Apģērbs — definīcija, funkcijas, kultūras nozīme un modes ietekme
Apģērbs ir priekšmets vai audums, kas parasti ir sašūts kopā, lai nosegtu cilvēka ķermeņa daļu. Cilvēki ir vienīgie dzīvnieki, kas valkā apģērbu; apģērbs ir universāla cilvēka kultūras un praktiska vajadzība, kas pastāv dažādos veidos un formās.
Funkcijas
Apģērbam ir vairākas svarīgas funkcijas:
- Aizsardzība. Apģērbs pasargā no laikapstākļiem (saule, vējš, aukstums, lietus), mehāniskiem bojājumiem un dažkārt arī no ķīmiskām vai bioloģiskām bīstamībām. Piemēram, siltos reģionos apģērbs var aizsargāt no tiešas saules un pārkaršanas, bet aukstākos reģionos — saglabāt siltumu.
- Siltumizolācija un termoregulācija. Apģērbs, piemēram, biezi vilnas mēteļi un zābaki, saglabā ķermeņa siltumu ļoti zemā temperatūrā (piemēram, Arktikā), savukārt gaisīgas drēbes palīdz atdzesēt siltās vietās.
- Privātums un kultūras normas. Apģērbs nosaka ķermeņa nosedzamību saskaņā ar kulturālajām un reliģiskajām prasībām.
- Identitāte un komunikācija. Apģērbs norāda uz sociālo statusu, profesiju (darba tērpi, vienoti), piederību grupai vai subkultūrai, kā arī var kalpot kā pašizpausmes līdzeklis.
- Estētiska funkcija. Apģērbs tiek valkāts dekoratīvos nolūkos un modes dēļ — tas ietekmē, kā cilvēki uztver sevi un citus.
Apģērbu daļas un piemēri
Ķermeni var nosegt ar krekliem, rokas — ar piedurknēm, kājas - ar biksēm vai svārkiem, rokas — ar cimdiem, kājas — ar apaviem, bet galvu - ar galvassegām vai maskām. Aukstā klimatā cilvēki valkā arī smagus, biezus mēteļus, piemēram, trenčmētelīšus.
Kultūras un sociālā nozīme
Apģērbu nēsā arī dekoratīvos nolūkos, kā modes (apģērbu). Dažādu kultūru cilvēki valkā atšķirīgus apģērbus, un pastāv atšķirīgi uzskati un paražas par to, kas ir piemērots noteiktos apstākļos. Apģērbs var:
- norādīt uz piederību konkrētai kultūrai, reliģijai vai reģionam;
- kalpot kā statusa un ekonomiskā stāvokļa simbols;
- būt veids, kā jaunieši un subkultūras izceļ savu identitāti;
- ietekmēt profesionālo tēlu — formālie tērpi vai darba formas rada uzticību un atpazīstamību.
Materiāli, ražošana un kopšana
Apģērbu ražo no dabīgiem materiāliem (kokvilna, vilna, lina šķiedras) un sintētiskiem audumiem (poliesters, elastāns u.c.). Mūsdienās liela uzmanība pievērsta ilgtspējībai: audumu atkārtotai pārstrādei, organiskām izejvielām un ražošanas darba apstākļiem. Rūpīga kopšana (pareiza mazgāšana, žāvēšana un gludināšana) pagarina drēbju kalpošanas laiku un samazina patērniecību.
Modes ietekme un ekonomika
Mode ietekmē to, ko cilvēki izvēlas valkāt — no sezonālām kolekcijām līdz globālām tendencēm. "Fast fashion" jeb ātrā mode nodrošina lētu pieeju jaunākajiem stilam, taču rada vides un sociālas problēmas. Pretstats tam ir kvalitatīva, ilgtspējīga vai individualizēta apģērba ražošana un otrreizējā tirgus popularitāte.
Drošība un tehnoloģijas
Mūsdienu tehnoloģijas ievieš apģērbā jaunus risinājumus: ugunsizturīgi un aizsargtērpi, apģērbi ar antibakteriālām īpašībām, kā arī "viedie" tekstilizstrādājumi ar sensoru integrāciju, kas spēj mērīt ķermeņa datus vai regulēt temperatūru.
Etika un nākotne
Apģērbu industrija saskaras ar ētiskiem izaicinājumiem — ražošanas apstākļi, darbinieku tiesības un vides piesārņojums. Tendenču virziens nākotnē ietver apģērbu ilgtspēju, audumu pārstrādi, lokālu ražošanu un tehnoloģiskus risinājumus, kas samazina atkritumu daudzumu.
Apģērbs ir daudz vairāk nekā tikai ķermeņa aizsardzība — tas ir praktisks rīks, sociāls signāls un mākslinieciska izpausme. Sapratne par materiāliem, kultūras kontekstu un ražošanas ietekmi palīdz izvēlēties apģērbu, kas atbilst gan personiskajām vajadzībām, gan plašākām ilgtspējas prasībām.
Parīze 1860
Obā (Nigērija)
Sieviete valkā tradicionālo kimono (Furisode)
Apģērba izcelsme
Nav viegli noteikt, kad apģērbs radās pirmo reizi, jo tas bija aizvēsturisks un apģērbs ir ātri bojājošs. Daļa informācijas iegūta, pētot utis. Ķermeniskās utis dzīvo apģērbā un no galvas utīm atšķīrās apmēram pirms 107 000 gadu. Tas liek domāt, ka apģērbs pastāvēja jau tajā laikā. Cita teorija ir tāda, ka mūsdienu cilvēki ir vienīgie izdzīvojušie no vairākām primātu sugām, kas, iespējams, ir valkājuši apģērbu, un ka apģērbu varēja lietot jau pirms 650 tūkstošiem gadu. Citas aplēses, kas balstītas uz lūsi, nosaka, ka apģērba ieviešana notika aptuveni 42-72 tūkstošus gadu pirms mūsu ēras.
No vāveru kažokādas darināts mēteļtērps no alas Itālijā ir datēts ar 23 000 gadu senu laikmetu un, iespējams, ir viens no senākajiem apģērba gabaliem.
Lietas, kas nav apģērbs
Cilvēki bieži vien dekorē savu ķermeni ar grimu vai smaržām, kā arī griež vai maina galvas un sejas apmatojumu. Viņi var arī veikt ķermeņa modifikācijas: tetovējumus, skarifikācijas un pīrsingus. Taču grims un tetovējumi nav apģērba veidi.
Lietas, ko nēsā, nevis valkā, piemēram, maki, somiņas, nūjas un lietussargi, sauc par aksesuāriem, taču tie nav apģērba veidi. Arī rotaslietas un brilles ir aksesuāri, ko uzliek uz ķermeņa. Arī nagu laka tiek uzlikta uz pirkstu galiem, un to var interpretēt kā grimu.
No kā ir izgatavots apģērbs
Apģērbs bieži vien ir izgatavots no:
Nepieciešams, lai izgatavotu apģērbu
Saistītās lapas
- Cilvēka laika grafiks
