Izraēla

Vēsture

Valsts vēsture sniedzas tūkstošiem gadu senā pagātnē. Šeit aizsākās divas pasaules reliģijas - jūdaisms un kristietība. Tā ir vieta, kur pirmo reizi izauga ebreju tauta un reliģija. Jūdi un kristieši to dēvē par Svēto zemi, jo šeit risinājušies daudzi Bībelē aprakstītie notikumi un dažus ebreju likumu baušļus var izpildīt tikai tās teritorijā. ^[]

Senais

Pirms trīs tūkstošiem gadu šeit dzīvoja kanaānieši un citas semītu tautas. Aptuveni no 1800 līdz 1500 gadiem pirms mūsu ēras Kanaānā apmetās vēl viena semītu tauta, ko sauca par ebrejiem. Viņus sauca par "Israēla bērniem" jeb "izraēliešiem". Izraēliešiem bija 12 ciltis. Par savu vadoni viņi izvēlējās [ķēniņu] Saulu. Nākamais ķēniņš, Dāvids, izveidoja Izraēlas karalisti aptuveni 1000 gadus pirms mūsu ēras un par savu galvaspilsētu noteica Jeruzalemi. Viņa dēls Salamans uzcēla pirmo Templi sava Dieva pielūgsmei. Salamans nomira ap 928. gadu pirms mūsu ēras. Viņa karaliste sadalījās divās valstīs. Ziemeļu valsts saglabāja nosaukumu Izraēla. Dienvidu valsts, saukta par Jūdu, saglabāja Jeruzālemi kā savu galvaspilsētu.

Asīrieši iekaroja Izraēlas karalisti 732. gadā pirms mūsu ēras, bet babilonieši iekaroja Jūdas karalisti 586. gadā pirms mūsu ēras un sagrāva Salamana Templi. Daudzi jūdi atgriezās no Babilonijas un atkal izveidoja valsti un atjaunoja Templi. Vispirms Izraēlas zemi pārvaldīja persieši, pēc tam grieķi un tad romieši.

Ebreji cīnījās pret romiešiem, bet romieši viņus uzvarēja. 70. gadā romieši sagrāva Jeruzalemi un tur esošo Otro jūdu Templi. Arī 135. gadā romieši sakāva ebrejus un daudzus no viņiem nogalināja vai aizveda uz citām vietām. Izraēlā dzīvojošo ebreju skaits kļuva daudz mazāks. Daudzi bija spiesti dzīvot citās valstīs. Šo ebreju kopienu izplatīšanos ārpus Izraēlas sauc par diasporu.

Daudzi no palikušajiem jūdiem pārcēlās uz Galileju. Tur 2.-4. gadsimtā pēc Kristus dzimšanas ebreju skolotāji uzrakstīja svarīgas ebreju grāmatas, ko sauc par Mišnu un daļu no Talmuda.

Romieši sāka saukt šo reģionu ar vārdu, kas angļu valodā ieguva nosaukumu Palestīna. Romas un pēc tam Bizantijas impērija valdīja līdz 635. gadam, kad šo reģionu iekaroja arābi. Šo zemi pārvaldīja dažādi arābu valdnieki un kādu laiku arī krustneši. 1516. gadā Osmaņu impērija iekaroja šo zemi un pārvaldīja reģionu līdz pat 20. gadsimtam.

Mūsdienu

Kopš diasporas laikiem ir bijuši daudzi mēģinājumi izveidot ebreju tautai jaunu dzimteni. gadsimta astoņdesmitajos gados šī vēlme pēc ebreju nācijas Izraēlā kļuva par kustību, ko sauca par cionismu. Ebreji no visas pasaules sāka ierasties šajā teritorijā un apmetās uz dzīvi tuksnešainās zonās, kuras tolaik pārvaldīja turku un vēlāk britu valdības.

1948. gada 14. maijā beidzās britu kontrole pār Palestīnu. Ebreju iedzīvotāji (Dāvida Ben-Guriona vadībā) pasludināja jaunās ebreju valsts neatkarību. Uzreiz pēc Izraēlas neatkarības pasludināšanas jaunās valsts teritorijai uzbruka vairāku tuvāko valstu - Ēģiptes, Sīrijas, Jordānijas un Irākas - armijas. Kopš 20. gadsimta 80. gadiem Izraēlas galvenie militārie pretinieki ir bijuši islāmistu grupējumi, piemēram, Hezbollah.

Ģeogrāfija

Uz ziemeļiem no Izraēlas atrodas Libāna un Sīrija, uz austrumiem - Jordānija, bet uz dienvidrietumiem - Ēģipte. Izraēla kontrolē arī Jordānas upes rietumu krastu.

