Senā Grieķija — vēsture, pilsētvalstis un kultūras mantojums

Grieķijas vēsture piedzīvoja šādus posmus:

• Mikēnu kultūra (ap 1600 - 1100 p.m.ē.) bija agrīna grieķu kultūra bronzas laikmetā Grieķijas kontinentālajā daļā un Krētā.
• Bronzas laikmeta sabrukums jeb grieķu tumšie laikmeti (ap 1100-750 p.m.ē.).
• Arhaiskais periods (ap 750.-500. g. p.m.ē.). Mākslinieki veidoja lielākas brīvstāvošas skulptūras stīvās pozās ar sapņainu "arhaisko smaidu". Arhaiskais periods beidzas ar pēdējā Atēnu tirāna gāšanu 510. gadā pirms mūsu ēras.
• Klasicisma periodā (aptuveni 500-323. g. p. m. ē.) bija stils, ko vēlākie novērotāji uzskatīja par izcilu (t. i., "klasisko") paraugu - piemēram, Partenons. Politiskā ziņā klasicisma periodā 5. gadsimtā dominēja Atēnas un Dālijas līga. Tās 4. gs. p. m. ē. sākumā izspieda Spartas hegemonija. Visbeidzot pastāvēja Korintas līga, kuru vadīja Maķedonija.

• Helēnisma periods (323-146 p.m.ē.) ir laiks, kad grieķu kultūra (hellēnisma māksla) un vara paplašinājās Tuvajos un Vidējos Austrumos. Šis periods sākas ar Aleksandra nāvi un beidzas ar romiešu iekarošanu.
• Romas Grieķija. Tas ir periods no romiešu uzvaras Korintas kaujā 146. gadā p.m.ē. līdz brīdim, kad Konstantīns 330. gadā pēc Kristus nodibināja Bizantiju kā Romas impērijas galvaspilsētu.
• Pēdējais senatnes posms ir kristianizācijas periods no 4. gadsimta beigām līdz 6. gadsimta sākumam. Tas beidzās ar Platona Akadēmijas vēlākās versijas slēgšanu, ko 529. gadā veica Justiniāns I.

Lasītprasme

8. gadsimtā pirms mūsu ēras grieķi iemācījās lasīt un rakstīt otro reizi. Rakstītprasmi viņi bija zaudējuši Mikēnu kultūras beigās, kad Vidusjūras pasaule bija iegrimusi tumšajos laikmetos. Grieķu tumšie laiki (~1100. g. p. m. ē. - 750. g. p. m. ē.) jeb bronzas laikmeta sabrukums ir Senās Grieķijas un Anatolijas vēstures periods, no kura nav saglabājušās rakstiskas liecības un ir maz arheoloģisko liecību.

Par alfabētu grieķi uzzināja no citas senas tautas - feniķiešiem. Viņi veica dažus pielāgojumus. Jo īpaši grieķi ieviesa regulārus burtus patskaņiem, kas bija nepieciešami viņu valodai. Savukārt viņu alfabētu pārņēma romieši, un tagad lielākā daļa pasaules izmanto romiešu alfabētu.

Politiskā struktūra

Senajā Grieķijā bija vienota valoda un kultūra, taču tā nebija vienota līdz 337. gadam p.m.ē., kad Maķedonija sakāva Atēnas un Tēbas. Tas iezīmēja klasiskā perioda beigas un hellēnisma perioda sākumu. Arī tad iekarotās pilsētas tika tikai pievienotas Filipa II Maķedonijas Korintas līgai, tās netika okupētas un valdīja pašas.

Pilsētas valstis

Senajā Grieķijā bija vairāki simti vairāk vai mazāk neatkarīgu pilsētvalstu. Tas atšķīrās no citām sabiedrībām, kas bija cilšu vai karaļnamu sabiedrības, kuras valdīja salīdzinoši lielās teritorijās.

Neapšaubāmi Grieķijas ģeogrāfija, ko dalīja un dalīja kalni, kalni un upes, ietekmēja senās Grieķijas raksturu. No vienas puses, senie grieķi nešaubījās, ka viņi ir "viena tauta"; viņiem bija viena reliģija, viena pamatkultūra un viena valoda. Tomēr katra pilsēta-valsts jeb "polis" bija neatkarīga; par apvienošanos senie grieķi runāja reti. Pat tad, kad otrā persiešu iebrukuma laikā Grieķijā grupa pilsētu-valstu apvienojās, lai aizstāvētu Grieķiju, lielākā daļa polis palika neitrāli, un pēc persiešu sakāves sabiedrotie ātri atgriezās pie savstarpējām cīņām.

