Delfīni: sugas, bioloģija, eholokācija un dzīvesveids

Delfīni: uzzini par sugām, bioloģiju, eholokāciju un dzīvesveidu — intriģējoši fakti, uzvedība un skaistas fotogrāfijas.

Delfīni ir vaļveidīgo kārtas zīdītāji. Tie ir daļa no zobaino vaļu dzimtas. Parasti tie pieder pie mazākiem vaļiem. Lielākā daļa dzīvo sāļūdens okeānos, bet daži dzīvo upēs - ir okeāna delfīni un upju delfīni. Delfīnu garums ir no 1,5 metriem līdz 4 metriem, bet lielākais delfīns - vaļu killer (jeb orka) - var būt līdz pat 8 metriem (26 pēdām) garš.

Nosaukums "delfīns" cēlies no sengrieķu δελφίς (delphis), kas nozīmē "ar dzemdi", jo sākotnēji tika uzskatīts par zivi ar dzemdi. Tagad zināms, ka tas ir zīdītājs, turklāt diezgan inteliģents zīdītājs. Delfīni elpo gaisu. Delfīna deguns atrodas galvas augšpusē, tāpēc delfīns var viegli elpot ūdens virspusē. Delfīnu ādai nav zvīņu. Tā ir mīksta un gluda. Tomēr tā ir ļoti stingra, jo delfīniem ir daudz muskuļu. Lai atrastu barību, delfīni izmanto eholokāciju.

Sugu daudzveidība un klasifikācija

Delfīni pieder pie vairākām ģintīm un aptuveni apmēram 40 sugu tiek klasificētas kā delfīni (skaita var atšķirties atkarībā no taksonomijas). Daļa no tām dzīvo atklātā okeānā, citas — piekrastes zonās vai saldūdeņos (upju delfīni). Upju delfīni pieder dažādām dzimtām un nereti ir īpaši pielāgojušies dzīvei trokiem un straumēm.

Izskats un anatomija

Delfīna ķermenis ir plūdeni veidots — tas samazina pretestību, peldot. Galvenās īpašības:

• Elpošana: delfīniem ir viens vai vairāki blowhole (seguls) galvas augšpusē, caur ko tie izelpo un ieelpo, neizejot no ūdens.
• Āda: gluda, bez zvīņām, ar zemādas tauku slāni (blubber), kas palīdz siltuma saglabāšanā un plūstamībā.
• Zobi: vairumam delfīnu ir daudz vienmērīgu, sukas tipa zobu — tie palīdz satvert zivis un kalmārus.
• Latekss un muskulatūra: spēcīgi muguras un asti (ledus) muskuļi nodrošina ātru peldēšanu un veiklību.

Eholokācija — kā delfīni “redz” ar skaņu

Eholokācija ir delfīnu galvenais “redzes” rīks, īpaši apkrāsnī vai tumšos ūdeņos. To veido šādi elementi:

• Delfīni rada īsus, koncentrētus klikšķus, izmantojot nosprostošanas aparātu deguna rajonā.
• Skaņa tiek fokusēta caur tauku maisiņu galvā, ko sauc par melonu.
• Atstarotās skaņas (eko) nonāk delfīna žokļa kaulā un tiek vadītas uz vidusausti, kur tās tiek transformētas uz nervu signāliem.
• Ar eholokācijas palīdzību delfīni var noteikt objektu attālumu, formu, izmēru un pat daļēju struktūru.

Eholokācija ļauj delfīniem orientēties, meklēt un sadalīt barību, kā arī komunicēt — klikšķi, svilpes un citi signāli pilda arī saziņas funkciju.

Uzvedība un sociālā struktūra

Delfīni parasti ir ļoti sociāli dzīvnieki. Tie veido grupas, ko sauc par “podām”, kuru lielums var svārstīties no dažiem indivīdiem līdz simtiem atkarībā no sugas un vides apstākļiem. Podas sniedz aizsardzību, atvieglo medības un ļauj veidot ilgstošas sociālās saites.

Raksturīgas uzvedības pazīmes:

• Kooperatīvas medības — delfīni bieži strādā kopā, lai saplūktu zivis vai atdūrītu lielas skrandas resursu grupās.
• Spēlēšanās un rotaļas — šļakstīšanās, lēkšana pāri ūdenim, priekšmetu vilkšana, kas var kalpot arī mācībām un sociālās saikņu nostiprināšanai.
• Bērnu aprūpe — mātītes un citas podas sievietes var rūpēties par mazajiem kopīgi.
• Komunikācija — svilpes (whistles), klikšķi un citi skaņas signāli nodrošina informācijas apmaiņu par atrašanos, garastāvokli un briesmām.

Barošana un uzturs

Lielākā daļa delfīnu barojas ar zivīm un kalmāriem. Dažas sugas, piemēram, orkas, var medīt arī lielākus jūras zīdītājus vai lietot specializētas medību stratēģijas. Delfīni izmanto dažādas metodes — gan individuālas, gan kooperatīvas — lai panāktu un saplūktu barību.

