Jēzus Kristus — dzīve, mācības un nozīme vēsturē

Vārds Jēzus cēlies no aramiešu vārda "Ješua", no ebreju valodas Yah-shua, kas angļu valodā nozīmē "Dievs ir pestīšana (vai atbrīvošana)", un tas bija populārs tā laika vārds. Jēzus bieži tiek saukts par "Jēzu Kristu" vai "Kristu". Vārds Kristus ir cēlies no grieķu vārda christos un nozīmē "ar eļļu uz galvas iezīmētais" vai "svaidītais". Jēzus valstī svaidīšana tika veikta, lai parādītu, ka cilvēks ir izvēlēts par ķēniņu vai vadoni. Jēzu sauc arī par Mesiju, kas cēlies no ebreju valodas vārda Mashiakh un arī nozīmē "svaidītais".

Vārds Jēzus cēlies no aramiešu vārda "Ješua", no ebreju valodas Yah-shua, kas angļu valodā nozīmē "Dievs ir pestīšana (vai atbrīvošana)", un tas bija populārs tā laika vārds. Jēzus bieži tiek saukts par "Jēzu Kristu" vai "Kristu". Vārds Kristus ir cēlies no grieķu vārda christos un nozīmē "ar eļļu uz galvas iezīmētais" vai "svaidītais". Jēzus valstī svaidīšana tika veikta, lai parādītu, ka cilvēks ir izvēlēts par ķēniņu vai vadoni. Jēzu sauc arī par Mesiju, kas cēlies no ebreju valodas vārda Mashiakh un arī nozīmē "svaidītais".

Dzimšana

Mateja un Lūkas evaņģēlijos teikts, ka pirms Jēzus piedzimšanas gan Marija, Viņa māte, gan vīrs, kuram viņa bija apsolīta, Jāzeps, zināja, ka Jēzus būs Mesija jeb Ķēniņš, kas bija apsolīts jūdu tautai senajās jūdu grāmatās.

Lūkas evaņģēlijs stāsta lielāko daļu no šī stāsta. Kad Jēzus piedzima, lielāko daļu Tuvo Austrumu pārvaldīja Romas impērija. Valdība vēlējās, lai katrai ģimenei tiktu pierakstīts tās vārds, lai varētu iekasēt nodokļus, tāpēc visiem bija jāatgriežas tur, no kurienes viņi bija nākuši. Jāzeps nāca no mazas Betlēmes pilsētiņas, kas atradās netālu no Jeruzalemes, tāpēc, lai gan Marija bija tuvu dzemdībām, viņiem kopā ar tūkstošiem citu cilvēku bija jādodas ceļā.

Kad viņi nonāca Betlēmē, visas istabas bija pilnas. Jēzus tika ielikts silītē, jo viesnīcā nebija vietas. Gani, kas kalna nogāzē pieskatīja savas aitas, nāca aplūkot bērniņu un aizgāja, dziedādami pateicības dziesmas Dievam par jaundzimušo ķēniņu.

Mateja evaņģēlijā ir teikts, ka gudrie vīri no tālām zemēm ieraudzīja debesīs jaunu zvaigzni un devās meklēt mazo Jēzu, jo viņi zināja, ka Mesija piedzims zem zvaigznes un ka zvaigzne bija zīme, ka Jēzus piedzims kā ķēniņš.

Lielākā daļa kristiešu Jēzus dzimšanas dienu svin kā Ziemassvētku svētkus. Lai gan evaņģēlijos nav teikts, kurā dienā Jēzus piedzima, izvēlētais datums bija 25. decembris, jo šajā dienā jau bija romiešu svētki.

Ministrija

Par Jēzus atnākšanu zināja Jānis Kristītājs. Viņš kristīja Jēzu Jordānas upē. Kristīšanas laikā Dieva Gars kā balodis nolaidās pār Jēzu, un bija dzirdama Dieva balss. Saskaņā ar Bībeli Gars aizveda Jēzu tuksnesī, kur Viņš gavēja 40 dienas. Tur Viņš pretojās velna kārdinājumiem. Tad Jēzus devās uz Galileju, apmetās Kafarnaumā un sāka sludināt par Dieva Valstību. Viņš bija apmēram 30 gadus vecs.

Jēzus galvenokārt mācīja, stāstot stāstus. Viņš mācīja, ka vienīgi Dievs ir īstais ķēniņš un ka cilvēkiem ir jāmīl Dievs un jāmīl vienam otru, kā to nosaka Svētie Raksti. Viņš mācīja saviem sekotājiem, kā lūgt. Jēzus darīja brīnumus, kas bija Dieva spēka zīmes, piemēram, deva izsalkušiem cilvēkiem ēdienu un vīnu, dziedināja slimus cilvēkus un atdzīvināja mirušos. Viņš arī atbrīvoja cilvēkus no ļaunajiem gariem.

Jēzus sapulcināja divpadsmit cilvēkus, kurus sauca par divpadsmit apustuļiem un kurus Viņš izvēlējās un apmācīja, lai tie izplatītu Viņa vēsti. Viņam bija arī daudzi citi mācekļi, tostarp daudzas sievietes, taču jūdu paražu dēļ sievietes mācekles nevarēja vienas pašas kā skolotājas doties uz tālām vietām.

Bībele saka, ka Jēzus kļuva slavens. Viņš devās uz Jeruzalemi, kur daudzi bija ieradušies uz Lieldienām. Uzzinājuši, ka Viņš nāk, viņi sveica Viņu kā ķēniņu. Viņi domāja, ka Viņš viņus atbrīvos no romiešu kundzības, bet Jēzus iebrauca Jeruzalemē uz ēzeļa kā zīmi, ka Viņš ieradies ar mieru.

Jēzus darīja dažas lietas, kas saniknoja jūdu reliģiskos vadītājus. Viņi uzskatīja, ka Viņš izrādīja necieņu pret paražām, kuras jūdi bija ievērojuši daudzus gadsimtus. Piemēram, nedēļas septītajā dienā, sabatā, jūdi vispār nestrādāja, jo tā bija svēta diena. Jāņa evaņģēlija 5. nodaļā ir stāsts par to, kā Jēzus dziedina kroplu cilvēku. Jēzus ieraudzīja cilvēku, kas gulēja uz matrača. Viņš dziedināja šo cilvēku un lika viņam pacelt matraci un doties mājās. Matrača nešana sabatā bija pretrunā reliģiskajām paražām, tāpēc reliģiskie vadītāji par to strīdējās ar Jēzu. Tad viņi vēroja visu, ko Viņš darīja, un atcerējās visas lietas, kas bija pret reliģiskajām paražām.

Marka evaņģēlija 11. nodaļā ir teikts, ka Jēzus, ierodoties Jeruzalemē, devās uz jūdu Templi. Viņš sašuta par to, ko redzēja. Tur bija ļaudis, kas tirgoja mantas, un naudas aizdevēji, kas krāpa nabadzīgos cilvēkus. Jēzus aizdzina prom visus cilvēkus, kas tirgoja mantas. Viņš teica, ka augstie priesteri un rakstu mācītāji bija pārvērtuši templi par zagļu bedri, jo viņi pelnīja naudu no nabadzīgajiem un atņēma mājas nabadzīgām sievietēm, kurām nebija citas iespējas samaksāt par tempļa dievkalpojumu.

Nāve

Evaņģēlijos teikts, ka tempļa vadītāji bija dusmīgi un gribēja Viņu nogalināt. Viņi pastāstīja Romas valdībai, ka Jēzus sekotāji vēlas, lai Viņš kļūtu par valsts ķēniņu un pārņemtu to savā varā. Evaņģēlijos teikts, ka romiešu pārvaldnieks uzskatīja, ka Jēzu vajadzētu atbrīvot, bet jūdu vadoņi sacīja: "Ja tu to dari, tad tu neesi ķeizara draugs!" Bet Jēzus bija jāpadara brīvs, jo viņš bija ķeizara draugs. (Ķeizars bija romiešu valdnieks.)

Gubernators piesprieda viņam nāvessodu, jo viņa sekotāji apgalvoja, ka viņš ir karalis. Romas karavīri nogalināja Jēzu, piesitot krustā. Viņš tika piekauts pie augsta krusta, turot rokas un kājas. Šis bija romiešu ierasts veids, kā nogalināt dumpiniekus un noziedzniekus.

Jēzus ķermenis tika apglabāts kapā, kas piederēja vienam no viņa sekotājiem. Nākamajā dienā pēc sabata, agri no rīta, sievietes devās apstrādāt ķermeni ar garšvielām un smaržīgu eļļu. Taču evaņģēlijos teikts, ka Jēzus miesa bija pazudusi un ka pēc tam viņu redzēja dzīvu. To sauc par augšāmcelšanos.

