Bībele: vēsture, saturs un kanoni — pārskats par Svētajiem Rakstiem

Ilgu laiku teksti tika nodoti no mutes mutē no paaudzes paaudzē. Bībele jau sen tika sarakstīta aramiešu, ebreju un grieķu valodā. Vēlāk tika veikti tulkojumi latīņu un dažās citās valodās. Tagad ir tulkojumi angļu un daudzās citās valodās. Ebreju Bībeles grāmatas - ko kristieši sauc par Veco Derību - netika uzrakstītas vienlaicīgi. Tas prasīja simtiem gadu (apmēram 1200 gadus). To visu apkopošana sākās ap 400. gadu p.m.ē. Jaunās Derības grāmatas, kas sākotnēji bija rakstītas grieķu valodā, sāka apkopot kopā ap 100. gadu p.m.ē. Tās stāsta par notikumiem, kas risinājās no 4. gada p.m.ē. līdz 70. gadam p.m.ē. Šie notikumi ietvēra Jēzus dzimšanu, dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos. Tajā arī stāstīts par to, kā viņa sekotāji devās izplatīt viņa vēsti. Grāmatas beigās ir aprakstīts, kā beigsies pasaule, kad Jēzus atgriezīsies uz zemes. Lielākā daļa Jaunās Derības autoru bija Jēzus apustuļi. Tie bija cilvēki, kuri apgalvoja, ka redzējuši Jēzu dzīvu pēc viņa krustā sišanas.

Tulkojumi un versijas

Tulkojums ir tulkojums, kad rakstnieks ņem avotu vienā valodā un raksta to citā valodā. Lielākā daļa Bībeles tekstu ir uzrakstīti sengrieķu, aramiešu vai ebreju valodā.

Pirmais, kas nodrošināja tulkojumu latīņu valodā, bija Hieronīms 5. gadsimtā. Viņš sāka darbu pie tā, ko šodien pazīstam kā Vulgātu. Vufila pārtulkoja Bībeli gotu valodā. Agrīnajos viduslaikos tulkot Bībeli tulkoja tādi cilvēki kā Petrs Valdess un Jans Huss.

Pirmo reizi Jauno Derību angļu valodā 1382. gadā pārtulkoja Džons Viklifs, un viņa līdzstrādnieki pārtulkoja Veco Derību. Tulkojums tika veikts no Vulgātas latīņu Bībeles. Viklifs to darīja, lai cilvēki paši varētu redzēt, kas rakstīts Bībelē. Tulkojums tika pabeigts 1382. gadā. Viklifa Bībelei, kā to dēvē, bija vēl daži vēlāki izdevumi, ko veidojuši citi cilvēki. Tā tika tulkota vidusangļu valodā, kas bija viņa laika valoda. Viklifam nebija Baznīcas atļaujas to darīt, taču viņu aizstāvēja Džonsno Gounta, viens no ietekmīgākajiem cilvēkiem karalistē. Kad gan Viklifs, gan viņa aizbildnis bija miruši, Baznīca 1415. gadā pasludināja Viklifu par ķeceri un aizliedza viņa rakstus. Konstances koncils nolēma, ka Viklifa darbi jāsadedzina un viņa mirstīgās atliekas ekshumējamas (izrakņātas). Kāpēc Baznīca bija tik noskaņota pret to? Tulkojumi apstrīdēja Baznīcas varu pār cilvēkiem. Baznīcā Bībeles skaidrošana bija priestera darbs. Visu, ko viņš teica, nevarēja apstrīdēt. Tiklīdz vienkāršie cilvēki varēja lasīt Bībeli, viņiem varēja būt cits viedoklis.

Nākamo soli tulkošanā 1525. gadā veica Viljams Tindeils. Viņš tulkoja agrīno jauno laiku angļu valodā, ko mēs šodien varam saprast. Arī Tindale to veica bez Baznīcas atļaujas. Viņa tulkojums bija pirmais tulkojums, kas tika iespiests, un tika izgatavoti vairāki tūkstoši eksemplāru. Viņam nebija aizbildņa, un viņa liktenis bija briesmīgs. Viņš aizbēga uz Eiropu, bet Tomasa Mora (toreizējā Anglijas kanclera) aģenti viņu beidzot atrada. Gan Tindale, gan viņa iespiedējs tika sodīti ar nāvi, sadedzinot pie kūlas.

Vēl viens labi pazīstams tulkojums ir 1611. gada karaļa Jēkaba tulkojums (pazīstams kā autorizētā Bībeles versija).

Dažus tekstus rakstīja vēsturnieki, kuri centās parādīt, kāda bija Senā Izraēla. Citi teksti ir dzejoļi par Dievu un Viņa darbu. Vēl citi tika izmantoti, lai izstrādātu likumus. Jūdaisma un kristietības sekotāji uzskata Bībeli par svētu, taču viņi visi nav vienisprātis par to, kas pieder Bībelei. Tas, kas tiek uzskatīts par Bībeles daļu, vēstures gaitā mainījās. Dažādas konfesijas iekļauj noteiktas daļas vai izlaiž citas. Nav vienas vienīgas Bībeles versijas; var mainīties gan grāmatu saturs, gan to secība.

Valodas nesakrīt. Kad tiek veikts tulkojums, tulkotājam ir jāizvēlas, vai tulkot vārdu pa vārdam, vai pārtulkot teksta jēgu. Ja viņš nolemj uztvert jēgu, viņš izvēlas citus vārdus mērķa valodā. To sauc par pārfrāzēšanu.