Izraēlai ir gara Vidusjūras piekraste. Eilatas pilsēta dienvidos atrodas pie Akabas līča, kas ir daļa no Sarkanās jūras.

Galileja ir auglīgs un kalnains reģions ziemeļos. Rietumos, netālu no Vidusjūras krasta, atrodas līdzena līdzenums, ko sauc par Piekrastes līdzenumu. Negevas tuksnesis ir neauglīgs līdzenumu, kalnu un krāteru apgabals dienvidos. Centrā ir kalnu grēda, kas stiepjas no ziemeļiem uz dienvidiem.

Austrumu pusē ir zems apgabals, ko sauc par ieplaku. Hulas ieleja un Galilejas jūra atrodas šajā zemajā apgabalā ziemeļos. Jordānas upe tek no Galilejas jūras līdz Nāves jūrai. Zeme pie Nāves jūras ir viszemākā pasaulē. Tā atrodas -426 m zem jūras līmeņa.

Parasti vasarā ir karsti un sausi laikapstākļi, bet ziemā - maigi vai vēss laiks. Lietus galvenokārt līst ziemā (no novembra līdz aprīlim). Ziemeļos ir vairāk lietus nekā dienvidos, bet tuksnesī lietus gandrīz nav. Augstākajās vietās ir sniegs. Izraēla ir izveidojusi ļoti lielu apūdeņošanas sistēmu, lai ūdeni no ziemeļiem novadītu uz sausajiem apgabaliem dienvidos, lai arī tur varētu augt kultūraugi.

Jeruzaleme ir lielākā Izraēlas pilsēta. Lielas pilsētas ir arī Telaviva, Haifa, Beršeba un Rišon Lecion. Izraēla norāda, ka tās galvaspilsēta ir Jeruzaleme. Lielākā daļa valstu to neatzīst. Tās par galvaspilsētu uzskata Telavivu.

Izraēlas valsts robežas


Skats uz Galileju no Meronas kalna

Valdība

Valsts valdība

Izraēlā ir parlamentāra demokrātija. Balsot var visi Izraēlas pilsoņi, kas sasnieguši 18 gadu vecumu vai vecāki. Izraēlas parlamentu sauc par Knesetu. Knesetā ir 120 deputāti. Katrs deputāts tiek ievēlēts uz ne vairāk kā četriem gadiem. Knesets pieņem likumus, palīdz lemt par valsts politiku, apstiprina budžetu un nodokļus.

Kneseta vēlēšanās vēlētāji nebalso par atsevišķiem kandidātiem. Tā vietā viņi balso par partiju. Šī partija izveido sarakstu ar visiem saviem kandidātiem. Sarakstā var būt tikai viens kandidāts vai pat 120 kandidāti. Vēlēšanās no katra saraksta iegūto balsu procentuālās daļas ir atkarīgs, cik pārstāvju jeb vietu Knesetā partija iegūs. Piemēram, ja partijas saraksts iegūst 33 % balsu, tas saņem 40 vietas Knesetā.

Izraēlai nav rakstiskas konstitūcijas. Tā vietā Knesets ir pieņēmis "pamatlikumus". Pamatlikumos ir noteikts, kā valdībai ir jāstrādā, un tajos ir noteiktas pilsoņu tiesības.

Izraēlas valdības vadītājs ir premjerministrs. Parasti viņš ir tās partijas vadītājs, kurai ir visvairāk vietu Knesetā. Premjerministram ir jāsaglabā Kneseta deputātu vairākuma atbalsts, lai saglabātu savu amatu. Viņš vai viņa ieceļ ministrus valdībā. Knesets apstiprina ministru kabineta locekļus. Ministri ir atbildīgi par tādiem jautājumiem kā izglītība, aizsardzība un sociālā labklājība. Premjerministrs ir kabineta vadītājs, kas nosaka kabineta sanāksmju tēmas un pieņem galīgos lēmumus.

Benjamins Netanjahu ir premjerministrs kopš 2009. gada marta.

Prezidents ir valsts vadītājs. Knesets ievēl prezidentu uz septiņiem gadiem. Lielākā daļa prezidenta pienākumu ir ceremoniāli: Prezidents paraksta likumus un līgumus, ko apstiprinājusi Kneseta, ieceļ tiesnešus un dažu sabiedrisko organizāciju locekļus. Viņš arī pieņem dokumentus no vēstniekiem un ārvalstu diplomātiem, ko viņi atved, kad tiek iecelti amatā.

Reuvens Rivlins ir prezidents kopš 2014. gada jūlija.