Daži cilvēki, tāpat kā māceklis Toms, teica: "Es neticēšu, kamēr pats savām acīm to neredzēšu!" Bet Bībelē ir teikts, ka vairāk nekā 500 cilvēku, tostarp arī Toms, redzēja Jēzu dzīvu. Evaņģēlijos ir daudz stāstu par to, ko Jēzus darīja pēc augšāmcelšanās. Visbeidzot, Lūkas evaņģēlijs vēsta, ka Jēzus aizveda savus mācekļus uz kalnu, kur svētīja viņus un pavēlēja viņiem izplatīt Viņa mācību pa visu pasauli, un tad nolaidās mākoņi, un Viņš tika pacelts debesīs.

Lielākā daļa kristiešu svin Lieldienas, kad, kā teikts evaņģēlijos, Viņš nomira un augšāmcēlās no mirušajiem.

Dzimšana

Mateja un Lūkas evaņģēlijos teikts, ka pirms Jēzus piedzimšanas gan Marija, Viņa māte, gan vīrs, kuram viņa bija apsolīta, Jāzeps, zināja, ka Jēzus būs Mesija jeb Ķēniņš, kas bija apsolīts jūdu tautai senajās jūdu grāmatās.

Lūkas evaņģēlijs stāsta lielāko daļu no šī stāsta. Kad Jēzus piedzima, lielāko daļu Tuvo Austrumu pārvaldīja Romas impērija. Valdība vēlējās, lai katrai ģimenei tiktu pierakstīts tās vārds, lai varētu iekasēt nodokļus, tāpēc visiem bija jāatgriežas tur, no kurienes viņi bija nākuši. Jāzeps nāca no mazas Betlēmes pilsētiņas, kas atradās netālu no Jeruzalemes, tāpēc, lai gan Marija bija tuvu dzemdībām, viņiem kopā ar tūkstošiem citu cilvēku bija jādodas ceļā.

Kad viņi nonāca Betlēmē, visas istabas bija pilnas. Jēzus tika ielikts silītē, jo viesnīcā nebija vietas. Gani, kas kalna nogāzē pieskatīja savas aitas, nāca aplūkot bērniņu un aizgāja, dziedādami pateicības dziesmas Dievam par jaundzimušo ķēniņu.

Mateja evaņģēlijā ir teikts, ka gudrie vīri no tālām zemēm ieraudzīja debesīs jaunu zvaigzni un devās meklēt mazo Jēzu, jo viņi zināja, ka Mesija piedzims zem zvaigznes un ka zvaigzne bija zīme, ka Jēzus piedzims kā ķēniņš.

Lielākā daļa kristiešu Jēzus dzimšanas dienu svin kā Ziemassvētku svētkus. Lai gan evaņģēlijos nav teikts, kurā dienā Jēzus piedzima, izvēlētais datums bija 25. decembris, jo šajā dienā jau bija romiešu svētki.

Ministrija

Par Jēzus atnākšanu zināja Jānis Kristītājs. Viņš kristīja Jēzu Jordānas upē. Kristīšanas laikā Dieva Gars kā balodis nolaidās pār Jēzu, un bija dzirdama Dieva balss. Saskaņā ar Bībeli Gars aizveda Jēzu tuksnesī, kur Viņš gavēja 40 dienas. Tur Viņš pretojās velna kārdinājumiem. Tad Jēzus devās uz Galileju, apmetās Kafarnaumā un sāka sludināt par Dieva Valstību. Viņš bija apmēram 30 gadus vecs.

Jēzus galvenokārt mācīja, stāstot stāstus. Viņš mācīja, ka vienīgi Dievs ir īstais ķēniņš un ka cilvēkiem ir jāmīl Dievs un jāmīl vienam otru, kā to nosaka Svētie Raksti. Viņš mācīja saviem sekotājiem, kā lūgt. Jēzus darīja brīnumus, kas bija Dieva spēka zīmes, piemēram, deva izsalkušiem cilvēkiem ēdienu un vīnu, dziedināja slimus cilvēkus un atdzīvināja mirušos. Viņš arī atbrīvoja cilvēkus no ļaunajiem gariem.

Jēzus sapulcināja divpadsmit cilvēkus, kurus sauca par divpadsmit apustuļiem un kurus Viņš izvēlējās un apmācīja, lai tie izplatītu Viņa vēsti. Viņam bija arī daudzi citi mācekļi, tostarp daudzas sievietes, taču jūdu paražu dēļ sievietes mācekles nevarēja vienas pašas kā skolotājas doties uz tālām vietām.

Bībele saka, ka Jēzus kļuva slavens. Viņš devās uz Jeruzalemi, kur daudzi bija ieradušies uz Lieldienām. Uzzinājuši, ka Viņš nāk, viņi sveica Viņu kā ķēniņu. Viņi domāja, ka Viņš viņus atbrīvos no romiešu kundzības, bet Jēzus iebrauca Jeruzalemē uz ēzeļa kā zīmi, ka Viņš ieradies ar mieru.

Jēzus darīja dažas lietas, kas saniknoja jūdu reliģiskos vadītājus. Viņi uzskatīja, ka Viņš izrādīja necieņu pret paražām, kuras jūdi bija ievērojuši daudzus gadsimtus. Piemēram, nedēļas septītajā dienā, sabatā, jūdi vispār nestrādāja, jo tā bija svēta diena. Jāņa evaņģēlija 5. nodaļā ir stāsts par to, kā Jēzus dziedina kroplu cilvēku. Jēzus ieraudzīja cilvēku, kas gulēja uz matrača. Viņš dziedināja šo cilvēku un lika viņam pacelt matraci un doties mājās. Matrača nešana sabatā bija pretrunā ar reliģiskajām paražām, tāpēc reliģiskie vadītāji par to strīdējās ar Jēzu. Tad viņi vēroja visu, ko Viņš darīja, un atcerējās visas lietas, kas bija pret reliģiskajām paražām.

Marka evaņģēlija 11. nodaļā ir teikts, ka Jēzus, ierodoties Jeruzalemē, devās uz jūdu Templi. Viņš sašuta par to, ko redzēja. Tur bija ļaudis, kas tirgoja mantas, un naudas aizdevēji, kas krāpa nabadzīgos cilvēkus. Jēzus aizdzina prom visus cilvēkus, kas tirgoja mantas. Viņš teica, ka augstie priesteri un rakstu mācītāji bija pārvērtuši templi par zagļu bedri, jo viņi pelnīja naudu no nabadzīgajiem un atņēma mājas nabadzīgām sievietēm, kurām nebija citas iespējas samaksāt par tempļa dievkalpojumu.

Nāve

Evaņģēlijos teikts, ka tempļa vadītāji bija dusmīgi un gribēja Viņu nogalināt. Viņi pastāstīja Romas valdībai, ka Jēzus sekotāji vēlas, lai Viņš kļūtu par valsts ķēniņu un pārņemtu valsti savā varā. Evaņģēlijos teikts, ka romiešu pārvaldnieks uzskatīja, ka Jēzu vajadzētu atbrīvot, bet jūdu vadoņi sacīja: "Ja tu to dari, tad tu neesi ķeizara draugs!" Bet Jēzus bija jāpadara brīvs, jo viņš bija ķeizara draugs. (Ķeizars bija romiešu valdnieks.)

Gubernators piesprieda viņam nāvessodu, jo viņa sekotāji apgalvoja, ka viņš ir karalis. Romas karavīri nogalināja Jēzu, piesitot krustā. Viņš tika piekauts pie augsta krusta, turot rokas un kājas. Šis bija romiešu ierasts veids, kā nogalināt dumpiniekus un noziedzniekus.

Jēzus ķermenis tika apglabāts kapā, kas piederēja vienam no viņa sekotājiem. Nākamajā dienā pēc sabata, agri no rīta, sievietes devās apstrādāt ķermeni ar garšvielām un smaržīgu eļļu. Taču evaņģēlijos teikts, ka Jēzus miesa bija pazudusi un ka pēc tam viņu redzēja dzīvu. To sauc par augšāmcelšanos.

Daži cilvēki, tāpat kā māceklis Toms, teica: "Es neticēšu, kamēr pats savām acīm to neredzēšu!" Bet Bībelē ir teikts, ka vairāk nekā 500 cilvēku, tostarp arī Toms, redzēja Jēzu dzīvu. Evaņģēlijos ir daudz stāstu par to, ko Jēzus darīja pēc augšāmcelšanās. Visbeidzot, Lūkas evaņģēlijs vēsta, ka Jēzus aizveda savus mācekļus uz kalnu, kur svētīja viņus un pavēlēja viņiem izplatīt Viņa mācību pa visu pasauli, un tad nolaidās mākoņi, un Viņš tika pacelts debesīs.

Lielākā daļa kristiešu Lieldienu svētkus atzīmē kā laiku, kad, kā teikts evaņģēlijos, Viņš nomira un augšāmcēlās no mirušajiem.

