Ahmādija — islāmiskā kustība: vēsture, mācības un strīdi
Ahmadija (احمدیہ Ahmadiyya) ir islāmiska reliģiska kustība, ko 19. gadsimtā dibināja Mirza Ghulam Ahmads (1835–1908). Viņa sekotāji uzskata viņu par apsolīto Mesiju un Mahdi, kā arī par mujaddidu (islamiskā reformatora) un uzskata, ka viņš atjaunoja islāmā sākotnējo vēstījumu. Kustība radās Britu Indijas teritorijā un kļuva par daļu no reliģiskās dzīves mūsdienu Indijā, Pakistānā un Bangladešā.
Vēsture
Mirza Ghulam Ahmad publiski paziņoja par savu misiju 1889. gadā, dibinot kopienu, ko sauca par Ahmādijas musulmaņu džamaatu. Pēc viņa nāves 1908. gadā kustība vairākus gadus darbojās ar centrālo vadību. 1914. gadā, pēc pirmā kalifa Noor-ud-Din (Hākims Noor-ud-Din) nāves, radās strīdi par tālāko vadību. Rezultātā kustība sadalījās divās galvenajās grupās:
- Ahmādijas kopiena (Ahmadiyya Muslim Community) — lielākā frakcija, kura pieņem kalifu institūciju (Khalīfat al-Masīh) un uzskata Mirza Ghulam Ahmadu par neparastu, bet nešojošu pravietisku figūru, kas nedod jaunu reliģisko likumu. Šīs grupas starptautiskā galvenā mītne pašlaik atrodas Londonā, Anglijā. Pēdējā laikā Ahmādijas kopiena darbojas vairāk nekā 190–200 valstīs.
- Lahores Ahmādija kustība (Ahmadiyya Anjuman Isha'at-i-Islam, AAIIL) — mazāka grupa, kas uzsver Mirza Ghulam Ahmadu vairāk kā reformatoru un izskaidro viņa misiju citādi, noraidot jebkādu pravietisku statusu pēc Muhameda. Šī grupa darbojas vairākās valstīs, to starpā Vācijā, Austrālijā un Pakistānā; tās starptautiskā mītne atrodas Lahores pilsētā, Pakistānā.
Pamatuzskati un mācības
Ahmadieši sevi uzskata par musulmaņiem un apgalvo, ka piekopj islāmu tādu, kādu mācīja Muhameds un viņa sekotāji. Tomēr kustībā ir specifiskas doktrīnas, kas to atšķir no plašākas musulmaņu kopienas:
- Par Mirza Ghulam Ahmad: viņu uzskata par apsolīto Mesiju un Mahdi, kā arī par mujaddidu. Interpretācijas par viņa statusu atšķiras — lielākā grupa pieņem viņu kā ne‑sekojamo/nenoslēdzošu pravieti (piem., neieviešot jaunu reliģisko likumu), bet Lahores frakcija uzskata viņu par reformatoru bez pravietiska statusa.
- Par Muhameda statusu: centrālais Korāna pants, kas bieži tiek minēts diskusijās, ir Korāns 33:40 par khatam an-nabiyyin (praviešu zīmogs). Ahmadiešu interpretācijas atšķiras no tradicionālajām — lielākā daļa Ahmādijas kopienas to skaidro tā, ka Muhameds ir pēdējais likuma nesējs un galvenais modeļa sniedzējs, tomēr kalpo iespēja parādīties īpašiem Dieva izsūtījumiem, kas nepievieno jaunu likumu un nav pretstatā Korāna mācībām. Lahores grupa uzskata, ka nav nekādas pravietiskas pēctecības pēc Muhameda.
- Par Jēzu: liela Ahmādijas daļa noraida uzskatu par Jēzus burtisku atgriešanos no debesīm; viņi skaidro, ka klasiskie pravietojumi par Jēzus atgriešanos piepildās ar Mirza Ghulam Ahmad un garīgajām parādībām. Daži Ahmādijas piekritēji apgalvo, ka Jēzus nav fiziski pacelts debesīs vai ka viņš nepiedzīvoja parastu nāvi tādā izpratnē, kā to mācīja citas tradīcijas — šie jautājumi bieži tiek spoži diskutēti un starp frakcijām pastāv atšķirības.
- Džihāda izpratne: Ahmādija uzsver "džihādu" kā garīgu un morālu centienu, prioritāti piešķirot dialogs, izglītībai un miera veicināšanai; liela uzmanība tiek pievērsta nevardarbīgai islāma misijai.
