Kas ir monarhija? Definīcija, tipi un monarhu tituli

Monarhija ir viens no senākajiem pārvaldes veidiem. Lielākā daļa vēsturnieku ir vienisprātis, ka pirmās monarhijas bija ciltis vai nelielas cilvēku grupas, kas nolēma ļaut kara vadonim vai citam vadonim nodot savu amatu saviem bērniem. Tā izveidojās dinastija. Laika gaitā noteikumi par to, kurš kļūs par nākamo monarhu, kļuva sarežģītāki. Primogenitūra ir ierasta parādība. Vecākais dēls vai - dažās valstīs - meita kļūst par nākamo monarhu pēc vecākā monarha nāves.

Ķēniņi un cita veida monarhi ir valdījuši daudzus tūkstošus gadu; piemēram, daudzi ķēniņi ir pieminēti Bībelē un senajos vēstures avotos. Trīs senākās valstis, kurās monarhi joprojām ieņem amatus, ir Apvienotā Karaliste, kur gandrīz 1000 gadus ir viena un tā pati britu karaliskā ģimene, Dānija, kur karaliskā līnija nav pārtraukta gandrīz 1200 gadus, un Japāna, kuras ieraksti liecina par imperatoru līniju, kas aizsākās vēl senāk.

Mūsdienās daudzi monarhi veic galvenokārt valsts vadītāja ceremoniālos pienākumus, savukārt valdības vadītājs, kas parasti tiek ievēlēts, pieņem un īsteno likumus. Tas ir ļoti svarīgs arī citās valsts daļās.

Absolūtā monarhija

Absolūtā monarhijā monarhs ir vienīgais visu likumu avots. Monarham ir pilnīgas pilnvaras pieņemt jebkuru likumu, tikai izlemjot par to. Neviena cita valsts institūcija nevar pieņemt likumus, kas skar monarhu, ja vien monarhs pats nenolemj to atļaut. Dažkārt monarhs ir arī valsts reliģijas vadītājs un pieņem arī reliģiskus likumus. Monarhs jebkurā laikā un jebkura iemesla dēļ var atņemt vai atdot visu zemi un īpašumu valstī. Armija un flote ir monarha personīgā kontrolē, un to var izmantot jebkādiem mērķiem jebkurā laikā. Monarhs var arī izvēlēties, kurš kļūs par nākamo monarhu, un jebkurā laikā var mainīt noteikumus. Parasti netiek ievēlēta valdība vai parlaments, un, ja tāds ir, tam nav reālas varas. Šāda veida valdība mūsdienās ir ļoti reti sastopama. Tautai tajā nav lielas varas.

Absolūtās monarhijas piemēri ir šādas valstis: Vatikāns, Bruneja, Katara, Saūda Arābija, Omāna un Svazilenda.

Konstitucionālā monarhija

Konstitucionālā monarhija ir valsts pārvaldes forma, kas parasti ir demokrātiska, ar konstitūciju, un monarhs ir valsts galva. Vai nu monarham ir jāievēro likumi tāpat kā visiem pārējiem, vai arī ir īpaši likumi, kas nosaka, ko monarhs drīkst un ko nedrīkst darīt. Monarhs parasti nevar pats lemt par saviem īpašajiem likumiem. Piemēram, var būt likumi par to, ar ko var precēties monarha bērni, kurus pieņem parlaments. Piemēram, Nīderlandē, ja karaliskās ģimenes loceklis apprecas bez parlamenta atļaujas, viņš pats nevar kļūt par karali vai karalieni. Armija un flote var dot zvērestu monarham, taču reālā kontrole ir uzticēta ievēlētajai valdībai. Pastāv likumi par īpašumu un mantošanas kārtību (kurš kļūst par nākamo monarhu), kurus var mainīt tikai ievēlētā valdība. Parasti monarham ir jāparaksta likumu stāšanās spēkā, taču viņam ir jāpakļaujas ievēlētās valdības gribai.

Konstitucionālā monarhijā parasti ir nodalītas varas, un monarham bieži vien ir tikai ceremoniālas funkcijas, piemēram, viņš pārstāv valsti ceļojuma laikā vai darbojas kā visas valsts (nevis kādas konkrētas politiskās partijas) simbols. Konstitucionālie monarhi parasti nebalso, pat ja tas ir likumīgi. Balsošana nozīmētu, ka viņi politiskajos strīdos izvēlas kādu pusi, un tad viņi nevarētu apgalvot, ka pārstāv visus valsts iedzīvotājus. Dažās konstitucionālajās monarhijās monarham ir tiesības uzlikt veto likumiem, taču lielākajā daļā valstu, kurās šādas tiesības ir, tās tiek izmantotas ļoti reti. Valstīs, kurās monarhs var atlaist vai iecelt valdības, tas parasti tiek darīts tikai tādēļ, lai nodrošinātu demokrātiskā procesa ievērošanu, neiesaistoties politikā. Konstitucionālo monarhu iecelšanu valsts amatos parasti iepriekš apstiprina demokrātiski ievēlētā valdība.

Konstitucionālo monarhiju piemēri ir Apvienotā Karaliste, lielākā daļa Nāciju Sadraudzības valstu, Austrālija, Nīderlande, Norvēģija, Dānija, Zviedrija, Beļģija, Japāna un Spānija. Taizemē ir monarhs, kurš dažkārt piedalās politikā, lai ietekmētu valdību, atšķirībā no citām konstitucionālajām monarhijām, bet viņš joprojām ir pakļauts likumam.

Mūsdienās ir trīs galvenie veidi, kā izvēlēties jaunu monarhu pēc vecā monarha nāves vai tāpēc, ka vecais monarhs ir atstājis varu:

• Ir noteikta mantošanas kārtība. Parasti par jauno monarhu kļūst kāds no tās pašas dzimtas.
• Vairāki cilvēki ievēl jauno monarhu
• Vecais monarhs ir iecēlis kādu, kurš kļūs par nākamo monarhu.

No šiem trim gadījumiem visizplatītākais ir mantošanas kārtība. Valstis, kurās monarhi tiek ievēlēti, ir Malaizija, Samoa, Kambodža, Apvienotie Arābu Emirāti, Andora un Vatikāns.

• Mantojamā monarhija