Kristīgās Baznīcas pamatā ir Jēzus. Tas, ko kristieši tic par Jēzu, ir balstīts uz četriem Bībeles evaņģēlijiem un vēstulēm jeb "vēstulēm", kas tika uzrakstītas 1. gadsimtā un kurās Jēzus mācība tika skaidrota Viņa sekotājiem.

Jēzus nav rakstījis šīs vēstules. Tās galvenokārt rakstīja kāds jūds vārdā Pāvils. Sākumā viņš centās apturēt kristietības izplatīšanos. Tad viņš pats kļuva par kristieti un bija nozīmīgs līderis. Kad dažādās pilsētās un valstīs sākās kristiešu draudzes, Pāvils tām rakstīja vēstules. Daudzas idejas, kurām tic kristieši, ir aprakstītas Pāvila vēstulēs. Vēstulēs ir arī daudz pamācību, kā vadīt draudzes un ģimenes.

Jaunajā Derībā ir arī citu autoru, tostarp Pētera, Jēkaba un Jāņa, vēstules. Visas šīs vēstules palīdz veidot mūsdienu kristiešu ticību.

Skatīt sadaļu: Citi viedokļi par Jēzu

Jēzus kā Dievs

Par to, vai Jēzus ir vai nav Dievs, ir strīdējušies ilgu laiku. Lielākā daļa kristiešu, tostarp katoļu, pareizticīgo un protestantu konfesiju pārstāvji, uzskata, ka Jēzus bija gan Dievs, gan cilvēks. Dažādās Jaunās Derības vietās Jēzus tiek aprakstīts kā "Dieva Vārds", "Dieva Dēls", "Cilvēka Dēls" un pats Dievs.

Šīm mācībām, kurām tic lielākā daļa kristiešu, netic daudzi citi cilvēki. Islāma mācība ir tāda, ka Jēzus bija pravietis, bet viņš nebija Dieva daļa vai "Dieva Dēls". Jēzus laikā daudzi jūdi ļoti dusmojās uz Jēzu par to, ka viņš teica, ka ir "Dieva Dēls", un arī tāpēc, ka viņa sekotāji teica, ka viņš ir "Mesija". Lielākā daļa jūdu tam netic.

Šie Bībeles panti apliecina kristīgo mācību, ka Jēzus ir Dievs:

" Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Viņš bija iesākumā pie Dieva." Jāņa 1:1-3, ESV

"Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs redzējām Viņa godību, godību kā vienpiedzimušā Dēla no Tēva, pilnu žēlastības un patiesības."" Jāņa 1:14, ESV

"Es un Tēvs esam viens. " Jņ.ev.10:30, ESV

"Viņiem pieder patriarhi, un no viņu cilts pēc miesas ir Kristus, kas ir Dievs pār visiem, svētīts mūžīgi. Amen." Romiešiem 9:5, ESV

"gaidot mūsu svētīgo cerību, mūsu lielā Dieva un Pestītāja Jēzus Kristus godības parādīšanos." Titam 2:13, ESV

"Jo Viņā miesīgi mājo visa dievības pilnība." Kolosiešiem 2:9, ESV

Jēzus tiek saukts arī par "Dieva Dēlu".

"Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs redzējām Viņa godību, godību kā vienpiedzimušā Dēla no Tēva, pilnu žēlastības un patiesības. " Jņ.ev.1:14

"bet šinīs pēdējās dienās Viņš mums ir runājis caur savu Dēlu, ko Viņš ir iecēlis par visu lietu mantinieku un caur kuru Viņš ir radījis pasauli. 3 Viņš ir Dieva godības atspīdums un precīzs Viņa dabas nospiedums, un Viņš ar savu spēka vārdu uztur visumu. Pēc tam, kad Viņš bija šķīstījis grēkus, Viņš apsēdās pie Majestātes labās rokas augstībā," Ebrejiem 1:2-3, ESV.

"Un mēs zinām, ka Dieva Dēls ir nācis un devis mums saprašanu, lai mēs iepazītu to, kas ir patiess, un mēs esam tajā, kas ir patiess, Viņa Dēlā Jēzū Kristū. Viņš ir patiesais Dievs un mūžīgā dzīvība." 1. Jāņa 5:20, ESV. Tiek uzskatīts, ka šīs vēstules autors ir tas pats Jānis, kurš sarakstīja Jāņa evaņģēliju.

Daudzi kristieši uzskata, ka šie panti saka, ka Jēzus ir Dievs. Visi kristieši tic, ka Jēzus nāve pie krusta ļauj visiem cilvēkiem saņemt piedošanu no Dieva par saviem grēkiem (sliktajām lietām, ko viņi ir izdarījuši). Lielākā daļa kristiešu tic, ka, ja cilvēks lūdz Dievam piedošanu, Viņš to arī izdarīs, un cilvēks varēs mūžīgi dzīvot kopā ar Viņu debesīs.

Dievs cilvēka veidolā

Daudzi kristieši uzskata, ka saskaņā ar Bībeles mācību Jēzus bija ne tikai patiess Dievs, bet arī patiess cilvēks, un ka tā bija daļa no Dieva plāna, lai tuvinātu cilvēkus Viņa izpratnei. Cilvēkiem, kuriem nav kristīgas pārliecības, ir atšķirīgi priekšstati par Jēzu.

Raksti no Bībeles:-

"Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū." Jāņa 1:14

Mateja evaņģēlijā Jēzus bieži tiek saukts par "Cilvēka Dēlu". Matejs šos vārdus ir aizņēmies no Vecās Derības, kur tie bieži tiek lietoti, lai parādītu, ka cilvēce ir ļoti tālu no Dieva. Bībelē Dievs bieži tiek slavēts un Viņam tiek pateikts paldies par to, ka viņš palīdz vienkāršiem cilvēkiem, kuri tiek saukti par "cilvēku dēliem". 8. psalmā rakstnieks, ķēniņš Dāvids, jautā Dievam: "Kas ir cilvēks, ka Tu par viņu rūpējies, un cilvēka dēls, ka Tu par viņu rūpējies?".

Mateja evaņģēlija 24:30 Jēzus saka: "Tad parādīsies debesīs Cilvēka Dēla zīme, un tad visas zemes ciltis raudās, un tās redzēs Cilvēka Dēlu nākam uz debesu mākoņiem ar varu un lielu godību." Līdzīgi kā ķēniņš Dāvids 8. psalmā, arī Jēzus izdara atšķirību starp savu parasto cilvēcisko dzīvi un savu lielo spēku kā Dieva Dēls.

"Labais gans"

Viena no vispopulārākajām Vecās Derības daļām ir 23. psalms. Tas sākas šādi:

"Tas Kungs ir mans gans, man netrūks trūkuma. Viņš man dod gulēt zaļās ganībās. Viņš ved mani pie klusiem ūdeņiem."

Evaņģēlijos Jēzus bieži runā par sevi kā par ganu, kas rūpējas par avīm. Viņš sauca sevi par "labo ganu", kurš pat atdotu savu dzīvību, lai aizsargātu savas avis. Viņš teica jūdu tautai, atsaucoties uz ticīgajiem, kas nav jūdi jeb pagāni, ka Viņam ir "citas avis", kas nepieder pie šī ganāmpulka. (Jāņa 21:16). Vienā no savām pēdējām sarunām ar savu mācekli Pēteri Viņš viņam sacīja: "Ganī manas avis!", citiem vārdiem sakot: "Rūpējies par maniem ļaudīm!".

"Svētais Glābējs"

Jūdaismā jau no seniem laikiem cilvēki tiek uzskatīti par grēcīgiem vai sliktiem. Viņiem ir nepieciešams, lai Dievs piedod. Viņi uzskatīja, ka ir divi veidi, kā saņemt Dieva piedošanu, proti, ar lūgšanu un ar upuri. Lūgšanu varēja veikt jebkurā vietā, bet upurēšanu veica templī. Cilvēks atnesa dzīvnieku, bieži vien jēru, vai, ja viņš bija nabadzīgs, balodi. Viņi uzlika rokas uz dzīvnieka, lai uz tā uzklātu savus grēkus. Pēc tam dzīvnieks tika nonāvēts kā sods par grēku. Šāda veida upurēšana turpinājās, līdz 71. gadā pēc Kristus dzimšanas Jeruzalemes templis tika nopostīts. Arī naudas maksāšana templim bija sava veida upuris. Kad Jēzus izdzina tirgotājus no tempļa, tie bija cilvēki, kas pārdeva jērus un balodīšus, un cilvēki, kas mainīja romiešu naudu pret īpašu tempļa naudu.