Sadalījums, vadība un organizācija
Lielākajai Ahmādijas izpausmei — Ahmādijas kopienai — ir hierarhiska organizācija ar kalifu (Khalīfat) kā garīgu un administratīvu vadītāju. Pēc Pakistānas spiediena 1984. gadā un saistītām represijām pēdējie kalifi pārcēla kustības starptautisko mītni uz Londonu (pēdējās mītņu izmaiņas notika laikā, kad pie varas bija ceturtais kalifs, Hazrāts Mirza Tahirs Ahmads). Lahores frakcija darbojas ar decentralizētāku struktūru un neatbalsta kalifa institūciju tādā formā, kā to pieņem Ahmādijas kopiena.
Strīdi, kritika un tiesiskais statuss
Ahmadija doctrine izraisījusi plašas debates un pretrunas gan teoloģiskā, gan politiskā līmenī. Galvenie strīdi ietver:
- Teoloģiskie strīdi — diskusijas par Mirza Ghulam Ahmad pravietisko statusu, Korāna 33:40 interpretāciju un Jēzus likteni padarījušas Ahmadiju par pretrunīgu kustību plašākajā musulmaņu pasaulē.
- Pakistānas likumdošana un vajāšanas — 1974. gadā Pakistānas konstitūcijā Ahmadieši tika oficiāli atzīti par nemusulmaņiem, un vēlāk ieviesa īpašus normatīvus (piem., 1984. gada Ordinance XX), kas ierobežo Ahmadiešu rituālu praksi un publiskus paziņojumus, izmantojot islāmam raksturīgu terminoloģiju. Rezultātā Ahmādijas locekļi Pakistānā ir pakļauti diskriminācijai, vardarbības draudiem un ierobežojumiem.
- Starptautiskas reakcijas — dažās valstīs Ahmadijas ir pakļauti diskriminācijai un sociālai izolācijai; viņu tiesības uz reliģisku izpausmi ir izaicinātas. Vienlaikus kustība aktīvi tiesājas un lobē par savu tiesisko stāvokli un brīvību.
Globālā darbība, izglītība un humanitārā palīdzība
Ahmādijas kustība aktīvi darbojas misijas darbā (dawah), tulko un izdod Korāna tulkojumus daudzās valodās, izveidojusi izglītības programmas, klīnikas un sociālās palīdzības projektus. Tā izmanto modernās komunikācijas tehnoloģijas — piemēram, 24 stundu satelīttelevīzijas kanālus MTA 1, MTA 2, MTA 3 (arābu auditorijai) un MTA Africa —, kā arī interneta resursus, kas satur grāmatas, runas un video materiālus par kustības mācībām. Ceturtais kalifs, Hazrāts Mirza Tahirs Ahmads, popularizēja arī homeopātiju un atbalstīja medicīniskus un humanitārus projektus, tostarp bezmaksas ambulatoro palīdzību daudzviet pasaulē.
Skaitļi un izplatība
Precīzi globālie skaitļi par Ahmadīšu skaitu svārstās atkarībā no avota; bieži tiek minēti aptuveni daži līdz vairāki desmiti miljoni cilvēku, un Ahmādijas kopiena darbojas daudzās valstīs visā pasaulē. Starptautiskā klātbūtne ietver draudzes, misijas, skolas un sociālos projektus.
Kā skatās citi musulmaņi
Daļa musulmaņu autoritāšu un kopienu uzskata Ahmādiju par ārpus tradicionālā islāma, citur tās vismaz daļēji atzīst kā daļu no islāma spektra. Šis jautājums ir politiski un teoloģiski jūtīgs un atšķirīgi risināts dažādās valstīs un reliģiskajās aprindās. Ahmādijas pārstāvji apgalvo, ka viņu ticība balstās uz Korānu, hadīsiem un islāma tiesību un teoloģijas avotiem, un cenšas ar argumentiem atbildēt uz kritiku.
Resursi
Ahmādijas kopienas oficiālajos tiešsaistes resursos (piem., Al-Islam tīmekļa vietnēs un publikācijās) pieejami plaši skaidrojumi par viņu uzskatiem, sarakstēm un audio‑/video materiāliem. Šie materiāli bieži tiek izmantoti, lai izskaidrotu mācības, publicēt Korāna tulkojumus un atbildētu uz biežāk uzdotajiem jautājumiem par kustību.