Senās Grieķijas politiskās sistēmas galvenās iezīmes bija:

1. tās fragmentārais raksturs. Tā nebija viena valsts, bet daudzas mazas valstis, ko sauca par "pilsētām-valstīm".
2. Koncentrēšanās uz mazo valstu pilsētām.
3. Kolonijas, ko viņi izveidoja ap Vidusjūras reģionu, bija neatkarīgas no dibinātājas pilsētas. Tomēr tās bija labvēlīgi noskaņotas pret savu "mātes pilsētu".
4. Citas pilsētas-valsts iekarošana vai tieša valdīšana bija diezgan reta parādība.
5. Pilsētas apvienojās līgās, un dažreiz dalībnieki izstājās no vienas līgas un pievienojās citai.

Vēlāk, klasicisma periodā, līgas bija mazākas un lielākas, un tajās dominēja viena pilsēta (īpaši Atēnas, Sparta un Tēbas). Bieži vien pilsētas tika piespiestas pievienoties, draudot ar karu (vai kā daļa no miera līguma). Pēc tam, kad Maķedonijas Filips II "iekaroja" senās Grieķijas sirdis, viņš nemēģināja anektēt šo teritoriju vai apvienot to jaunā provincē. Tomēr viņš piespieda lielāko daļu pilsētu pievienoties savai Korintas līgai.

Valstības

Dažas pilsētas bija demokrātiskas, citas - aristokrātiskas, bet vēl citas - monarhiskas. Dažās no tām bija daudzas revolūcijas, kurās viena veida valdība nomainīja citu. Viena no slavenajām grieķu karalistēm ir Maķedonija, kas, iekarojot Persijas impēriju (tostarp seno Ēģipti) un sasniedzot mūsdienu Indiju, uz īsu brīdi kļuva par lielāko impēriju, kādu pasaule tolaik bija redzējusi. Citas slavenas karaļvalstis ir Epira un Tesālija.

Monarhijas senajā Grieķijā nebija absolūtas, jo parasti pastāvēja vecāko pilsoņu padome (senāts jeb Maķedonijā - kongress), kas deva padomus karalim. Šie cilvēki netika ievēlēti vai izraudzīti loterijā, kā tas bija demokrātiskajās pilsētās-valstīs.

Pilsoņi

Pilsoņi, kas varēja piedalīties valsts pārvaldē Senajā Grieķijā, parasti bija vīrieši, kuri bija brīvi dzimuši attiecīgajā pilsētā. Sievietēm, vergiem un (parasti) citur dzimušiem iedzīvotājiem nebija balsstiesību. Sīkāka informācija dažādās pilsētās atšķīrās. Kā piemēru var minēt Atēnas: Atēnu iedzīvotāji bija trīs grupās: pilsoņi, metiķi (ārvalstnieki) un vergi. Pilsoņi bija iedzīvotāji, kuru priekšteči trīs paaudzēs bija bijuši atēnieši. Vīriešu kārtas pilsoņiem bija brīvpersonu tiesības, un viņus varēja ievēlēt jebkurā oficiālā valsts amatā. "No aptuveni 150 000 Atikas pilsētas valsts iedzīvotāju tikai aptuveni piektajai daļai bija pilsonības privilēģija". Sievietes, kuras bija pilsones Atēnās, nevarēja piedalīties politiskajos amatos, bet Spartā tās varēja.

Kolonijas

Grieķu skaits pieauga, un drīz vien viņi nespēja izaudzēt pietiekami daudz pārtikas visiem cilvēkiem. Kad tas notika, kāda pilsēta sūtīja cilvēkus dibināt jaunu pilsētu, tā saukto koloniju.

Tā kā apvidus bija nelīdzens, lielākā daļa ceļojumu notika pa jūru. Šī iemesla dēļ piekrastē tika izveidotas daudzas jaunas pilsētas. Vispirms jaunas pilsētas tika dibinātas Anatolijā (Mazāzijā), vēlāk gar Melno jūru, Kiprā, Itālijas dienvidos, Sicīlijā un ap tagadējo Bengāzī Lībijā. Viņi pat izveidoja pilsētu Naukratisu pie Nīlas upes Ēģiptē. Mūsdienu Sirakūzu, Neapoles, Marseļas un Stambulas pilsētu pirmsākumi meklējami kā grieķu pilsētas Sirakūzas, Neapoles, Masilijas un Bizantijas pilsētas.