Daļa no kristīgās ticības ir tāda, ka Jēzus Kristus nav nācis kā cilvēks, lai mācītu labāku dzīvesveidu. Kristieši tic arī tam, ka Jēzus bija augstākais upuris par cilvēces grēku, ka Jēzus ir "Glābējs" - tas, kurš ir šeit, lai glābtu. Kristieši tic, ka atšķirībā no parastiem cilvēkiem Jēzus bija pilnīgi šķīsts un brīvs no grēka, bet, mirstot pie krusta, Viņš, līdzīgi kā templī upurētais jērs, ņēma uz sevi visus grēkus ikviena cilvēka, kas Viņam ticēja, grēkus.

Pamatojoties uz Jāņa evaņģēliju, kristīgā mācība ir tāda, ka Jēzus nāve un augšāmcelšanās ir zīme, kas apliecina Viņa spēku piedot grēkus ikvienam, kurš vēršas pie Viņa un patiesi lūdz piedošanu. Bībele saka, ka grēciniekiem, kuriem ir piedots, ir jācenšas dzīvot jaunu dzīvi un neatgriezties pie savas grēcīgās uzvedības. Kristieši tic, ka zināšanas par Dieva mīlestību palīdz cilvēkiem dzīvot jaunu un labāku dzīvi.

Šie ir trīs panti no Bībeles, kas ir svarīgi šai kristīgajai ticībai.

"Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību." Jāņa evaņģēlijs, 3:16.

Jēzus viņam sacīja: "Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība. Neviens nenāk pie Tēva, kā vien caur Mani." Jāņa evaņģēlijs, 14:6.

"Ja mēs sakām, ka mums nav grēku, mēs maldinām paši sevi un nerunājam patiesību. Bet, ja mēs savus grēkus pazemīgi stāstām Dievam, tad Viņš ir apsolījis mūs uzklausīt, piedot mūsu grēkus un šķīstīt mūs no visa mūsu ļaunuma." No Jāņa pirmās vēstules.

Kristīgās Baznīcas pamatā ir Jēzus. Tas, ko kristieši tic par Jēzu, ir balstīts uz četriem Bībeles evaņģēlijiem un vēstulēm jeb "vēstulēm", kas tika uzrakstītas 1. gadsimtā un kurās Jēzus mācība tika skaidrota Viņa sekotājiem.

Jēzus nav rakstījis šīs vēstules. Tās galvenokārt rakstīja kāds jūds vārdā Pāvils. Sākumā viņš centās apturēt kristietības izplatīšanos. Tad viņš pats kļuva par kristieti un bija nozīmīgs līderis. Kad dažādās pilsētās un valstīs sākās kristiešu draudzes, Pāvils tām rakstīja vēstules. Daudzas idejas, kurām tic kristieši, ir aprakstītas Pāvila vēstulēs. Vēstulēs ir arī daudz pamācību, kā vadīt draudzes un ģimenes.

Jaunajā Derībā ir arī citu autoru, tostarp Pētera, Jēkaba un Jāņa, vēstules. Visas šīs vēstules palīdz veidot mūsdienu kristiešu ticību.

Skatīt sadaļu: Citi viedokļi par Jēzu

Jēzus kā Dievs

Par to, vai Jēzus ir vai nav Dievs, ir strīdējušies ilgu laiku. Lielākā daļa kristiešu, tostarp katoļu, pareizticīgo un protestantu konfesiju pārstāvji, uzskata, ka Jēzus bija gan Dievs, gan cilvēks. Dažādās Jaunās Derības vietās Jēzus tiek aprakstīts kā "Dieva Vārds", "Dieva Dēls", "Cilvēka Dēls" un pats Dievs.

Šīm mācībām, kurām tic lielākā daļa kristiešu, netic daudzi citi cilvēki. Islāma mācība ir tāda, ka Jēzus bija pravietis, bet viņš nebija Dieva daļa vai "Dieva Dēls". Jēzus laikā daudzi jūdi ļoti dusmojās uz Jēzu par to, ka viņš teica, ka ir "Dieva Dēls", un arī tāpēc, ka viņa sekotāji teica, ka viņš ir "Mesija". Lielākā daļa jūdu tam netic.

Šie Bībeles panti apliecina kristīgo mācību, ka Jēzus ir Dievs:

" Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Viņš bija iesākumā pie Dieva." Jāņa 1:1-3, ESV

"Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs redzējām Viņa godību, godību kā vienpiedzimušā Dēla no Tēva, pilnu žēlastības un patiesības."" Jāņa 1:14, ESV

"Es un Tēvs esam viens. " Jņ.ev.10:30, ESV

"Viņiem pieder patriarhi, un no viņu cilts pēc miesas ir Kristus, kas ir Dievs pār visiem, svētīts mūžīgi. Amen." Romiešiem 9:5, ESV

"gaidot mūsu svētīgo cerību, mūsu lielā Dieva un Pestītāja Jēzus Kristus godības parādīšanos." Titam 2:13, ESV

"Jo Viņā miesīgi mājo visa dievības pilnība." Kolosiešiem 2:9, ESV

Jēzus tiek saukts arī par "Dieva Dēlu".

"Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs redzējām Viņa godību, godību kā vienpiedzimušā Dēla no Tēva, pilnu žēlastības un patiesības. " Jņ.ev.1:14

"bet šinīs pēdējās dienās Viņš mums ir runājis caur savu Dēlu, ko Viņš ir iecēlis par visu lietu mantinieku un caur kuru Viņš ir radījis pasauli. 3 Viņš ir Dieva godības atspīdums un precīzs Viņa dabas nospiedums, un Viņš ar savu spēka vārdu uztur visumu. Pēc tam, kad Viņš bija šķīstījis grēkus, Viņš apsēdās pie Majestātes labās rokas augstībā," Ebrejiem 1:2-3, ESV.

"Un mēs zinām, ka Dieva Dēls ir nācis un devis mums saprašanu, lai mēs iepazītu to, kas ir patiess, un mēs esam tajā, kas ir patiess, Viņa Dēlā Jēzū Kristū. Viņš ir patiesais Dievs un mūžīgā dzīvība." 1. Jāņa 5:20, ESV. Tiek uzskatīts, ka šīs vēstules autors ir tas pats Jānis, kurš sarakstīja Jāņa evaņģēliju.

Daudzi kristieši uzskata, ka šie panti saka, ka Jēzus ir Dievs. Visi kristieši tic, ka Jēzus nāve pie krusta ļauj visiem cilvēkiem saņemt piedošanu no Dieva par saviem grēkiem (sliktajām lietām, ko viņi ir izdarījuši). Lielākā daļa kristiešu tic, ka, ja cilvēks lūdz Dievam piedošanu, Viņš to arī izdarīs, un cilvēks varēs mūžīgi dzīvot kopā ar Viņu debesīs.

Dievs cilvēka veidolā

Daudzi kristieši uzskata, ka saskaņā ar Bībeles mācību Jēzus bija ne tikai patiess Dievs, bet arī patiess cilvēks, un ka tā bija daļa no Dieva plāna, lai tuvinātu cilvēkus Viņa izpratnei. Cilvēkiem, kuriem nav kristīgas pārliecības, ir atšķirīgi priekšstati par Jēzu.

Raksti no Bībeles:-

"Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū." Jāņa 1:14

Mateja evaņģēlijā Jēzus bieži tiek saukts par "Cilvēka Dēlu". Matejs šos vārdus ir aizņēmies no Vecās Derības, kur tie bieži tiek lietoti, lai parādītu, ka cilvēce ir ļoti tālu no Dieva. Bībelē Dievs bieži tiek slavēts un Viņam tiek pateikts paldies par to, ka viņš palīdz vienkāršiem cilvēkiem, kuri tiek saukti par "cilvēku dēliem". 8. psalmā rakstnieks, ķēniņš Dāvids, jautā Dievam: "Kas ir cilvēks, ka Tu par viņu rūpējies, un cilvēka dēls, ka Tu par viņu rūpējies?".

Mateja evaņģēlija 24:30 Jēzus saka: "Tad parādīsies debesīs Cilvēka Dēla zīme, un tad visas zemes ciltis raudās, un tās redzēs Cilvēka Dēlu nākam uz debesu mākoņiem ar varu un lielu godību." Līdzīgi kā ķēniņš Dāvids 8. psalmā, arī Jēzus izdara atšķirību starp savu parasto cilvēcisko dzīvi un savu lielo spēku kā Dieva Dēls.

"Labais gans"

Viena no vispopulārākajām Vecās Derības daļām ir 23. psalms. Tas sākas šādi:

"Tas Kungs ir mans gans, man netrūks trūkuma. Viņš man dod gulēt zaļās ganībās. Viņš ved mani pie klusiem ūdeņiem."

Evaņģēlijos Jēzus bieži runā par sevi kā par ganu, kas rūpējas par avīm. Viņš sauca sevi par "labo ganu", kurš pat atdotu savu dzīvību, lai aizsargātu savas avis. Viņš teica jūdu tautai, atsaucoties uz ticīgajiem, kas nav jūdi jeb pagāni, ka Viņam ir "citas avis", kas nepieder pie šī ganāmpulka. (Jāņa 21:16). Vienā no savām pēdējām sarunām ar savu mācekli Pēteri Viņš viņam sacīja: "Ganī manas avis!", citiem vārdiem sakot: "Rūpējies par maniem ļaudīm!".