Politika

Izraēlā ir daudz politisko partiju ar ļoti dažādiem viedokļiem. 2020. gada vēlēšanās 20 partijas ieguva vietas Knesetā.

Partijas pieder trim galvenajām grupām. Lielākās grupas ir cionistu partijas. Tās ir konservatīvie liberāļi, piemēram, HaLikud, sociāldemokrāti, piemēram, HaAvoda (Darba partija), un reliģiskie cionisti. Ir arī mazākas reliģiskās ortodoksālo ebreju partijas, partijas ar īpašām interesēm un Izraēlas arābu partijas.

Viena partija parasti pati neiegūst pietiekami daudz vietu Knesetā, lai iegūtu vairākumu, tāpēc viena no lielākajām partijām lūdz citu partiju, tostarp reliģisko partiju, atbalstu, lai izveidotu koalīcijas valdību. Tas šīm partijām dod lielu varu, lai gan tās ir mazas.

Likud atbalsta brīvā tirgus politiku un ierobežotu valdības iesaisti ekonomikā. Likud stingri tic Izraēlas drošības aizsardzībai. Tā vēlas mazāk atkāpties miera procesā, lai panāktu vienošanos ar palestīniešiem un arābu valstīm sarunu ceļā.

Darba partija atbalsta valdības kontroli pār ekonomiku, bet vienlaikus tic ierobežotai brīvai uzņēmējdarbībai. Partija apgalvo, ka tā vairāk atteiksies, lai panāktu vienošanos ar palestīniešiem un arābu valstīm.

Pašreizējais Knesets ir 23. Knesets, kas nodeva zvērestu 2020. gada 16. martā. Pašreizējā valdība ir piektā Netanjahu valdība, kas izveidota 2020. gada 17. maijā.

Izraēlas karte

Ekonomika

Neatkarības iegūšanas brīdī Izraēla bija nabadzīga valsts ar nelielu lauksaimniecisko un rūpniecisko ražošanu. Taču kopš 1948. gada Izraēlas ekonomika ir ievērojami attīstījusies. Nācijai tagad ir salīdzinoši augsts dzīves līmenis, lai gan tai ir maz dabas resursu un ierobežotas ūdens rezerves.

Tūlīt pēc neatkarības atgūšanas Izraēlā ieradās daudzi imigranti. Daudzi no šiem imigrantiem bija kvalificēti strādnieki un profesionāļi, kas ievērojami veicināja valsts ekonomisko attīstību.

Pakalpojumu nozares

Daudzus Izraēlas pakalpojumu nozares darbiniekus nodarbina valdība vai valstij piederoši uzņēmumi. Valsts darbinieki nodrošina daudzus pakalpojumus, kas nepieciešami lielajam imigrantu skaitam Izraēlā, piemēram, mājokļus, izglītību un darba apmācību.

Tūrisms

Tūrisms ir viens no svarīgākajiem valsts ienākumu avotiem. Tūristi apmeklē daudzas arheoloģiskās, vēsturiskās un reliģiskās vietas, muzejus, dabas rezervātus un pludmales kūrortus Izraēlā.

Tūristi atbalsta daudzas Izraēlas pakalpojumu nozares, īpaši tirdzniecību, restorānus un viesnīcas. 2009. gadā Izraēlu apmeklēja vairāk nekā 2,7 miljoni ārvalstu tūristu.

Ražošana

Izraēlas rūpnīcas ražo tādas preces kā ķīmiskie produkti, elektroniskās iekārtas, mēslošanas līdzekļi, papīrs, plastmasa, pārstrādāta pārtika, zinātniskie un optiskie instrumenti, tekstilizstrādājumi un apģērbi. Importēto dimantu slīpēšana ir nozīmīga rūpniecības nozare. Valdībai piederošās rūpnīcas ražo iekārtas, ko izmanto Izraēlas lielie bruņotie spēki. Izraēla ir pasaulē lielākais dronu eksportētājs. Telaviva un Haifa ir galvenie Izraēlas ražošanas centri.

Lauksaimniecība

Agrāk lauksaimniecībā bija nodarbināta daudz lielāka Izraēlas darbaspēka daļa. Taču lielu daļu darbu, ko agrāk veica cilvēki, tagad veic mašīnas. Nozīmīgi lauksaimniecības produkti ir citrusaugļi un citi augļi, olas, labība, mājputni un dārzeņi.

Valdība attīsta, palīdz finansēt un kontrolē lauksaimniecisko darbību, tostarp zvejniecību un mežsaimniecību. Izraēla ražo lielāko daļu pārtikas, kas nepieciešama iedzīvotāju uzturam, izņemot graudus. Lauksaimniecības produktu eksports nodrošina pietiekamus ienākumus, lai apmaksātu nepieciešamo pārtikas importu. Lielākā daļa Izraēlas lauksaimnieku izmanto modernas lauksaimniecības metodes. Ar ūdeni, ko iegūst no Galilejas jūras, apūdeņo lielu daļu Izraēlas zemes.