Lielie četri

Līdz 6. gs. p. m. ē. dažas pilsētas kļuva daudz nozīmīgākas par citām. Tās bija Korinta, Tēbas, Sparta un Atēnas.

Spartieši bija ļoti disciplinēti karavīri. Viņi sakāva cilvēkus, kas dzīvoja viņu tuvumā, un šiem cilvēkiem bija jāapstrādā zeme spartiešiem. Šiem "helotiem" bija jādod spartiešiem daļa no izaudzētās pārtikas, un tādējādi spartiešiem nebija jāstrādā. Tā vietā viņi iemācījās būt labāki karavīri. Spartiešu nebija daudz, bet bija daudz helotu. Spartas militārais spēks kontrolēja helotus. Spartiešiem bija divi mantinieki karaļi, kuri vadīja karu. Arī mājās viņus pārvaldīja vecu vīru grupa, ko sauca par Gerosiju (senātu).

Atēnas kļuva par demokrātisku valsti 510. gadā pirms mūsu ēras. Vīri sapulcējās pilsētas centrā un nolēma, ko darīt. Tā bija pirmā vieta pasaulē, kur iedzīvotāji izlēma, kas jādara viņu valstij. Viņi runāja un pēc tam balsoja par to, ko darīt Boule (parlamentā). Taču sievietes nebalsoja. Atēnās bija vergi. Šie vergi piederēja saviem saimniekiem, un tos varēja pārdot kādam citam. Atēnu vergi bija mazāk brīvi nekā spartiešu heloti. Katru gadu Atēnu pilsoņi ievēlēja astoņus ģenerāļus, kuri vadīja karu.

499. gadā p.m.ē. grieķu pilsētas Anatolijā sacēlās. Tās vairs nevēlējās, lai Persija tās pārvaldītu. Atēnas nosūtīja 20 kuģus, lai cīnītos pret persiešiem jūrā. Anatolijas grieķi tika sakauti. Persijas ķēniņš Darijs nolēma sodīt Atēnas. Viņš nosūtīja karavīrus un kuģus, lai cīnītos pret Atēnām.

Atēnas lūdza Spartas palīdzību. Sparta gribēja palīdzēt, bet nevarēja, jo tajā laikā viņiem bija reliģiskie svētki. Atēnas nosūtīja savus karavīrus pret persiešu karavīriem: Maratonas kaujā (490. gadā p. m. ē.) viņi uzvarēja persiešus. Tad nāca palīdzība no Spartas.

Termopilu kaujā spartieši Leonidas vadībā pretojās milzīgajai persiešu armijai. Pēc dažām dienām nodevēja vārdā Efialts vadīja persiešus ap pāreju aiz grieķu armijas. Sapratis, ka sakāve ir neizbēgama, Leonīds atbrīvoja daudzus savus vīrus. Tie, kas palika, zināja, ka būs cīņa līdz nāvei. Leonīds paturēja mājās elites hoplītus (kājniekus), kuriem bija dzīvi dēli. Bija arī sabiedrotie tepieši un tebāņi, kuri brīvprātīgi vēlējās palikt.

Trešajā dienā Leonidas vadīja savus 300 spartiešu hoplītus un viņu sabiedrotos pret Kserksu un viņa vareno armiju. Spartiešu vadītie spēki līdz nāvei cīnījās ar persiešu karaspēku, lai pietiekami ilgi bloķētu pāreju un noturētu Kserksu un viņa armiju, kamēr pārējie grieķu karaspēka spēki aizbēga.

Pēc Termopilām daudzi grieķi vēlējās doties uz dienvidiem, uz Peloponēzi. Tā kā Korintas šaurums, pa kuru var nokļūt Peloponēsā, ir ļoti šaurs, daudzi vēlējās tur cīnīties pret persiešiem.

Atēnas atradās uz ziemeļiem no Korintas, un tām bija jūras kara flote. Atēnu vadonis Temistokls vēlējās cīnīties pret persiešiem pie Salamīnas salas. Kserkss nolēma sūtīt savu floti pret grieķu floti, pirms grieķu kuģi varēja doties uz Peloponēsu. Salamīnas kaujā grieķu flote uzvarēja persiešus. Kserkss ar daudziem saviem karavīriem devās mājās, bet persiešu armija palika Grieķijā. Šī armija tika sakauta 479. gadā p. m. ē. notikušajā Plateja kaujā.