"Svētais Glābējs"

Jūdaismā jau no seniem laikiem cilvēki tiek uzskatīti par grēcīgiem vai sliktiem. Viņiem ir nepieciešams, lai Dievs piedod. Viņi ticēja, ka ir divi veidi, kā saņemt Dieva piedošanu, proti, ar lūgšanu un ar upuri. Lūgšanu varēja veikt jebkurā vietā, bet upurēšanu veica templī. Cilvēks atnesa dzīvnieku, bieži vien jēru, vai, ja viņš bija nabadzīgs, balodi. Viņi uzlika rokas uz dzīvnieka, lai uz tā uzklātu savus grēkus. Pēc tam dzīvnieks tika nonāvēts kā sods par grēku. Šāda veida upurēšana turpinājās, līdz 71. gadā pēc Kristus dzimšanas Jeruzalemes templis tika nopostīts. Arī naudas maksāšana templim bija sava veida upuris. Kad Jēzus izdzina tirgotājus no tempļa, tie bija cilvēki, kas pārdeva jērus un balodīšus, un cilvēki, kas mainīja romiešu naudu pret īpašu tempļa naudu.

Daļa no kristīgās ticības ir tāda, ka Jēzus Kristus nav nācis kā cilvēks, lai mācītu labāku dzīvesveidu. Kristieši tic arī tam, ka Jēzus bija augstākais upuris par cilvēces grēku, ka Jēzus ir "Glābējs" - tas, kurš ir šeit, lai glābtu. Kristieši tic, ka atšķirībā no parastiem cilvēkiem Jēzus bija pilnīgi šķīsts un brīvs no grēka, bet, mirstot pie krusta, Viņš, līdzīgi kā templī upurētais jērs, ņēma uz sevi visus grēkus ikviena cilvēka, kas Viņam ticēja, grēkus.

Pamatojoties uz Jāņa evaņģēliju, kristīgā mācība ir tāda, ka Jēzus nāve un augšāmcelšanās ir zīme, kas apliecina Viņa spēku piedot grēkus ikvienam, kurš vēršas pie Viņa un patiesi lūdz piedošanu. Bībele saka, ka grēciniekiem, kuriem ir piedots, ir jācenšas dzīvot jaunu dzīvi un neatgriezties pie savas grēcīgās uzvedības. Kristieši tic, ka zināšanas par Dieva mīlestību palīdz cilvēkiem dzīvot jaunu un labāku dzīvi.

Šie ir trīs panti no Bībeles, kas ir svarīgi šai kristīgajai ticībai.

"Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību." Jāņa evaņģēlijs, 3:16.

Jēzus viņam sacīja: "Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība. Neviens nenāk pie Tēva, kā vien caur Mani." Jāņa evaņģēlijs, 14:6.

"Ja mēs sakām, ka mums nav grēku, mēs maldinām paši sevi un nerunājam patiesību. Bet, ja mēs savus grēkus pazemīgi stāstām Dievam, tad Viņš ir apsolījis mūs uzklausīt, piedot mūsu grēkus un šķīstīt mūs no visa mūsu ļaunuma." No Jāņa pirmās vēstules.

Jēzus kā skolotājs

Daži cilvēki, kas nav kristieši, tic, ka Jēzus dzīvoja tajā laikā, par kuru stāstīts evaņģēlijos, bet netic, ka Jēzus bija "Dieva Dēls" vai "Glābējs". Viņi tic, ka Jēzus bija parasts, bet ļoti labs cilvēks, skolotājs un, iespējams, pravietis.

Mohanda Gandijs teica: "Es esmu musulmanis, hinduists, kristietis un ebrejs," lai gan viņš bija dzimis kā džainists.

Musulmaņu uzskati par Jēzu

Musulmaņi tic, ka Jēzus (ar vārdu Isa) bija priekšpēdējais pravietis (Dieva vēstnesis). Viņi tic, ka Muhameds bija pēdējais pravietis. Viņi tic, ka gan Jēzus, gan Muhameds bija vienkārši cilvēki, kurus Dievs izvēlējās par saviem kalpiem un islāma vārda sludinātājiem.

Musulmaņi netic, ka Jēzus bija Dievs vai "Dieva Dēls". Islāms ir stingri monoteistisks: tas saka, ka ir tikai viens Dievs. Musulmaņi uzskata, ka Jēzus nevar būt daļa no Dieva, jo ir tikai viens Dievs. Ja tiek pielūgts kāds cits, nevis Dievs, tiek uzskatīts, ka tas ir politeisms (ticība vairāk nekā vienam dievam). Tiek uzskatīts, ka tā ir arī elkdievība: pielūgsme kādam citam, kas nav Dievs.

Islāms māca, ka Jēzus nemira pie krusta, bet cits cilvēks, pārģērbies par Viņu, gāja pie krusta Īzas vietā (Korāns 4:157). Tas ļoti atšķiras no kristietības. Jēzus nāve ir ļoti svarīga kristīgās ticības par pestīšanu daļa. Musulmaņi pēc Jēzus vārda izrunāšanas vienmēr saka "miers ar Viņu" kā cieņas apliecinājumu īsā un arābu a.s. valodā.

Musulmaņi pieņem arī dažas citas mācības par Jēzu. Šajās mācībās teikts, ka Jēzus atgriezīsies uz zemes dienu beigās; tad viņš pirms tiesas dienas iznīcinās viltus mesiju jeb Antikristu. Musulmaņi pieņem arī Jēzus apgalvojumus, ka viņš ir dziednieks. Viņi tic daudzajiem brīnumiem, ko viņš esot darījis, piemēram, mirušo atdzīvināšanai un redzes dāvāšanai aklajiem. Viņi tic, ka visus savus brīnumus Jēzus saņēma no Dieva.

Korāns (tāpat kā Bībele) piemin Jēzus piedzimšanu jaunavai, bet pēc tam tas saka citas lietas par Mariju (islāma Mariju). Bībelē teikts, ka Jāzeps palīdzēja Marijai dzemdēt Jēzu, bet islāmā nav Jāzepa. Tā vietā Marija dzemdībās viena pati gāja pa tuksnesi un atrada koku. Eņģelis Gabriēls (Džibrēls) pajautāja, vai viņa ir izsalkusi, un tad lika viņai pakratīt koku, un viņai nokrita datusi, ko ēst. Tad viņš jautāja, vai viņai slāpst, un viņš teica, lai viņa paskatās zem savām kājām, un tur bija ūdens, un tur viņa dzemdēja Jēzu. (Korāns 19) Tas ir iemesls, kāpēc musulmaņi gavē un kā viņi pārtrauc gavēni. Marija zināja, ka viņai jāatgriežas savā pilsētā, un, kad viņa to darīja ar Jēzu uz rokām, cilvēki kliedza uz viņu par laulības pārkāpšanu. Marija gribēja paskaidrot, bet eņģelis lika viņai nerunāt.

Ebreju uzskati par Jēzu

Lai gan Jēzus bija ebrejs un Viņa mācība izrietēja no jūdu reliģijas, lielākā daļa ebreju netic, ka Jēzus bija Mesija, kas apsolīts jūdu Rakstos.

Evaņģēlijos ir rakstīts, ka Jēzus ar savām mācībām ļoti sadusmoja jūdu skolotājus. Tur teikts, ka daļēji viņu dusmas izraisīja tas, ka Viņš viņiem teica, ka viņi ir "liekuļi", kas nozīmē, ka viņi ārēji šķietami dzīvo svētu dzīvi, bet iekšēji viņu sirdis ir tālu no Dieva.

Evanģēlijos minēts, ka otrs iemesls, kāpēc viņi kļuva dusmīgi, bija tas, ka Jēzus uzstājās tā, it kā Viņš būtu Mesija, un teica, ka Viņš ir "Dieva Dēls". Tas nozīmēja, ka viņš vai nu bija briesmīgs melis, vai arī viņš bija traks un tikai iedomājās, vai arī tas bija patiesība. Taču Jēzus nešķita traks. Tātad palika tikai divas iespējas. Ja Jēzus meloja, tad Viņš darīja kaut ko sliktu pret jūdu reliģiju. Tieši apgalvojumu dēļ, ka Jēzus ir "Dieva Dēls", daži jūdu vadītāji vēlējās viņu nogalināt un nodeva romiešu valdniekiem. Romiešiem bija vienalga, vai Jēzus ir teicis kaut ko tādu, kas bija pretrunā jūdu ticībai. Taču viņi zināja, ka cilvēki ir teikuši, ka Jēzus ir "jūdu ķēniņš". Ebreju vadītāji apgalvoja, ka tas ir pretrunā ar Romas valdības likumiem. Lai gan romiešu vadītāji tam nepiekrita, viņi lika Jēzu nogalināt, lai novērstu iespējamās sacelšanās.