Lielākā daļa Izraēlas saimniecību ir organizētas kā mošavim vai kibuciem. Izraēlā ir arī dažas privātas saimniecības.

Kalnrūpniecība

Nāves jūra, pasaulē vissālākā ūdenstilpne, ir Izraēlas galvenais minerālvielu avots. No jūras iegūst bromu, magniju, potašu un galda sāli. Potašs, ko galvenokārt izmanto mēslošanas līdzekļos, ir vissvarīgākā minerālviela.

Negevas tuksnesī atrodas fosfātu, vara, māla un ģipša raktuves.

Enerģija

Izraēlai ir maz enerģijas avotu. Tai nav ne ogļu atradņu, ne hidroelektroenerģijas resursu, un tikai neliels daudzums jēlnaftas un dabasgāzes. Tāpēc Izraēla ir atkarīga no importētās jēlnaftas benzīna un dīzeļdegvielas transportam, kā arī no oglēm, kas ražo elektroenerģiju, lai nodrošinātu savas enerģijas vajadzības.

Saules enerģiju - saules enerģiju - plaši izmanto, lai uzsildītu ūdeni mājokļos. Izraēla izstrādā citus veidus, kā izmantot saules enerģiju mājokļu un rūpnīcu darbināšanai.

2008. gadā Izraēla sāka investēt elektromobiļu un to uzlādes staciju būvniecībā. Vidusjūrā varētu būt arī lieli dabasgāzes lauki, kurus Izraēla varētu izmantot.

Starptautiskā tirdzniecība

Izraēlas eksports 2006. gadā pieauga par 11%, sasniedzot nedaudz vairāk nekā 29 miljardus ASV dolāru; augsto tehnoloģiju nozarei tika eksportēti 14 miljardi ASV dolāru, kas ir par 20% vairāk nekā iepriekšējā gadā.

Tā kā Izraēlai ir maz dabas resursu, tā importē vairāk preču nekā eksportē. Valsts galvenais imports ir ķīmiskās vielas, datortehnika, graudi, dzelzs un tērauds, militārais aprīkojums, naftas produkti, neapstrādāti dimanti un tekstilizstrādājumi.

Izraēlas galvenie eksporta produkti ir ķīmiskie produkti, citrusaugļi, apģērbi, elektroniskās iekārtas, mēslošanas līdzekļi, slīpēti dimanti, militārais aprīkojums un pārstrādāta pārtika. Valsts galvenie tirdzniecības partneri ir Beniluksa valstis (Beļģija, Nīderlande un Luksemburga), Vācija, Itālija, Šveice, Apvienotā Karaliste, ASV un Vācija.

Transports

Izraēlā ir labi attīstīta transporta sistēma. Lielākajai daļai Izraēlas vidusslāņa ģimeņu pieder automašīna vai arī to nodrošina darba devējs. Gandrīz visās valsts daļās ir asfaltēti ceļi. Sabiedriskais transports gan pilsētās, gan starp pilsētām galvenokārt tiek nodrošināts ar autobusiem.

Ben Guriona lidosta ir Izraēlas galvenā starptautiskā lidosta. Tā atrodas netālu no Telavivas. Mazākas lidostas atrodas Atarotā, netālu no Jeruzalemes, un Eilatā. Izraēlas starptautiskā aviokompānija El Al regulāri veic lidojumus uz Amerikas Savienotajām Valstīm, Kanādu, Eiropu, Āfrikas un Āzijas reģioniem. Izraēlā ir trīs lielas dziļūdens ostas: Haifa, Ašdoda un Eilata.

Saziņa

Izraēlas sakaru sistēma ir viena no labākajām Tuvajos Austrumos. Izraēlā iznāk aptuveni 30 dienas laikraksti, no kuriem aptuveni puse ir ivritā. Pārējie ir arābu, krievu, jidiš vai kādā no vairākām svešvalodām. Izraēlas apraides pārvalde, valsts korporācija, ko izveidojusi valdība, vada televīziju un ne militārās radiostacijas.

Ražas novākšanas datums Izraēlā.


Saules enerģijas lauks kibucu Elifazā, Izraēlā.


Uzņemšanas zāle Ben Guriona lidostā.

Saistītās lapas

• Izraēla olimpiskajās spēlēs
• Izraēlas nacionālā futbola izlase
• Izraēlas upju saraksts