Reprodukcija un dzīves cikls

Delfīni ir dzīvojošie zīdītāji — mātīte dzemdē vienu mazuli (kalfu) pēc grūtniecības perioda, kas atkarībā no sugas ilgst aptuveni 10 līdz 17 mēnešus. Kalfus māte baro ar pienu un rūpējas par tiem vairākus mēnešus vai pat gadus. Seksuālā nobriešana iestājas dažādi — nelielās sugās agrāk (ap 5–10 gadiem), lielākās sugās vēlāk.

Dzīves ilgums var būt plaši dažāds: daudzām sugām tas ir 20–40 gadi, bet dažām, piemēram, orkām, mātītes var dzīvot >60 gadiem.

Inteliģence un mācīšanās

Delfīniem ir liels smadzeņu izmērs attiecībā pret ķermeņa masu un sarežģīta smadzeņu struktūra. Tie izrāda augstu mācīšanās spēju, problēmu risināšanu, imitāciju un rīku lietošanu (piem., sponging — vietām, kur delfīni izmanto sūnu gabalus, lai aizsargātu snuķi barojoties). Delfīniem ir novērota arī spēja atpazīt sevi spogulī, kas tiek uzskatīta par pašapziņas indikāciju.

Draudi un aizsardzība

Delfīniem draud vairāki cilvēka radīti un dabiskas izcelsmes apdraudējumi:

• Piesārņojums: ķīmiskas vielas (PCBs, smagie metāli), plastmasa un citas atkritumu vielas uzkrājas delfīnu organismā un var ietekmēt veselību un reprodukciju.
• Zivju nozveja un netīšā ķeršana: delfīni var iesprūst zvejas tīklos (bycatch) vai zaudēt pārtiku konkurences dēļ.
• Aizsprostojumi un upju regulēšana: upju delfīnus kaitē dambji, laivu satiksme un ūdens kvalitātes pasliktināšanās.
• Hidroburbu un skaņas piesārņojums: kuģu radītās skaņas var traucēt eholokāciju un komunikāciju.
• Medības un dzīvošanas vietu zudums: dažviet delfīnus medī vai tie zaudē dzīvotni piekrastes attīstības dēļ.

Daudzas sugas ir aizsargātas ar starptautiskiem nolīgumiem, nacionāliem likumiem un aizsardzības programmām. Ir svarīgi atbalstīt ilgtspējīgas zvejas prakses, aizsargāt dzīvotnes un samazināt piesārņojumu.

Attiecības ar cilvēkiem

Delfīni cilvēkiem nereti šķiet draudzīgi — tie ir bijuši objekts pētījumiem, izglītības programmām un tūristu piesaistes. Tomēr attieksme pret delfīniem ir pretrunīga:

• Captivity: delfīnu turēšana zooloģiskajos dārzos un izklaides parkos rada ētiskas un labturības diskusijas.
• Ekotūrismā delfīnu vērošana var dot ekonomisku labumu, taču tai jābūt atbildīgai, lai netraucētu dzīvniekus.
• Veselības un terapijas programmas dažkārt izmanto delfīnus, taču efektivitāte un ētika tiek plaši diskutēta.

Kopsavilkums

Delfīni ir daudzveidīga, inteliģenta un sociāla zīdītāju grupa ar sarežģītu uzvedību un izcilām adaptācijām, kā eholokācija. Viņu pastāvēšana ir cieši saistīta ar veselīgu jūras un upju vidi — cilvēku darbības ietekme prasa uzmanīgu saimniekošanu un aizsardzības pasākumus, lai nākamajām paaudzēm saglabātu šo pievilcīgo un nozīmīgo dzīvnieku grupu.

Delfīni un cilvēki

Mitoloģija

Delfīniem jau izsenis ir bijusi nozīmīga loma cilvēku kultūrā. Delfīni ir bieži sastopami grieķu mitoloģijā, un senajā Grieķijā ir daudz monētu, uz kurām attēlots cilvēks, zēns vai dievība, kas jāj uz delfīna muguras. Senie grieķi atzinīgi vērtēja delfīnus; ieraudzīt delfīnus, kas brauc kuģa pavadā, tika uzskatīts par labu zīmi. Hinduistu mitoloģijā Gangas upes delfīns ir saistīts ar Gangas upes dievību Gangu.

Virtuve

Delfīnu gaļu ēd dažās valstīs, tostarp [Japānā] un Peru (kur to dēvē par chancho marino jeb "jūras cūkgaļu"). Japāna, iespējams, ir vispazīstamākais un vispretrunīgākais piemērs, taču delfīnu ēšana nav tik izplatīta.

Delfīnu terapija

Delfīnu terapiju dažkārt izmanto cilvēkiem ar garīgiem vai fiziskiem traucējumiem. Tā ietver kontaktu ar apmācītiem delfīniem. Nav vienprātības par to, vai tā ir labāka par parastajām ārstēšanas metodēm. Zinātnieki turpina delfīnu terapijas izpēti.

Freska ar delfīniem, ap 1600. gadu p.m.ē., Knossā, Krētā.


Delfīnu sašimi šķīvis.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir delfīni?

J: Kur dzīvo lielākā daļa delfīnu?

J: Kādi ir delfīnu izmēri?

Vai delfīni dzīvo grupās?

J: Ar ko delfīni pārtiek?

J: Kāpēc delfīni apdraud haizivis?

J: Kas apdraud delfīnus?

Meklēt pēc burta