Lai gan mūsdienās un vēsturē lielākā daļa ebreju netic tam, ko kristieši saka par Jēzu, ir daži ebreji, kuri tic, ka Jēzus bija ebreju Rakstos apsolītais Mesija. Ebreji, kas tam tic, tiek saukti par "mesiāniskiem ebrejiem".

Jēzus kā skolotājs

Daži cilvēki, kas nav kristieši, tic, ka Jēzus dzīvoja tajā laikā, par kuru stāstīts evaņģēlijos, bet netic, ka Jēzus bija "Dieva Dēls" vai "Glābējs". Viņi tic, ka Jēzus bija parasts, bet ļoti labs cilvēks, skolotājs un, iespējams, pravietis.

Mohanda Gandijs teica: "Es esmu musulmanis, hinduists, kristietis un ebrejs," lai gan viņš bija dzimis kā džainists.

Musulmaņu uzskati par Jēzu

Musulmaņi tic, ka Jēzus (ar vārdu Isa) bija priekšpēdējais pravietis (Dieva vēstnesis). Viņi tic, ka Muhameds bija pēdējais pravietis. Viņi tic, ka gan Jēzus, gan Muhameds bija vienkārši cilvēki, kurus Dievs izvēlējās, lai kalpotu Viņam un mācītu islāma vārdu.

Musulmaņi netic, ka Jēzus bija Dievs vai "Dieva Dēls". Islāms ir stingri monoteistisks: tas saka, ka ir tikai viens Dievs. Musulmaņi uzskata, ka Jēzus nevar būt daļa no Dieva, jo ir tikai viens Dievs. Ja tiek pielūgts kāds cits, nevis Dievs, tiek uzskatīts, ka tas ir politeisms (ticība vairāk nekā vienam dievam). Tiek uzskatīts, ka tā ir arī elkdievība: pielūgsme kādam citam, kas nav Dievs.

Islāms māca, ka Jēzus nemira pie krusta, bet cits cilvēks, pārģērbies par Viņu, gāja pie krusta Īzas vietā (Korāns 4:157). Tas ļoti atšķiras no kristietības. Jēzus nāve ir ļoti svarīga kristīgās ticības par pestīšanu daļa. Musulmaņi pēc Jēzus vārda izrunāšanas vienmēr saka "miers ar Viņu" kā cieņas apliecinājumu īsā un arābu a.s. valodā.

Musulmaņi pieņem arī dažas citas mācības par Jēzu. Šajās mācībās teikts, ka Jēzus atgriezīsies uz zemes dienu beigās; tad viņš pirms tiesas dienas iznīcinās viltus mesiju jeb Antikristu. Musulmaņi pieņem arī Jēzus apgalvojumus, ka viņš ir dziednieks. Viņi tic daudzajiem brīnumiem, ko viņš esot darījis, piemēram, mirušo atdzīvināšanai un redzes dāvāšanai aklajiem. Viņi tic, ka visus savus brīnumus Jēzus saņēma no Dieva.

Korāns (tāpat kā Bībele) piemin Jēzus piedzimšanu jaunavai, bet pēc tam tas saka citas lietas par Mariju (islāma Mariju). Bībelē teikts, ka Jāzeps palīdzēja Marijai dzemdēt Jēzu, bet islāmā nav Jāzepa. Tā vietā Marija dzemdībās viena pati gāja pa tuksnesi un atrada koku. Eņģelis Gabriēls (Džibrēls) pajautāja, vai viņa ir izsalkusi, un tad lika viņai pakratīt koku, un viņai nokrita datusi, lai ēstu. Tad viņš jautāja, vai viņai slāpst, un viņš teica, lai viņa paskatās zem savām kājām, un tur bija ūdens, un tur viņa dzemdēja Jēzu. (Korāns 19) Tas ir iemesls, kāpēc musulmaņi gavē un kā viņi pārtrauc gavēni. Marija zināja, ka viņai jāatgriežas savā pilsētā, un, kad viņa to darīja ar Jēzu uz rokām, cilvēki kliedza uz viņu par laulības pārkāpšanu. Marija gribēja paskaidrot, bet eņģelis lika viņai nerunāt.

Ebreju uzskati par Jēzu

Lai gan Jēzus bija ebrejs un Viņa mācība izrietēja no jūdu reliģijas, lielākā daļa ebreju netic, ka Jēzus bija Mesija, kas apsolīts jūdu Rakstos.

Evaņģēlijos ir rakstīts, ka Jēzus ar savām mācībām ļoti sadusmoja jūdu skolotājus. Tur teikts, ka daļēji viņu dusmas izraisīja tas, ka Viņš viņiem teica, ka viņi ir "liekuļi", kas nozīmē, ka viņi ārēji šķietami dzīvo svētu dzīvi, bet iekšēji viņu sirdis ir tālu no Dieva.

Evanģēlijos minēts, ka otrs iemesls, kāpēc viņi kļuva dusmīgi, bija tas, ka Jēzus uzstājās tā, it kā Viņš būtu Mesija, un teica, ka Viņš ir "Dieva Dēls". Tas nozīmēja, ka viņš vai nu bija briesmīgs melis, vai arī viņš bija traks un tikai iedomājās, vai arī tas bija patiesība. Taču Jēzus nešķita traks. Tātad palika tikai divas iespējas. Ja Jēzus meloja, tad Viņš darīja kaut ko sliktu pret jūdu reliģiju. Tieši apgalvojumu dēļ, ka Jēzus ir "Dieva Dēls", daži jūdu vadītāji vēlējās viņu nogalināt un nodeva romiešu valdniekiem. Romiešiem bija vienalga, vai Jēzus ir teicis kaut ko tādu, kas bija pretrunā jūdu ticībai. Taču viņi zināja, ka cilvēki ir teikuši, ka Jēzus ir "jūdu ķēniņš". Ebreju vadītāji apgalvoja, ka tas ir pretrunā ar Romas valdības likumiem. Lai gan romiešu vadītāji tam nepiekrita, viņi lika Jēzu nogalināt, lai novērstu iespējamās sacelšanās.

Lai gan mūsdienās un vēsturē lielākā daļa ebreju netic tam, ko kristieši saka par Jēzu, ir daži ebreji, kuri tic, ka Jēzus bija ebreju Rakstos apsolītais Mesija. Ebreji, kas tam tic, tiek saukti par "mesiāniskiem ebrejiem".

Gandrīz visi mūsdienu zinātnieki, gan kristieši, gan nekristieši, ir vienisprātis, ka Jēzus bija reāla persona. Gan kristiešu, gan nekristiešu zinātnieki, pētot viņu, balstās uz evaņģēlijiem. Tiek uzskatīts, ka tie ir sarakstīti laikā no 60. līdz 90. gadam pēc Kristus dzimšanas.

Saskaņā ar tradīciju evaņģēlijus sarakstīja četri vīri - Matejs, Marks, Lūka un Jānis, kuri šīm grāmatām deva savus vārdus. Šādā secībā tās ir sakārtotas Bībeles Jaunajā Derībā, taču zinātnieki uzskata, ka tā nav kārtība, kādā tās tika rakstītas. Marka evaņģēlijs, iespējams, tika uzrakstīts pirms Mateja evaņģēlija. Visi četri evaņģēliji stāsta par Jēzus dzīvi, taču tie to dara no četriem dažādiem skatupunktiem, jo tos rakstīja dažādi cilvēki, un katram rakstniekam bija iemesli to izstāstīt atšķirīgā veidā.

Citi pētnieki apgalvo, ka agrīnās kristīgās baznīcas vadītāji veica izmaiņas evaņģēlija rakstos. Šīs izmaiņas esot notikušas dažādos laikos, dažādos veidos un dažādu iemeslu dēļ. Piemēram, viens stāsts tika izlaists no daudzām vecajām evaņģēliju versijām. Tas stāsta par to, kā Jēzus izglāba sievieti, kura bija laulības pārkāpēja (nodarbojās ar seksu ārpus laulības) un kuru grasījās nogalināt. Svētais Augustīns no Hippo (354.-430. g.) rakstīja, ka šis stāsts, iespējams, tika izlaists, jo daži baznīcas vadītāji uzskatīja, ka šis stāsts varētu mudināt cilvēkus rīkoties grēcīgā veidā. Šis stāsts ir iekļauts visās mūsdienu Bībeles grāmatās, un tiek uzskatīts, ka tas satur ļoti svarīgu mācību kristiešiem. ^[] Citas atšķirības, kas sastopamas evaņģēliju versijās, lielākoties ir nelielas un neietekmē to, kas zināms par Jēzus dzīvi un viņa mācību. ^[]

Par Marku

Marka evaņģēlijā, ko Bībeles pētnieki uzskata par agrāko, ir apustuļa Pāvila jaunā mācekļa vārds, kurš vairākkārt minēts "Apustuļu darbos" un Pāvila vēstulēs. Iespējams, ka evaņģēlijs tika uzrakstīts Romā, un pētnieki uzskata, ka tas tapis pēc Jēzus sekotāja jeb mācekļa Pētera atmiņām. Tajā nav stāstīts par Jēzus piedzimšanu; tas sākas, kad Jēzus bija 30 gadus vecs, laikā, kad mācekļi viņu iepazina. Tas parāda Jēzu kā darbīgu vīru, kas apceļo valsti, māca un dziedina cilvēkus.

