Islāms (/ˈɪslɑːm/; arābu: ٱلْإِسْلَام, romanizēts: al-Islām, [alʔɪsˈlaːm] ( klausīties)) ir abrahāmiskā monoteisma reliģija. Islāma mācības un ticības avots galvenokārt ir Korāns (rakstīts arī Korāns vai Kūrāns), ko musulmaņi uzskata par Dieva atklāsmi. Musulmaņus sauc par musulmaņiem — vārds burtiski nozīmē "pakļāvušies (Dievam)". Viņi tic, ka Korāns Muhamedam ir nosūtīts un atklāts caur eņģeļa starpniecību, un ka Korāns ir Dieva vārds. Viņi uzskata Muhamedu par pēdējo pravieti un pravieti un vēstnesi. Daļa reliģiskā likuma, ētikas un prakses pamatojas arī uz ziņojumiem par to, ko mācījis Muhameds, jeb hadīsiem, kuri papildina Korāna mācības un palīdz interpretēt praktisko rīcību.
Musulmaņi tic, ka pirms Muhameda cilvēces vēsturē bija daudzi pravieši — sākot ar pravieti Ādamu un ietverot pravieti Noasu (Nuh), pravieti Ābrahāmu (Ibrahimu), pravieti Mozu (Musu) un pravieti Jēzu (Īsu). Saskaņā ar islāma mācību, Dievs dažādos vēstures posmos ir sūtījis savus praviešus ar vienotības un dievbijības vēsti, taču daļai kopienu šīs vēstis esot tikušas mainītas vai aizmirstas. Musulmaņi uzskata, ka Korāna teksts arābu valodā ir saglabāts un aizsargāts, kā minēts Korānā, un tas ir galīgais Dieva vēstījums cilvēcei līdz tiesas dienai.
Pamatticības (īmān)
Islāma pamatticība parasti ietver sekojošus galvenos principus:
- Tawhīd — Dieva vienotība (vienīgais Dievs: Allāhs);
- Pravietība (risāla) — ticība tam, ka Dievs sūta cilvēkiem praviešus, kuri pasniedz dievišķo atklāsmi;
- Svētie raksti — uzskats, ka Dievs ir atklājis vēstījumus (piem., Toru, Evaņģēlijus, Korānu), no kuriem Korāns tiek uzskatīts par nepieļaujamā veidā saglabātu;
- Apjukšana un pēcnāve (ahīra) — ticība dzīvei pēc nāves, atskaites tiesai un atlīdzībai vai sodam;
- Priekšapziņa (kadar) — ticība Dieva zināšanai un pārdabiskajam varējumam, lai gan dažādas islāma skolas šo jēdzienu interpretē atšķirīgi.
Pieci islāma pīlāri (prakse)
Praktiskā reliģiskā dzīvē centrālie elementi — pazīstami kā pieci pīlāri — ir:
- Šahāda (ticības apliecinājums): "Nav cita dieva kā Allāhs, un Muhameds ir Allāha vēstnesis";
- Sala (lūgšanas): piecas noteiktas diennakts lūgšanas virzienā uz Meku;
- Zakāts (labdarības nodoklis): noteikts labdarības devums, kas paredzēts sociālajai palīdzībai un labklājībai;
- Saums (gavēnis Ramadāna mēnesī): atturēšanās no ēšanas, dzeršanas un intīmām attiecībām no rītausmas līdz saulrietam Ramadāna laikā;
- Hadždža (piedevas svētceļojums): svētceļojums uz Meku, kas jāveic vismaz vienu reizi mūžā tiem, kam tas finansiāli un veselības ziņā iespējams.
Hadīsi, šerija un islāma jurisprudence
Bez Korāna islāmisko dzīvi un likumus interpretē hadīsi (Muhameda sacītie vārdi un darbi) un juristu (fakīhu) izstrādātas tiesību sistēmas — šerija. Šerija ietver personīgās, ģimenes, civiltiesību un krimināltiesību normas, taču tās piemērošana atšķiras starp valstīm, skolām un vēsturiskajiem periodiem. Islāma jurisprudence (fiqh) izstrādā principus, kā piemērot tekstus mūsdienu situācijās, un pastāv vairākas tiesību skolas (madhhab).
Sunīti un šiīti
Lielākā daļa musulmaņu pieder vienai no divām galvenajām grupām. Visizplatītākā ir sunnītu islāms, kam pieder vairums musulmaņu (parasti tiek minēts aptuveni 75–90 %). Otra galvenā grupa ir šiītu islāms (apmēram 10–20 %), kas atšķiras historiski un teoloģiski, īpaši attiecībā uz vadības un kalifāta jautājumiem pēc Muhameda nāves. Papildus šīm divām ir vairākas citas kopienas un tradīcijas, piemēram, alevieši Turcijā un citi loka vai mistiskie virzieni (piem., sufi tradīcijas).
Vēstures un izplatība
Islāma izcelsme saistīta ar 7. gadsimta Arābiju; Muhameda dzīves laikā (apm. 570–632) tika atklāti Korāna panti un izveidojās pirmie musulmaņu kopienu centri Mekā un Medīnā. Pēc tam islāms izplatījās gan militāri, gan tirdzniecības un kultūras ceļos visā Tuvajos Austrumos, Ziemeļāfrikā, Centrālāzijā, Dienvidaustrumāzijā un citur, veidojot dažādas civilizācijas un mācību tradīcijas.
Demogrāfija un mūsdienu loma
Aptuveni 1,9 miljardiem cilvēku visā pasaulē islāmam seko (apmēram 24 % no pasaules iedzīvotājiem), kas padara islāmu par otro lielāko pasaules reliģiju pēc kristietības. Islāms ir viena no visstraujāk augošajām reliģiskajām kopienām globālā mērogā, kas skaidrojams gan ar dzimstību rādītājiem, gan reliģiskās piederības saglabāšanos. Reģionālā izplatība, sociālās un politiskās lomas atšķiras — dažviet islāms ir dominējošā kultūras un valsts reliģija, citur pastāv kā minoritāte ar akcentētu integrācijas un reliģiskās brīvības jautājumiem.
Kultūra, māksla un izglītība
Islāma kultūrai ir liels ieguldījums zinātnē, filozofijā, literatūrā, arhitektūrā un mākslā — piemēram, dzejā, kaligrāfijā un mozaīkās mākslas formās. Islāma saprašana un prakse ir daudzveidīga: pastāv gan tradicionālas, gan modernistiskas un reformistu kustības, kā arī plašs spektrs interpretāciju par to, kā reliģiskos principus piemērot mūsdienu dzīvē.
Šis raksts sniedz pārskatu par islāma galvenajiem elementiem; detaļas un interpretācijas var atšķirties atkarībā no reģiona, skolas un individuālās prakses.
