Dzīvnieki ir eikariotiski daudzšūnu organismi, kuros šūnas specializējas audu, orgānu un sistēmu veidošanā. Lielākā daļa dzīvnieku barojas heterotrofi — tie neizmanto gaismu, lai iegūtu enerģiju, kā to dara augi. Tā vietā dzīvnieki iegūst enerģiju, patērējot citus organismus vai to atkritumus: daļa ir plēsēji vai herbivori, daļa — saprotrofi, bet daži dzīvo kā parazīti vai veido attiecības ar citiem organismiem, piemēram, kā simbionti. Ir arī reti gadījumi, kad dzīvnieki mijiedarbojas ar prosti vai citiem mikroorganismiem, kas spēj veikt fotosintēzi un nodrošina papildu resursus.

Uzturs, vielmaiņa un elpošana

Dzīvnieki izmanto dažādus uztura veidus — gaļēdāji, zālēdāji, visēdāji, filtrētāji un parazīti. Uztura ieguvei tiem ir dažādas barošanās struktūras (piemēram, zobi, rīkles, ķermeņa daļas filtrēšanai). Dzīvnieki uzņem skābekli un izdala oglekļa dioksīdu, un šo procesu dēvē par šūnu elpošanu, kas ir daļa no metabolisma. Šie aspekti — heterotrofo vielmaiņu un elpošana — būtiski atšķir dzīvniekus no augiem, kuri fotosintēzes dēļ ražo organiskās vielas, izmantojot gaismu.

Šūnu un audu īpašības

Dzīvnieku šūnām nav cietas šūnas sienas kā augiem; tās ir iedalītas ar membrānām, kas atšķiras no citām eikariotisko organismu membrānām, piemēram, no eikarionītēm vai sēnēm. Dzīvniekiem raksturīga audu un orgānu specializācija — nervu, muskuļu, gremošanas, asinsrites un citu sistēmu veidošanās, kas nodrošina koordinētu uzvedību, barības uzņemšanu, iekšējo vielu transportu un reakcijas uz vides izmaiņām.

Pārvietošanās, uzvedība un attīstība

Lielākā daļa dzīvnieku ir mobili, tas nozīmē, ka tie spēj aktivizēt muskuļus vai specializētas kustību struktūras, lai pārvietotos. Citas sugas var būt dzīves cikla posmos nemobīlas (piemēram, daudzas lauskas vai kāpuru stadijas). Reproduktīvā ziņā dominē seksuālā reprodukcija ar zigotas veidošanos; daudzos gadījumos ir arī bezdzimuma reprodukcijas veidi. Vēl viena būtiska iezīme dzīvnieku attīstībā ir embrionālais stadiju noritējums, piemēram, blastulas veidošanās un turpmākā audu diferencācija.

Ķermeņa plāns un taksonomija

Dzīvniekiem ir dažādi ķermeņa plāni: simetrija (radiālā vai bilaterālā), ķermeņa dobumi (acoelomate, pseudocoelomate, coelomate), segmentācija un appendišu veidojums. Zooloģiskā klasifikācija tradicionāli iedala dzīvniekus lielās grupās (phylum), no kurām pazīstamākās ir:

  • Porifera (spuves)
  • Cnidaria (medūzas, hidras)
  • Mollusca (gliemenes, gliemeži, gliemenes)
  • Annelida (posmkāji)
  • Arthropoda (kukaiņi, zirnekļi, tārpi un vēžveidīgie)
  • Echinodermata (jūras zvaigznes, jūras eži)
  • Chordata (zivis, abinieki, putni, zīdītāji — tai skaitā cilvēks)

Šo grupu iekšējā un savstarpējā saistība tiek pētīta, izmantojot morfoloģiskus datus un molekulāro filogenētiku, kas sniedz ieskatu dzīvnieku evolucionārā izcelsmē.

Ekoloģiskā un cilvēka nozīme

Dzīvnieki veido galveno daļu ekosistēmu, pildot dažādas funkcijas: primāri patērētāji, plēsēji, sadalītāji, augsnes uzlabošanas veidotāji, apputeksnētāji un ligzdošanas partneri. Tie ietekmē bioloģiskās daudzveidības saglabāšanos, biogeohīmiskos ciklus un cilvēku labklājību — pārtika, darbs, kultūra un zinātne. Daudzi dzīvnieki ir arī slimību pārnēsātāji vai parazīti, kas var ietekmēt cilvēku un mājlopu veselību.

Zooloģija — dzīvnieku izpēte

Dzīvnieku izpēti sauc par zooloģiju. Zooloģijas disciplīna aptver anatomiju, fizioloģiju, uzvedības zinātni, ekoloģiju, taksonomiju un evolūcijas pētījumus. Mūsdienu zooloģija izmanto gan lauka novērojumus, gan laboratorijas eksperimentus, genomikas, bioinformatikas un citus mūsdienīgus paņēmienus, lai izprastu dzīvnieku bioloģiju un to mijiedarbību ar vidi.

Kopsavilkumā, dzīvnieki ir daudzveidīga un fundamentāla dzīves forma uz Zemes, kas atšķiras no augiem un sēnēm gan vielmaiņas, gan struktūras, gan uzvedības ziņā, un kuru izpēte palīdz saprast bioloģiskos procesus un saglabāt dabas resursus.