Austrumu pareizticīgo baznīca, oficiāli pareizticīgo baznīca, ir kristīgā baznīca. To kristietības paveidu parasti sauc arī par pareizticīgo kristietību vai pareizticību. Tās locekļus sauc par pareizticīgajiem kristiešiem. Pastāv arī cita, tuva pēc vēsturiskajām saknēm, bet neatkarīga grupējuma — Austrumu pareizticīgo baznīcu, kas nav vienotībā ar pareizticīgo baznīcu. Pasaulē ir aptuveni 300 miljoni pareizticīgo, un lielākie pareizticīgo centri vēsturiski atrodas Austrumeiropā un Tuvajos Austrumos, taču pareizticīgo kopienas ir izplatītas visā pasaulē.
Austrumu pareizticīgo baznīca māca, ka tā ir Baznīca, ko iesāka Jēzus Kristus savos norādījumos apustuļiem. Tā saglabā un praktizē to, ko uzskata par sākotnējo kristīgo ticību, un uztur no apustuļiem nodoto svēto tradīciju. Šī tradīcija ietver gan Svēto Rakstu, gan arī nemainīgu mācību, liturģiskās prakses, kanonus un teoloģisko izpratni, ko nodod no paaudzes paaudzē.
Ticība, svētumi un teoloģija
Pareizticīgā teoloģija balstās uz Svēto Trīsvienību — Tēvu, Dēlu un Svēto Garu — un uz Kristu kā Pestītāju un Dieva Dēlu. Būtiskie elementi:
- Svēto Rakstu un Svētā Tradīcija kā vienots atklāsmes avots;
- Sakramenti (bieži saukti par misterijām) — galvenokārt septiņi: Kristība, Eļļas svētdarīšana (krisma), Euharistija, Grēku atlaide (izprašana), Ordinācija (svētīšana), Kāzu sakraments un Svētā veļas eļļa vai pēdējā eļļošana; dažās tradīcijās uzsvars un formulējums var atšķirties;
- Glābšana un patērēšana: ticība, ka glābšana ir Dieva žēlastības un cilvēka līdzdalības rezultāts, uzsvērta svētumu un dievišķās žēlastības nozīme;
- Ikonas un liturģiska dzīve — ikonas nav tikai māksla, tās ir teoloģisks un liturģisks līdzeklis, caur kuru ticīgie sastop Dievu.
Dievišķā liturģija un dievkalpojums
Dievkalpojumu centrā ir Dievišķā liturģija. Parastākās liturģiskās formas ir Svētā Jāņa Zeltmutes (Hrisostoma) liturģija un Svētā Bazilija Lielā liturģija — abas satur Euharistijas sastāvdaļu, kurā notiek maizes un vīna pārvēršana par Kristus miesu un asinīm. Dievkalpojuma ticība un rituāli ir daudzējādā ziņā līdzīgi Romas katoļu baznīcas Euharistijai, taču pastāv teoloģiskas un organizatoriskas atšķirības (piem., jautājumos par pāvestības varu, dažu dogmu formulējumu un liturģisko attīstību).
Liturgija parasti ietver:
- ikonostasu — aizsegotu vai daļēji aizsegotu altāra daļu ar ikonām;
- garīdznieku dziedājumu (bez orķestra), monodiju vai daudzbalsīgu kora dziedājumu;
- elpas (smaržīgās) sveces, smaržvielas (smarža) un procesijas;
- intensīvu svētku un gavēņa ciklu (liela nozīme Lieldienām — Paschā).
Baznīcas organizācija un amati
Pareizticīgā baznīca nav vienota hierarhiska institūcija ar vienu pasaules centru tādā nozīmē kā Romas katoļu baznīcai ar pāvestu. Tā sastāv no vairākām autocefalām (pašpārvaldes) un autonomām baznīcām, kuras vadītāji ir bīskapi un patriarhi. Pazīstamākās un lielākās no tām ir:
- Konstantinopoles (Ekumeniskā) Patriarhija;
- Krievijas Pareizticīgā Baznīca;
- Grieķijas, Rumānijas, Bulgārijas, Serbijas, Gruzijas, Antiohijas un Jeruzālemes patriarhijas;
- citas autonomas un vietējās baznīcas.
Galvenās garīgās institūcijas un kārtas:
- Bīskapi — episkopālā vara, uzskatīti par apustuļu mantiniekiem;
- Priesteri (prezbiteri) — vada draudzi, celebrē liturģiju;
- Diakoni — liturģiskie kalpotāji; pastāv arī diakonesses vēsturiskā pieminēšana dažās tradīcijās;
- Monahi un monahijas — klostera dzīve ir svarīgs garīgais darba centrs; daudzos gadījumos klosteri ir arī teoloģisko tradīciju un garīgās prakses saglabātāji.
Ikonas, liturģiskā māksla un baznīcu arhitektūra
Ikonas — gleznoti attēli ar Jēzu Kristu, Dievmāti, svētajiem un citiem bībeles sižetiem — ir centrāls elements lūgšanā. Tās vērstas pret dievkalpojuma dalībnieku un tiek pielūgtas (venerētas), bet baznīca māca, ka pielūgšana pienākas tikai Dievam.
Arhitektūra tradicionāli ietver kupolu (simbolizē debesu pasauli), ikonas, mozaīkas un freskas, kas kalpo mācībai un liturģiskajai atmosfērai. Tradicionālā liturģiska valoda var būt grieķu, kirilicā rakstīta slavoniska, georgiešu, rumāņu, arābu vai vietējā valodā atkarībā no tautības un reģiona.
Gadskārtas, kalendārs un gavēņi
Pareizticīgajā tradīcijā liela loma ir liturģiskajām gadskārtām: Pascha (Lieldienas) ir galvenais svētku centrs. Datumu aprēķināšana bieži balstās uz Jūlija kalendāru vai ap labotu (revised) kalendāru atkarībā no vietējās baznīcas. Starp galvenajām praksei pieder Lielais gavēnis pirms Lieldienām, Ziemassvētku gavēnis un citi gavēņi un svecību dienas.
Atšķirības no citām kristīgajām konfesijām
Līdzības ar Romas katoļu baznīcas Euharistiju ir acīmredzamas — abas atzīst Euharistijas sakramentu — tomēr atšķirības pastāv gan doktrīnas (piem., pāvestības jēdziens, teoloģiskie papildinājumi kā filioque jautājums), gan liturģijā, baznīcas valdījumā un kanoniski-historiskos jautājumos. Arī attiecības ar Austrumu pareizticīgo baznīcu, kas minēta augstāk, ir vēsturiski sarežģītas — tās atšķiras teoloģisku un sabiedrisku iemeslu dēļ kopš VI–VII gadsimta kristīgās vēstures posmiem.
Kur dzīvo pareizticīgie un kultūras nozīme
Pareizticīgā baznīca ir dziļi iemūžinājusies Austrumeiropas, Balkānu, Krievijas, Kaukāza un daļēji Tuvo Austrumu kultūrās. Tā ir ne tikai reliģiska, bet arī identitātes, mākslas, muzikas un svētku dzīves nesēja daudzos reģionos. Mūsdienās diasporas kopienas Ziemeļamerikā, Austrālijā un citur saglabā liturģisko dzīvi un kultūras tradīcijas.
Par pareizticīgo dzīvi un ticību var uzzināt vairāk, apmeklējot vietējo pareizticīgo draudzi, lasot baznīcas mācību grāmatas un piedaloties dievkalpojumos — tā ir dzīva tradīcija, kurā teoloģija, liturģija un ikdienas garīgā prakse savijas kopā.