Par Metjū

Tālāk tika uzrakstīts Mateja evaņģēlijs. Matejs bija viens no Jēzus mācekļiem. Viņš bija jūds, kuru citi jūdi ienīda, jo viņš strādāja Romas valdniekiem par muitnieku. Matejs stāsta, ka kādu dienu Jēzus ieraudzīja viņu sēžam pie galda tirgū un teica: "Seko Man!". Lielākā daļa Bībeles pētnieku uzskata, ka Matejs bija lasījis Marka evaņģēliju un nolēma papildināt dažas lietas, ko Marks bija izlaidis, jo Marks savu evaņģēliju rakstīja Romas baznīcai, bet Matejs vēlējās rakstīt evaņģēliju jūdu kristiešiem visā Romas impērijā. Matejs bija labi izglītots jūds, tāpēc viņš pārzināja jūdu Svētos Rakstus (kurus kristieši arī izmanto un sauc par Bībeles Veco Derību). Matejs zināja Rakstu mācības par to, ka nāks Mesija jeb Dieva svaidītais. Savā evaņģēlijā viņš bieži piemin šīs mācības. Viņš arī sāk ar Jēzus priekšteču uzskaitījumu, jo tas bija svarīgi ebreju lasītājiem.

Par Lūku

Apustulis Lūka bija grieķis un apustuļa Pāvila draugs. Viņš bija ārsts. Lūka uzzināja par Jēzu no mācekļiem. Lūka raksta par Jēzus piedzimšanu un bērnību, un viņš saka: "Marija to visu glabāja savā sirdī un domāja par to." Un viņš saka: "Marija to visu glabāja savā sirdī un domāja par to."

Lūka nebija jūds, un viņš raksta tā, lai citi cilvēki, kas nav jūdi, to varētu viegli saprast. Viņš izskaidro jūdu paražas un likumus. Viņš uzrakstīja otru grāmatu "Apustuļu darbi", kurā stāsta par to, ko mācekļi darīja pēc tam, kad Jēzus viņus bija atstājis.

Par Džonu

Bībeles pētnieki uzskata, ka Jānis bija Jēzus māceklis un, iespējams, jaunākais no divpadsmit vīriem, kas bija Jēzus galvenie sekotāji. Viņš nodzīvoja līdz sirmam vecumam, un, pateicoties savai mācībai par Jēzu, viņš tika nosūtīts uz mazu salu, ko sauca par Patmosu. Jānis raksta, domājot par vienu konkrētu domu. Viņš vēlas lasītājam pierādīt, ka Jēzus ir Dieva veids, kā glābt cilvēkus no briesmīgās grēka jeb ļaunuma problēmas. Jānis sāk ar to, ka Jēzus bija un ir Dievs. Jānis saka, ka Jēzus ir Dieva dzīvā saziņa (vai Dzīvais Vārds). Katra Jāņa evaņģēlija daļa ir rakstīta, lai parādītu, ka Jēzus ir nācis no Dieva, māca Dieva vēsti un ir veids, kā cilvēki var saprast Dieva Mīlestību.

Gandrīz visi mūsdienu zinātnieki, gan kristieši, gan nekristieši, ir vienisprātis, ka Jēzus bija reāla persona. Gan kristiešu, gan nekristiešu zinātnieki, pētot viņu, balstās uz evaņģēlijiem. Tiek uzskatīts, ka tie ir sarakstīti laikā no 60. līdz 90. gadam pēc Kristus dzimšanas.

Saskaņā ar tradīciju evaņģēlijus sarakstīja četri vīri - Matejs, Marks, Lūka un Jānis, kuri šīm grāmatām deva savus vārdus. Šādā secībā tās ir sakārtotas Bībeles Jaunajā Derībā, taču zinātnieki uzskata, ka tā nav kārtība, kādā tās tika rakstītas. Marka evaņģēlijs, iespējams, tika uzrakstīts pirms Mateja evaņģēlija. Visi četri evaņģēliji stāsta par Jēzus dzīvi, taču tie to dara no četriem dažādiem skatupunktiem, jo tos rakstīja dažādi cilvēki, un katram rakstniekam bija iemesli to izstāstīt atšķirīgā veidā.

Citi pētnieki apgalvo, ka agrīnās kristīgās baznīcas vadītāji veica izmaiņas evaņģēlija rakstos. Šīs izmaiņas esot notikušas dažādos laikos, dažādos veidos un dažādu iemeslu dēļ. Piemēram, viens stāsts tika izlaists no daudzām vecajām evaņģēliju versijām. Tas stāsta par to, kā Jēzus izglāba sievieti, kura bija laulības pārkāpēja (nodarbojās ar seksu ārpus laulības) un kuru grasījās nogalināt. Svētais Augustīns no Hippo (354.-430. g.) rakstīja, ka šis stāsts, iespējams, tika izlaists, jo daži baznīcas vadītāji uzskatīja, ka šis stāsts varētu mudināt cilvēkus rīkoties grēcīgā veidā. Šis stāsts ir iekļauts visās mūsdienu Bībeles grāmatās, un tiek uzskatīts, ka tas satur ļoti svarīgu mācību kristiešiem. ^[] Citas atšķirības, kas sastopamas evaņģēliju versijās, lielākoties ir nelielas un neietekmē to, kas zināms par Jēzus dzīvi un viņa mācību. ^[]

Par Marku

Marka evaņģēlijā, ko Bībeles pētnieki uzskata par agrāko, ir apustuļa Pāvila jaunā mācekļa vārds, kurš vairākkārt minēts "Apustuļu darbos" un Pāvila vēstulēs. Iespējams, ka evaņģēlijs tika uzrakstīts Romā, un pētnieki uzskata, ka tas tapis pēc Jēzus sekotāja jeb mācekļa Pētera atmiņām. Tajā nav stāstīts par Jēzus piedzimšanu; tas sākas, kad Jēzus bija 30 gadus vecs, laikā, kad mācekļi viņu iepazina. Tas parāda Jēzu kā darbīgu vīru, kas apceļo valsti, māca un dziedina cilvēkus.

Par Metjū

Tālāk tika uzrakstīts Mateja evaņģēlijs. Matejs bija viens no Jēzus mācekļiem. Viņš bija jūds, kuru citi jūdi ienīda, jo viņš strādāja Romas valdniekiem par muitnieku. Matejs stāsta, ka kādu dienu Jēzus ieraudzīja viņu sēžam pie galda tirgū un teica: "Seko Man!". Lielākā daļa Bībeles pētnieku uzskata, ka Matejs bija lasījis Marka evaņģēliju un nolēma papildināt dažas lietas, ko Marks bija izlaidis, jo Marks savu evaņģēliju rakstīja Romas baznīcai, bet Matejs vēlējās rakstīt evaņģēliju jūdu kristiešiem visā Romas impērijā. Matejs bija labi izglītots jūds, tāpēc viņš pārzināja jūdu Svētos Rakstus (kurus kristieši arī izmanto un sauc par Bībeles Veco Derību). Matejs zināja Rakstu mācības par to, ka nāks Mesija jeb Dieva svaidītais. Savā evaņģēlijā viņš bieži piemin šīs mācības. Viņš arī sāk ar Jēzus priekšteču uzskaitījumu, jo tas bija svarīgi ebreju lasītājiem.

Par Lūku

Apustulis Lūka bija grieķis un apustuļa Pāvila draugs. Viņš bija ārsts. Lūka uzzināja par Jēzu no mācekļiem. Lūka raksta par Jēzus piedzimšanu un bērnību, un viņš saka: "Marija to visu glabāja savā sirdī un domāja par to." Un viņš saka: "Marija to visu glabāja savā sirdī un domāja par to."

Lūka nebija jūds, un viņš raksta tā, lai citi cilvēki, kas nav jūdi, to varētu viegli saprast. Viņš izskaidro jūdu paražas un likumus. Viņš uzrakstīja otru grāmatu "Apustuļu darbi", kurā stāsta par to, ko mācekļi darīja pēc tam, kad Jēzus viņus bija atstājis.

