Magisteriumu, runājot ex cathedra, reāli ex cathedra izteikumi notiek diezgan reti. Parasti tiek uzskatīts, ka tas ir noticis tikai divreiz: pāvesta Pija IX definētā Marijas Bezvainīgās ieņemšanas dogma 1854. gadā un pāvesta Pija XII definētā Marijas Debesīs uzņemšanas dogma 1950. gadā. Abos gadījumos pāvests nemācīja neko jaunu. Drīzāk viņš apstiprināja un paskaidroja kaut ko tādu, ko Baznīca jau bija uzskatījusi par daļu no Dieva atklāsmes.

Pielūgsmes prakse

Dažas no Romas katoļu tradicionālajām praksēm, ko viņi veic katru reizi, kad lūdzas mājās vai baznīcā, ietver krusta zīmes došanu, noliekšanos ceļos, noliekšanos, kas ir lūgšanas, nevis dievkalpojumi, lai gan daudzas no šīm nelielajām lūgšanām palīdz veidot Misi. Šī tīrā upura upurēšana un Euharistijas saņemšana ir Mises, kas ir galvenais dievkalpojuma veids katoļu Baznīcā, kulminācija.

Viņu galvenais dievkalpojums ir Mise. Katolīšiem svētdienās un dažās svētajās dienās ir jāiet uz misi. Amerikas SavienotajāsValstīs svētās obligātās dienas ir šādas: Marija, Dieva Māte (1. janvāris), Marijas Debesīs uzņemšana (15. augusts), Marijas Bezvainīgā ieņemšana (8. decembris), Jēzus Augšāmcelšanās (40 dienas pēc Lieldienām), Ziemassvētki (25. decembris) un Visu Svēto diena (1. novembris).

Lai gan visas šīs prakses ir Romas katoļu prakse, arī citas kristīgās baznīcas izmanto daudzas vai visas šīs prakses.

Katoļi pielūdz Jēzu. Tomēr viņi vairāk nekā daudzi citi kristieši godina Jaunavu Mariju (Jēzus māti), dēvējot viņu par "Dieva Māti", pamatojoties uz Elizabetes apsveikumu: "Un kāpēc man tas dots, ka mana Kunga māte nāk pie manis?" un vispārīgo kristīgo ticību, ka Jēzus ir pilnībā cilvēks un pilnībā Dievs. Tomēr Marija, kurai nav nekāda sakara ar Dievišķo, tika izraudzīta par cilvēcisko trauku, ko Dievs izmantos, lai ienāktu pasaulē. Viņa dzemdēja nevis dabu, bet cilvēku - Dievu ar mums." Ir svarīgi atzīmēt, ka katoļi negodina Mariju. Tā vietā viņi viņu godina kā karalieni.

Katoļu galvenā lūgšana [nejaukt ar dievkalpojumu] ir lūgšana, ko sauc par Rožukroņa lūgšanu. Šo lūgšanu lūdz ar rožukroņa krellēm, lai saskaitītu katru lūgšanu. Rožukroņa lūgšana sastāv no piecām dekādēm, un katrā dekādē ir 1 "Mūsu Tēvs", 10 "Slava Dievam" un 1 "Gloria Patri". Tā sastāv no fragmentiem, kas ņemti tieši no Svētajiem Rakstiem. Garīdznieki iesaka turpināt seno praksi ikdienā lūgt Rožukroni, jo tajā ir ne tikai daudz spēcīgu lūgšanu, bet to veido arī vārdi, kas ņemti tieši no Svētajiem Rakstiem, piemēram, Kunga lūgšana un Slava Dievam. Rožukroņa lūgšana nav pilnīga, ja vien, lūdzoties ar balsi, cilvēks neapdomā Kristus ciešanas, tāpēc Svēto Rakstu apcerēšana, lūdzot Svētos Rakstus, ir apbrīnojams Dieva žēlastības avots. Papildus desmitiem

Sakramenti

Katoļu baznīca svin septiņus sakramentus. Sakraments ir "ārēja zīme, ko Kristus ir iedibinājis (sācis), lai sniegtu žēlastību" (pārdabiska Dieva dāvana, ko cilvēks nav pelnījis).