Pēc persiešu sakāves pie Platejas spartieši darīja ļoti maz. Tomēr Persija joprojām bija bīstama. Atēnas aicināja Grieķijas pilsētas Egejas jūras salās un Anatolijā pievienoties tām. Šīs pilsētas piekrita, jo tās baidījās no Persijas. Šīs pilsētas izveidoja Dālijas Līgu, un Atēnas bija to vadītājas. Daudzām Dālijas līgas pilsētām bija jāmaksā Atēnām nodevas nauda. Par šo naudu Atēnas uzbūvēja daudzus kuģus un Partenonu. Sparta joprojām bija spēcīga uz sauszemes, bet Atēnas bija spēcīgākas jūrā. Vairākas reizes starp Atēnām un Spartu izcēlās karš. Tad Atēnas nolēma nosūtīt daudzus kuģus uz Sicīliju, lai cīnītos pret Sirakūzu pilsētu. Sparta sūtīja palīdzību Sirakūzām, un Atēnas tika sakautas. Neviens no Atēnu kuģiem neatgriezās.

Tagad Sparta vēlējās būvēt kuģus, lai cīnītos pret Atēnām. Pagāja ilgs laiks, līdz Sparta uzvarēja Atēnas, bet tad Egospotami kaujā spartieši iznīcināja lielāko daļu Atēnu kuģu. Atēnieši izmantoja ļoti modernu kuģu tipu, ko dēvēja par triremēm. Šiem augsti attīstītiem kaujas kuģiem bija sarežģītas kaujas sistēmas, un tos darbināja airētāji. Trirēmas priekšgalā atradās liels bronzas tarans. Airētāji varēja ļoti ātri airēt uz ienaidnieka laivas un taranēt tās korpusā caurumu. Tas bija visefektīvākais veids, kā ar trirēmām iznīcināt citas laivas. Dažreiz karavīri (ko sauca par hoplītiem) uz triremas iekāpa ienaidnieka kuģī un paturēja to sev. Tomēr 405. gadā p. m. ē. notikušajā kaujā tika iznīcināta Atēnu triremu flote. Nākamajā gadā Atēnas kapitulēja, un karš bija beidzies.

Vīrieši, ja nestrādāja, necīnījās vai neapsprieda politiku, svētku laikā varēja doties uz sengrieķu teātri, lai skatītos drāmas, komēdijas vai traģēdijas. Tās bieži bija saistītas ar politiku un grieķu mitoloģijas dieviem. Sievietēm nebija atļauts spēlēt teātrī; sieviešu lomas spēlēja vīriešu dzimuma aktieri.

Sievietes strādāja mājsaimniecības darbus, piemēram, vērpšanu, aušanu, tīrīšanu un ēdiena gatavošanu. Viņas nebija iesaistītas sabiedriskajā dzīvē vai politikā. Tomēr sievietēm no turīgām ģimenēm bija vergi, kas viņām veica mājas darbus.

Slavenās olimpiskās spēles notika Olimpijā ik pēc četriem gadiem. Tās bija paredzētas tikai vīriešiem, un sievietēm tajās nebija atļauts piedalīties pat kā skatītājām. Starp sporta veidiem bija skriešana, šķēpa mešana, diska mešana un cīņa. Spēles bija neparastas, jo sportisti varēja ierasties no jebkuras Grieķijas pilsētas.

Vēl vienas sacensības - Hēras spēles - notika sievietēm. Arī tās notika Olimpā citā laikā nekā vīriešu sacensības.

Noteikumi meitenēm Spartā atšķīrās no citām pilsētām. Viņas tika apmācītas tādos pašos pasākumos kā zēni, jo spartieši uzskatīja, ka no stiprām sievietēm piedzims spēcīgi bērni, kuri nākotnē kļūs par karotājiem. Viņu atlētes bija neprecētas un sacentās kailas vai īsās kleitās. Zēniem bija atļauts vērot sportistes, cerot, ka tiks noslēgtas laulības un radīti pēcnācēji.

Vēlāk, klasicisma periodā, meitenes varēja piedalīties tādos pašos festivālos kā vīrieši.