Absolūtā monarhija: definīcija, vēsture un mūsdienu piemēri
Uzzini, kas ir absolūtā monarhija: definīcija, vēsture un mūsdienu piemēri — no viduslaikiem līdz mūsdienu arābu un Tuvo Austrumu valstīm.
Absolūtā monarhija ir monarhijas forma, kurā absolūta vara pieder vienai personai, ko parasti sauc par monarhu. Tā ir pretstatā konstitucionālajai monarhijai, kurā varu ierobežo vai kontrolē citas personu grupas. Kontrolētāji var būt tādas struktūras kā garīdzniecība, likumdevēji, sabiedrības elite vai rakstīta konstitūcija.
Praktiski visi viduslaiku monarhi bija absolūti valdnieki savā karalistē. Pēc Franču revolūcijas (18. gadsimta beigās) monarhi arvien biežāk tika ierobežoti ar konstitūciju.
Mūsdienās ir saglabājušās dažas absolūtās monarhijas, galvenokārt arābu un Tuvo Austrumu valstīs.
Raksturīgās iezīmes
- Vara koncentrācija: izpildvara, likumdošana un tiesu vara bieži vien ir koncentrēta vienas personas vai viņas tuvāko padomnieku rokās.
- Dekrēti un rīkojumi: lēmumi tiek pieņemti ar valdnieka rīkojumiem vai dekrētiem, bieži vien bez parlamentāras ratifikācijas.
- Nemitīga svētība vai leģitimizācija: valdnieka varas pamatojums var balstīties uz dievišķo tiesību, reliģisku autoritāti, tradīciju vai militāru spēku.
- Mantojuma sistēma: tronis parasti tiek nodots dinastiski, saskaņā ar noteiktu pēctecības kārtību (primogenitūra, agnata vai cita kārtība).
- Ierobežots tiesiskais šķērslis: nav plašu neatkarīgu institūciju, kas varētu juridiski atcelt valdnieka lēmumus.
Vēsturiskā attīstība
Absolūtas monarhijas forma attīstījās no feodālajām struktūrām, kur varas centralizācija aizņēma vairākus gadsimtus. 17.–18. gadsimtā Eiropā izveidojās tā saucamā "absolūtā monarhija" ar skaidrāku centralizētu administrāciju — par slavenāko piemēru bieži min Francijas karaļvalsti Luija XIV valdīšanas laikā ("Es esmu valsts"). Ideja par dievišķajām tiesībām uzvarēja kā teoloģisks pamatojums monarha neierobežotajai varai.
Ap 18. gadsimtu un vēlāk, uzplaukstot Apgaismības idejām un pēc Franču revolūcijas, pieauga prasības pēc politiskām brīvībām, likuma varas un institucionālas kontroles. Tas noveda pie konstitucionālu institūciju izveides vai monarhijas pilnīgas krišanas vairākās valstīs.
Mūsdienu piemēri un to daudzveidība
Dažas valstis mūsdienās tiek raksturotas kā absolūtas vai tuvas absolūtai monarhijai. Starp biežāk pieminētajiem piemēriem ir Saūda Arābijas Karaliste, Brunēja Darussalāms un Omāna Suverēnā Sultanāts — kur monarhs vai sultāns saglabā plašas izpildvaras pilnvaras. Tāpat Pāvesta vara Vatikānā tiek raksturota kā reliģiska, vēlēšanu ceļā balstīta absolūta monarhija.
Ir arī vairākas valstis, kur monarhs ir formāli ietekmīgs, bet pastāv dažādas kompetences un institucionālas ierobežojumu formas. Dažos Persijas līča un Tuvo Austrumu režīmos federācijas vai emīrāti demonstrē hibrīdus risinājumus: formalizētas konsultatīvas padomes, konstitucionālas normas, taču efektīvā vara paliek ģimenes vai dinastijas rokās. Tāpēc mūsdienu "absolūtās monarhijas" veidi var ļoti atšķirties pēc prakses un pakāpes.