Par Džonu

Bībeles pētnieki uzskata, ka Jānis bija Jēzus māceklis un, iespējams, jaunākais no divpadsmit vīriem, kas bija Jēzus galvenie sekotāji. Viņš nodzīvoja līdz sirmam vecumam, un, pateicoties savai mācībai par Jēzu, viņš tika nosūtīts uz mazu salu, ko sauca par Patmosu. Jānis raksta, domājot par vienu konkrētu domu. Viņš vēlas lasītājam pierādīt, ka Jēzus ir Dieva veids, kā glābt cilvēkus no briesmīgās grēka jeb ļaunuma problēmas. Jānis sāk ar to, ka Jēzus bija un ir Dievs. Jānis saka, ka Jēzus ir Dieva dzīvā saziņa (vai Dzīvais Vārds). Katra Jāņa evaņģēlija daļa ir rakstīta, lai parādītu, ka Jēzus ir nācis no Dieva, māca Dieva vēsti un ir veids, kā cilvēki var saprast Dieva Mīlestību.

Evaņģēlijos ir aprakstīti daudzi stāsti, kurus Jēzus stāstīja, mācot cilvēkiem par to, kā Dievs viņus mīl un kā viņiem vajadzētu dzīvot. Tos sauc par līdzībām. Tās ir šādas:

Labais samarietis

Šajā stāstā no Lūkas evaņģēlija 10. nodaļas Jēzus parāda, ko nozīmē būt labam tuvākajam. Netālu no jūdiem dzīvoja tauta, ko sauca par samariešiem. Viņi savā starpā nebija vienisprātis par reliģisko mācību, un viņus uzskatīja par ienaidniekiem. Kādu dienu kāds jūdu vīrs gāja pastaigā, kad daži laupītāji viņu piekāva, aplaupīja un kailu un gandrīz mirušu atstāja pie ceļa. Ebreju priesteris nāca garām un ieraudzīja viņu. Viņš nodomāja: "Ja es pieskarsīšos šim kailam, asiņojošam cilvēkam, es būšu nešķīsts un nevarēšu iet uz Templi!" Viņš izlikās, ka nav viņu redzējis. Cits jūds, svētais vīrs, nāca garām un rīkojās tāpat. Visbeidzot nāca samarietis ar ēzeli. Viņš, ieraudzījis ievainoto, apstājās. Viņš mazgāja viņa brūces ar vīnu un olīveļļu. Tad viņš uzsēdināja viņu uz sava ēzeļa un aizveda uz tuvāko krodziņu. Viņš samaksāja viesnīcas saimniekam un sacīja: "Turiet viņu, kamēr viņš izveseļosies, un visu, kas paliks parādā, es samaksāšu, kad atgriezīšos šurp." Jēzus sacīja klausītājiem: "Kurš no šiem cilvēkiem rīkojās kā labs kaimiņš?" Viņi atbildēja: "Tas, kas apstājās un palīdzēja." Jēzus sacīja: "Ejiet un rīkojieties tāpat."

Pazudušais dēls

Šajā stāstā no Lūkas evaņģēlija 15. nodaļas Jēzus stāsta par to, kā kādam bagātam vīram bija divi dēli. Viņi abi saņēma viņa naudas daļu, kad viņš nomira. Jaunākais dēls sacīja: "Tēvs, dod man manu naudu tagad, lai es varu iet un priecāties, kamēr esmu jauns." Bet jaunākais dēls teica: "Tēvs, dod man naudu tagad, lai es varu iet un priecāties, kamēr esmu jauns." Viņš aizveda naudu uz pilsētu un visu to iztērēja ballītēs ar draugiem un citās grēcīgās lietās. Drīz vien viņam vairs nebija nekā, lai sevi pabarotu, un viņam bija kauns. Viņš dabūja darbu - rūpēties par cūkām, necienīgu gaļu, ko ēst, lai tikai neciestu badu. Viņš sev sacīja: "Es atgriezīšos mājās pie sava tēva un teikšu: 'Tēvs, es esmu grēkojis! Lūdzu, ļauj man būt kalpam tavā namā!"" Kad tēvs viņu ieraudzīja nākam, viņš skrēja pa ceļu, lai apskāvis dēlu. Tēvs sacīja: "Nes labākās drēbes! Nokauj resnāko teļu, lai sarīkotu mielastu!" Kad vecākais brālis to visu dzirdēja, viņš dusmojās un sacīja: "Es tev esmu labs dēls, bet tu man nekad neesi devis pat vienu kazlēnu, lai kopā ar draugiem sarīkotu mielastu!" Tēvs sacīja: "Tu vienmēr esi bijis ar mani. Es tevi ļoti mīlu, un viss, kas man pieder, ir tavs, bet mans dēls, kurš bija pazudis, tagad ir atrasts! Mans dēls, kurš šķita miris, ir dzīvs! Esi laimīgs kopā ar mani!" Jēzus teica, ka tieši tā Dievs mīl un piedod saviem ļaudīm, kad tie lūdz piedošanu.

Evaņģēlijos ir aprakstīti daudzi stāsti, kurus Jēzus stāstīja, mācot cilvēkiem par to, kā Dievs viņus mīl un kā viņiem vajadzētu dzīvot. Tos sauc par līdzībām. Tās ir šādas:

Labais samarietis

Šajā stāstā no Lūkas evaņģēlija 10. nodaļas Jēzus parāda, ko nozīmē būt labam tuvākajam. Netālu no jūdiem dzīvoja tauta, ko sauca par samariešiem. Viņi savā starpā nebija vienisprātis par reliģisko mācību, un viņus uzskatīja par ienaidniekiem. Kādu dienu kāds jūdu vīrs gāja pastaigā, kad daži laupītāji viņu piekāva, aplaupīja un kailu un gandrīz mirušu atstāja pie ceļa. Ebreju priesteris nāca garām un ieraudzīja viņu. Viņš nodomāja: "Ja es pieskarsīšos šim kailam, asiņojošam cilvēkam, es būšu nešķīsts un nevarēšu doties uz Templi!" Viņš izlikās, ka nav viņu redzējis. Cits jūds, svētais vīrs, nāca garām un rīkojās tāpat. Visbeidzot nāca samarietis ar ēzeli. Viņš, ieraudzījis ievainoto, apstājās. Viņš mazgāja viņa brūces ar vīnu un olīveļļu. Tad viņš uzsēdināja viņu uz sava ēzeļa un aizveda uz tuvāko krodziņu. Viņš samaksāja viesnīcas saimniekam un sacīja: "Turiet viņu, kamēr viņš izveseļosies, un visu, kas paliks parādā, es samaksāšu, kad atgriezīšos šurp." Jēzus sacīja klausītājiem: "Kurš no šiem cilvēkiem rīkojās kā labs kaimiņš?" Viņi atbildēja: "Tas, kas apstājās un palīdzēja." Jēzus sacīja: "Ejiet un rīkojieties tāpat."

Pazudušais dēls

Šajā stāstā no Lūkas evaņģēlija 15. nodaļas Jēzus stāsta par to, kā kādam bagātam vīram bija divi dēli. Viņi abi saņēma viņa naudas daļu, kad viņš nomira. Jaunākais dēls sacīja: "Tēvs, dod man manu naudu tagad, lai es varu iet un priecāties, kamēr esmu jauns." Bet jaunākais dēls teica: "Tēvs, dod man naudu tagad, lai es varu iet un priecāties, kamēr esmu jauns." Viņš aizveda naudu uz pilsētu un visu to iztērēja ballītēs ar draugiem un citās grēcīgās lietās. Drīz vien viņam vairs nebija nekā, lai sevi pabarotu, un viņam bija kauns. Viņš dabūja darbu - rūpēties par cūkām, necienīgu gaļu, ko ēst, lai tikai neciestu badu. Viņš sev sacīja: "Es atgriezīšos mājās pie sava tēva un teikšu: 'Tēvs, es esmu grēkojis! Lūdzu, ļauj man būt kalpam tavā namā!"" Kad tēvs viņu ieraudzīja nākam, viņš skrēja pa ceļu, lai apskāvis dēlu. Tēvs sacīja: "Nes labākās drēbes! Nokauj resnāko teļu, lai sarīkotu mielastu!" Kad vecākais brālis to visu dzirdēja, viņš dusmojās un sacīja: "Es tev esmu labs dēls, bet tu man nekad neesi devis pat vienu kazlēnu, lai kopā ar draugiem sarīkotu mielastu!" Tēvs sacīja: "Tu vienmēr esi bijis ar mani. Es tevi ļoti mīlu, un viss, kas man pieder, ir tavs, bet mans dēls, kurš bija pazudis, tagad ir atrasts! Mans dēls, kurš šķita miris, ir dzīvs! Esi laimīgs kopā ar mani!" Jēzus teica, ka tieši tā Dievs mīl un piedod saviem ļaudīm, kad tie lūdz piedošanu.