Mūsdienās ir desmitiem Bībeles versiju. Dažas no tām ir tulkojumi, citas - pārfrāzes. Pārfrāzēta versija ir tāda, kurā cilvēki ņem tulkojumu un to pārfrāzē ar saviem vārdiem. Tā kā Bībele ir tulkota mūsdienu valodās, iespējams, ka ir arī dažādi viena un tā paša teksta tulkojumi. Bībele ir visu laiku pārdotākā grāmata. Līdz šim ir pārdoti 2,5 līdz vairāk nekā 6 miljardi Bībeles eksemplāru. Bībeles pilnīga versija ir 471 valodā. Daļas ir tulkotas 2225 valodās. Lielākā daļa Bībeles eksemplāru atrodas Britu muzejā Londonā.

Kristīgā Bībele sastāv no 66 grāmatām. Pirmās 39 grāmatas ir Vecā Derība. Tā ir pirmā daļa no Dieva stāsta par pestīšanu. "Glābšana" ir ilgs Dieva darbs, kas ir mūsu glābšana no grēkiem. "Grēks" ir tas, kas notika, kad cilvēki nolēma dzīvot pēc sava, nevis Dieva radītā pasaulē. Tieši tad Dievs sāka Savu lielo darbu, glābjot mūs no mūsu grēkiem. Lai sagatavotu ceļu, Dievam bija jāiznīcina visa pasaule ar lielu plūdi, izņemot Noasa ģimeni. Tad Dievs uzcēla sev jaunu tautu. Tie bija senie ebreji. Dievs apsolīja ebrejiem, ka viņi nesīs Viņa glābšanu visai pasaulei. Pirmās piecas Vecās Derības grāmatas galvenokārt ir stāsts par to, kā Dievs izvēlējās senos ebrejus un mācīja viņiem savus likumus. Pēc tām seko divpadsmit grāmatas, kas stāsta par ebreju vēsturi. Nākamās piecas grāmatas ir dzejas un gudrības grāmatas. Viena no šīm piecām grāmatām, "Psalmi", ir dziesmu grāmata, kas galvenokārt parāda, kā Dievs vēlas, lai to pielūdz. Pēdējās septiņpadsmit Vecās Derības grāmatas ir sarakstījuši ebreju pravieši. Šīs grāmatas stāsta par Dieva vilšanos senajos ebrejos un Viņa apsolījumu atgriezt viņus draudzībā ar Viņu. Pravieši arī pareģo lielo pārsteigumu, ko Dievs bija iecerējis pasaulei - Viņš grasījās sūtīt Savu Dēlu, Mesiju ("svaidīto"), Glābēju, lai glābtu mūs no mūsu grēkiem. Par šo Mesiju jūs varat lasīt Jaunajā Derībā. Vecajā Derībā Tanahs lielākoties tika rakstīts ebreju valodā; dažas daļas tika rakstītas aramiešu valodā. Šo Bībeles daļu gan jūdi, gan kristieši uzskata par svētu.

Ir arī dažas Vecās Derības laika grāmatas, kuras tās baznīcas, kas tās pieņem kā daļu no Bībeles, sauc par Deiterokanoniskajām grāmatām, bet tās baznīcas, kas tās nepieņem, - par Apokrifiem.

Otro daļu sauc par Jauno Derību. Šīs grāmatas galvenā daļa ir stāsts par Jēzus Kristus dzīvi. Četras dažādas šī stāsta versijas Jaunajā Derībā sauc par evaņģēlijiem. Pēc evaņģēlijiem ir arī stāsts par to, kas notika ar Baznīcu pēc Jēzus nāves un augšāmcelšanās. Daļa no tā ir aprakstīta agrīno kristiešu vadītāju, īpaši svētā Pāvila, vēstulēs. Pēdējā Bībeles grāmata stāsta par vīziju, ko redzēja svētais Jānis, viens no Jēzus mācekļiem. Šajā vīzijā Jānis redzēja, kas notiks pasaules beigās. Tas ietvēra sodu ļaunumam un laimi tiem cilvēkiem, kas bija sekojuši Jēzum. Viens no visvairāk citētajiem pantiem Bībelē ir Jņ.ev.3:16: "Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlēja, ka Viņš atdeva Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu [nemirtu], bet dabūtu mūžīgo dzīvību". ^NIV

Cilvēkiem ir dažādi priekšstati par Bībeli. Kristieši tic, ka tā ir Dieva Vārds cilvēkiem. Jūdi uzskata, ka tikai Vecā Derība ir no Dieva. Protestanti un katoļi uzskata, ka Vecā un Jaunā Derība ir Dieva Vārds. Katoļi arī uzskata, ka Bībeles daļa ir arī grāmatas, ko sauc par apokrifiem jeb Deuterokanoniskajām grāmatām. Dažkārt dažādās konfesijās pastāv domstarpības par to, ko tieši nozīmē Bībele.

Saskaņā ar islāmu ir jāievēro pati Injil, taču tiek uzskatīts, ka ar laiku tā ir tikusi sagrozīta. Korāns tiek uzskatīts par pēcteci.

Ateisti netic, ka dievi eksistē, tāpēc Bībele ir tikai sena grāmata.

Deisti tic Dievam, bet viņi uzskata, ka Bībeli ir sarakstījuši cilvēki, tāpēc viņi neuzskata to par svarīgu.