Septiņi sakramenti ir šādi: Kristība, Brīdināšana, Euharistija, Izlūgšanās, Slimniekusvaidīšana, Svētais Ordenis un Svētais Vakarēdiens (laulība). Svētais Vakarēdiens ir vissvarīgākais no sakramentiem, jo katoļi tic, ka Jēzus Kristus kļūst patiesi klātesošs maizes un vīna veidā. Tas notiek transsubstanciācijas ceļā, kas notiek Mises laikā.

Katoļi tic, ka pestīšanai ir nepieciešama mīlestība, cerība un ticība, bet tas viss nāk no žēlastības. Tas atšķiras no 16. gadsimta interpretācijas, ko izveidoja Luters.

Katoļi interpretē Bībeli (Dieva doto grāmatu) saskaņā ar Tradīciju. Tradīcija ir agrīnās Baznīcas dzīves un mācības nodošana, kas īpaši atspoguļota Baznīcas tēvu, kuri dzīvoja pirmajos gadsimtos, rakstos. Tajā laikā svētās grāmatas tika pieņemtas Bībelē, kas ir par atklātu uzskatīto grāmatu krājums.

Katoļu pamatnoteikums ir: "Patiesība nevar būt pretrunā ar patiesību". Viņi tulko Bībeli, paturot to prātā. Nevienu interpretāciju nevar pieņemt, ja tā ir pretrunā ar citu atklātu patiesību.

Nīkajas ticības apliecība

Katoļi, tāpat kā daudzi kristieši, par patiesu atzīst Nīkajas koncila (325. gadā pēc Kristus dzimšanas) un vēlākā Konstantinopoles koncila (382. gadā pēc Kristus dzimšanas) ticības apliecību:

"Es ticu uz vienu Dievu, Tēvu Visvareno, debess un zemes, visa redzamā un neredzamā Radītāju. Es ticu uz vienu Kungu Jēzu Kristu, vienpiedzimušo Dieva Dēlu, dzimušu no Tēva pirms visiem laikiem, Dievu no Dieva, Gaismu no Gaismas, patiesu Dievu no patiesa Dieva, dzimušu, nevis radītu, viendabīgu ar Tēvu. Caur Viņu visas lietas ir tapušas. Mūsu, cilvēku, un mūsu pestīšanas labā Viņš nolaidās no debesīm un caur Svēto Garu iemiesojās no Jaunavas Marijas un kļuva cilvēks. Mūsu dēļ Viņš tika sists krustā pie Poncija Pilāta; Viņš cieta nāvi, tika apglabāts un trešajā dienā augšāmcēlās saskaņā ar Rakstiem: Viņš uzkāpa debesīs un sēž pie Tēva labās rokas. Viņš atkal nāks godībā, lai tiesātu dzīvos un mirušos, un Viņa valstībai nebūs gala. Es ticu uz Svēto Garu, Kungu, dzīvības devēju, kas iziet no Tēva un Dēla, kas kopā ar Tēvu un Dēlu tiek pielūgts un godāts, kas ir runājis caur praviešiem. Es ticu vienai, svētai, katoliskai un apustuliskai Baznīcai. Es apliecinu vienu Kristību grēku piedošanai un gaidu mirušo augšāmcelšanos un nākamās pasaules dzīvi. Amen."

Austrumu pareizticīgie un protestanti tic daudzām vienām un tām pašām lietām. Viņi dažkārt nevienojas par Marijas (Jēzus mātes) un citu svēto lomu, par to, ko var darīt priesteris, kā arī par to, kā tieši būtu jāpielūdz Dievs un citām lietām.

Saistītās lapas

• Katoļticība
• Protestantisms
• Austrumu pareizticīgo baznīca