Noslēgumā: Ahmādija ir daudzslāņaina kustība ar bagātu vēsturi, specifiskām teoloģiskām interpretācijām un spēcīgu misijas orientāciju. Tā ir gan strīdīga, gan globāli aktīva — tās attīstība un attiecības ar plašāku musulmaņu pasauli turpina ietekmēt diskusijas par identitāti, reliģisko brīvību un teoloģijas interpretācijām.
Mirza Ghulam Ahmad
Liwa-e-Ahmadiyya, Ahmadiyya kopienas karogs
Kritika
Ortodoksālie musulmaņi uzskata Ahmadiju par ķeceriem, jo Mirza Ghulam Ahmads sevi pasludināja par islāma Mahdi, kristiešu Mesiju un Višnu pēdējo avataru jeb inkarnāciju, kā arī tāpēc, ka viņi netic, ka pravietis Muhameds ir pēdējais pravietis. Pamatojoties uz dievišķām atklāsmēm, viņš paziņoja, ka viņš ir līdzīgs Jēzum pēc sejas un auguma un ir sūtīts, lai "salauztu krustu", un parādīja, ka krustā sišana ir bijusi izdomājums. Tāpēc lielākā daļa musulmaņu nemin ahmadiešus ar šo nosaukumu, bet lieto aizvainojošo Qadianis (Qadian, Indijas ziemeļrietumos, ir Ahmada dzimtene) un Mirzai (atsaucoties uz Mirza Ahmad). Izmantojot šos terminus, tiek uzsvērts, ka Ahmadija ir jauna reliģija, ko dibinājusi konkrēta persona konkrētā laikā, atšķirībā no islāma, kas ir universāls: Muhameds ir pravietis, nevis dibinātājs, un tāpēc tiek uzskatīts par pazemojošu dēvēt islāmu par "Muhamedismu".
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir Ahmadija?
A: Ahmādija ir islāma kustība, ko 19. gadsimtā dibināja Mirza Ghulam Ahmads, kurš sevi pasludināja par Mahdi un Apsolīto Mesiju. Kustības mērķis bija atjaunot islāma sākotnējo vēsti.
J: Kā Ahmadijas kustība sašķēlās?
A: 1914. gadā kustība sašķēlās divās dažādās grupās jautājuma dēļ par to, kam jākļūst par nākamo kalifu. Abas grupas pastāv vēl šodien.
J: Kas bija Mirza Ghulam Ahmads?
A: Mirza Ghulam Ahmad bija Ahmadijas musulmaņu kopienas dibinātājs un apgalvoja, ka ir piepildījis pravietojumus par Mahdi. Viņu sauca arī par 14. islāma gadsimta Mujaddidu (dievišķo reformatoru) un apsolīto Mesiju.
J: Kādas ir divas galvenās Ahmēdijas musulmaņu kustības frakcijas?
A: Divas galvenās Ahmediyya frakcijas ir pazīstamas kā Ahmadi kopiena un Lahores Ahmadi kustība islāma izplatīšanai (Ahmadiyya Anjuman Ishaat-i-Islam, AAIIL).
J: Kur atrodas katras frakcijas starptautiskā galvenā mītne?
A: Ahmadi kopienas starptautiskā mītne pašlaik atrodas Londonā, Anglijā, bet Lahores Ahmadi kustības starptautiskā mītne atrodas Lahores pilsētā Pakistānā, kur tā arī sākās.
J: Ar kādiem strīdīgiem jautājumiem sastopas Ahmēdija kustības locekļi?
A.: Strīdīgi ir viņu uzskati par Jēzus nāvi un atgriešanos, džihāda jēdziens, Korāna 33:40, kurā runāts par Muhamedu kā Seal Prophets, interpretācija, kā arī tas, ka viņi tiek uzskatīti par ķeceriem, lai gan tie apgalvo, ka piekopj to pašu islāmu, ko mācīja Muhameds un viņa sekotāji.
J: Kā Ahmedija popularizē savu pārliecību pasaulē?
A:Ahmēdiji popularizē savu pārliecību visā pasaulē, izmantojot Korāna tulkojumus visās lielākajās valodās, 24 stundu satelīttelevīzijas kanālus, piemēram, MTA 1, MTA 2 un 3, nodrošinot skolotājus, ārstus un humānās palīdzības darbiniekus daudzās jaunattīstības valstīs un popularizējot homeopātijas sistēmu medicīnā ar regulārām televīzijas nodarbībām un bezmaksas ambulancēm visā pasaulē.