Priekšrocības un kritika
- Priekšrocības: spēja pieņemt ātrus lēmumus, politiska stabilitāte īstermiņā, vienas elites koordinēta attīstības politika (piem., infrastruktūras projekti, ekonomiskā politika).
- Kritika: cilvēktiesību ierobežojumi, vārda brīvības trūkums, politiskās dalības ierobežojumi, korupcijas un klientelizma risks, problēmas ar leģitimitāti ilgtspējīgā attīstībā.
Pārejas un reformas
Vēstures gaitā absolūtās monarhijas bieži gāja cauri transformācijām — no revolūcijām un bruņotiem konfliktiem līdz pakāpeniskām konstitucionālām reformām. Mūsdienu spiediens no starptautiskās sabiedrības, ekonomiskās modernizācijas un iekšpolitiskajām prasībām liek dažām monarhijām īstenot pakāpeniskas reformas: veidot konsultatīvas asamblejas, pieņemt "pamatiem līdzīgas" normas vai ierobežot izpildvaras pilnvaras. Citi režīmi izmanto ekonomisko labumu un sociālā pabalsta programmas, lai saglabātu stabilitāti un leģitimitāti.
Kopsavilkums
Absolūtā monarhija ir varas koncentrācijas forma ar dziļām vēsturiskām saknēm. Lai gan tā šodien sastopama retāk nekā iepriekš, konkrētās valstīs tā joprojām pastāv un var izpausties dažādos veidos — no gandrīz pilnīgas centralizācijas līdz hibrīdām sistēmām ar daļēju institucionālu ierobežojumu. Diskusija par tās vietu mūsdienu politikā parasti saistās ar jautājumiem par cilvēktiesībām, valdības efektivitāti un leģitimitātes avotiem.
Francijas karalis Ludviks XIV, tautā pazīstams kā Saules karalis, uz Hiakonta Rigo portreta, kas tapis ap 1700. gadu. Francijas karalis ir attēlots ar visām varas zīmēm, kas liecina, ka viņa valdīšana ir leģitimēta ar Dieva žēlastību. Šis portrets tika izmantots kā paraugs citiem līdzīgiem tā laika Eiropas monarhu portretiem.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir absolūtā monarhija?
A: Absolūtā monarhija ir monarhijas forma, kurā absolūta vara pieder vienai personai, ko parasti sauc par monarhu.
Q: Ar ko absolūtā monarhija atšķiras no konstitucionālās monarhijas?
A: Absolūto monarhiju neierobežo un nekontrolē citas cilvēku grupas, savukārt konstitucionālo monarhiju ierobežo vai kontrolē citas struktūras, piemēram, garīdzniecība, likumdevēji, sabiedrības elite vai rakstīta konstitūcija.
Kāds bija "karaļa likums" Dānijā un Norvēģijā?
A: "Karaļa likums" (Kongeloven) bija konstitūcija, kas ietvēra monarha absolūtu varu Dānijas-Norvēģijas karalistē.
J: Vai daudzi monarhi savās karalistēs iepriekš bija absolūti valdnieki?
A: Jā, ievērojams skaits monarhu iepriekš bija absolūti valdnieki savās karalistēs.
Jautājums: Kad monarhi kļuva ierobežoti ar konstitūciju?
A: Pēc Franču revolūcijas 18. gadsimta beigās monarhi arvien biežāk tika ierobežoti ar konstitūciju.
Vai vēl ir saglabājušās absolūtās monarhijas?
A: Jā, ir saglabājušās dažas absolūtās monarhijas, dažas no tām ir sastopamas arābu valstīs.
J: Kāda veida grupas var ierobežot vai kontrolēt konstitucionālo monarhiju?
A: Konstitucionālo monarhiju var ierobežot vai kontrolēt tādas grupas kā garīdzniecība, likumdevēji, sabiedrības elite vai rakstīta konstitūcija.
Meklēt